MELDRAI izdevies atslēgt Angliju

Tur var arī mācīties, ko pierādījusi mūziķe Meldra, kam nule kā beigusies Anglijas iekarošanas pirmā epopeja, proti, pabeigta viena studiju programma Mūsdienu mūzikas akadēmijā (The Academy Of Contemporary Music), kura ir akreditēta Midllesex University. Tiekoties ar Mēs neilgi pēc Aerosmith koncerta Rīgā, viņa ik pa brīdim uzsver, ka esot ļoti laimīga ("esmu starā"), dzīve ir skaista, un viss, kas notiek, – fantastiski. Un kāpēc gan ne, ja brīvdienas varēs pavadīt Latvijā, satiekot cilvēkus, ar kuriem kopš pērnā gada 19. septembra, kad sākās mācības, kontaktu bijis pamazāk, bet septembrī atkal varēs kravāt ceļasomu, lai Anglijā gūtu jaunas zinības mūzikas jomā.

Studiju sausais atlikums

– Vai var teikt, ka tagad esi pabeigusi pirmo kursu?

– Īsti ne. Tur ir nedaudz cita izglītības sistēma. Ir degree programma, kurā jāmācās divi gadi, ir higher diploma, kas pats par sevi ir augstākās izglītības standarts, un ir vēl diploma. Es iestājos higher diploma un esmu to pabeigusi, un, ja viss notiks tā, kā vēlos, mācīšos tālāk, lai sasniegtu degree. Protams, tas ir atkarīgs no daudziem un dažādiem apstākļiem, taču pašlaik izskatās, ka septembrī atgriezīšos Anglijā, lai mācītos tālāk.

– Sveika, Londona?

– Nē, tas ir pie Londonas – pusstundas brauciena attālumā ar vilcienu.
– Vienalga tuvu. Vai esi jau sapratusi, kāds ir studiju sausais atlikums, ko esi ieguvusi?

– Pirmkārt, esmu ieguvusi ļoti, ļoti daudz zināšanu. Pats par sevi saprotams, ka galvā zināšanas iet ātrāk, un domāju, ka vēl ilgu laiku daudz kas no tā, ko esmu iemācījusies teorētiski, reāli turpinās parādīties manā ģitārspēlē, tās tehnikā. Ja tu vienu nedēļu kaut ko iemācies, tas nenozīmē, ka pēc nedēļas tajā jau vari brīvi orientēties. Man liekas, ka zināšanu gūzma tagad ir sadota tik liela, ka vēl labu brīdi varēšu uz šā pamata strādāt un sevi attīstīt. Iepriecinājis arī tas, ka esmu kļuvusi pārliecinātāka par to, ko daru. Esmu arī pārliecinātāka par sevi kā par dziesmu autori, kas man bija ļoti svarīgi.

– Cik un kādi priekšmeti tev bija jāapgūst?

– Seši priekšmeti ir saistīti tieši ar praktisko pusi muzicēšanai – sākot no harmonijas, solfedžo, aranžēšanas, sesijas stiliem, to izmantošanu un beidzot ar lasīšanu no lapas, tehnisko attīstību un tā tālāk. Pārējie divi mācību priekšmeti bija mūzikas bizness un menedžments, kas man ārkārtīgi patika. Bet vismīļākais priekšmets man bija sesijas stili.

– Tas ir – saliek pāris studentu kopā un liek improvizēt.

– Nē, mēs vienmēr grupā esam visi 20 studenti, lai gan, tā kā slodze un konkurence ir diezgan liela, beigās vairs nebijām tik daudz kā sākumā. Runa nav tikai par improvizēšanu vien. Runa ir arī par to, ka ir jābūt ļoti labam ritma ģitāristam dažādos stilos, jo, godīgi sakot, ritma ģitāristiem mūzikas biznesā maksā vairāk, ja runa ir par sesiju spēlēšanu. Un augstskolas mērķis ir mūs sagatavot, lai mēs būtu konkurēt spējīgi mūzikas industrijas darba tirgū, kas ir visai augstu attīstīts ārzemēs.

– Mācījies arī mūzikas biznesu un menedžmentu – tad jau pēc atgriešanās Latvijā tev vairs menedžeris nebūs vajadzīgs?

– Es jau tāpat šeit vienmēr ar to esmu nodarbojusies, bijusi menedžere pati sev. Mūsu menedžmenta skolotājs pareizi teica – menedžeris nepieciešams tad, kad pats vairs nevari tikt galā (When you need a manager? – When you can"t manage). Šeit tik lielas naudiņas neapgrozās, bet, kad lieta kļūst nopietna, ir ļoti svarīgi, lai būtu noslēgti labi līgumi, lai viss būtu precīzi izdarīts jau pašā saknē. Tajā skaitā arī procentu sadale ar menedžeri. Tagad zinu, kā tas darās.

– Vai nākamgad tev mācību ziņā būs lielas izmaiņas vai tas pats, tikai padziļinātā veidā?

– Īsti nezinu. Cik saprotu, katrā semestrī (tādu ir trīs) notiek lielāka koncentrēšanās uz diviem, nevis astoņiem priekšmetiem. Zinu, ka slodze būs vēl lielāka, bet tajā pašā laikā būs arī laiks, ko varēšu atvēlēt savam un citiem projektiem.

Pasniedzēju vidū – izcili mūziķi

– Cik stundu diennaktī pavadi ar ģitāru rokās?

– Tad jārēķina... Zini, es tev labāk izstāstīšu tādu kā dienas režīmu. Cēlos septiņos, astoņos no rīta, spēlēju līdz kādiem pusdesmitiem. Tad bija jāsagatavojas, lai 11 ietu uz skolu, divas stundas bija jāspēlē skolā (tā gan vairāk ir mācīšanās ar galvu un uzzinātā piefiksēšana ar rokām). Tad atnācu mājās, kaut ko garšīgu ieēdu, gāju uz otro lekciju, kas parasti bija teorētiskā nodarbība. Ap sešiem vakarā beidzās pēdējā nodarbība, bet pēc tam vai nu ir mēģinājums līdz kādiem desmitiem, vai arī nāku mājās un mācos. Principā sanāk, ka darbdienā es tīro laiku spēlēju kādas trīs stundas, kas nemaz nav tik daudz. Bet, ņemot vērā, ka ir jāskraida pa lekcijām un mēģinājumiem, – tā arī sanāk. Brīvdienās gan var pasēdēt ilgāk... Bet principā – ne jau no tā viss atkarīgs, cik ilgs laiks pavadīts pie ģitāras. Nekur jau nav teikts, ka pēc astoņu stundu spēles būs garantēti rezultāti. Manas prioritātes ir lasīšana no lapas, tehnikas attīstība un sesijas stili.

– Kāds ir tehniskais nodrošinājums skolā un tavs personīgais?

– Man līdzi ir mans instruments, dažādi skaņu efektu pedāļi, taču kombi es līdzi neņēmu. Skolā katrā klasē, ja vien tā nav speciālā ģitārapmācības klase, ir līdz septiņiem pastiprinātājiem ģitārai, daži kombji, bungu komplekts ir gandrīz katrā klasē. Pieeja instrumentiem ir samērā vienkārša – inteliģenti cilvēki jau ne ko lauzīs, ne ko prom nesīs. Kaut gan – esmu paviesojusies arī citās skolās, un dažās daudz kas ir aiznests prom.

– Kādas ir iespējas ierakstīties studijā?

– Jā, ir studijas, mēs ar puikām dažkārt joka pēc kaut ko esam ierakstījuši. Nav tā, ka tur būtu pieeja visu laiku, un kuru katru arī iekšā nelaiž (smejas). Taču es jau esmu tajā procesā, lai tur ierakstītos.

– Runājot par mācību spēkiem – es saprotu, ka visi ir profesionāļi, taču vai to skaitā ir arī skaļi vārdi: cilvēki, kuri savulaik mācījuši spēlēt pašreizējās zvaigznes?

– Tas viss ir rakstīts manas skolas mājaslapā. Viņi visi ir ļoti labi skolotāji un ļoti labi mūziķi. Jā, ir vieslektori, taču šaubos, vai lasītājiem viņu vārdi daudz ko izteiks. Turklāt es vienmēr viņus pašus esmu uztvērusi kā personības, jo man liekas, ka mūziķis var apvainoties, ja visu laiku uzsver, ka viņš, piemēram, ir strādājis ar to vai citu zvaigzni un neuztver viņu kā atsevišķu personību. Bet jā – viens no maniem skolotājiem ir piedalījies tūrēs kopā ar Braienu Meju no Queen, viņš skaitās viens no labākajiem sesijas mūziķiem Lielbritānijā, viņam bijuši lieli līgumi Amerikā. Tomēr negribas izlielīties ar tiem labajiem skolotājiem, jo galvenais jau ir tas, ko es pati iemācos – arī muļķi taču var mācīt pats labākais skolotājs, un viņam nekas nesanāks.

– ... bet slikts skolotājs pat talantu var pazudināt?

– Arī fakts! Bet man visi skolotāji ir brīnišķīgi cilvēki. Visvairāk patīk tas, ka cilvēkiem tur nav bail dalīties savās zināšanās. Viņi no visas sirds un ar prieku pastāsta lietas, kuru sameklēšanai tev vajadzētu rakties cauri milzīgam informācijas daudzumam. Piemēram, Maiks Gudmens – lielisks skolotājs, kurš raksta arī vairākiem specializētiem žurnāliem – Guitar Technigues, Guitarist. Uz viņa privātstundām izveidojusies rinda 18 mēnešu garumā.

– Vai arī Anglijā tiek pievērsta lielāka uzmanība studentiem, kurus skolotāji uzskata par talantīgākiem, vai ir kādi mīluļi?

– Šādas sistēmas nav. Skolotāji pat neuztraucas par to, kurš atnācis uz nodarbību, kurš ne – tas nav viņu uzdevums. Apmeklējumus reģistrē studentu nodaļa. Skolotājs vienlaikus ir mākslinieks, un viņam nav jāuztraucas par to, ka kāds nav atnācis. Nav cilvēku dalīšanas – attieksme nemainās no tā, ka kāds sākumā kaut ko nav sapratis un tādēļ viņam kādu laiku veicies sliktāk. Man ir lieliskas attiecības ar pasniedzējiem, un mēs uzturam kontaktus arī pašlaik.

– Vai par kavējumiem ārsta zīmes neprasa?

– Es patiešām nezinu...

– Pati neesi izlaidusi nevienu nodarbību?

– Neesmu bijusi pavisam uz kādām septiņām, astoņām. Attaisnojošu iemeslu dēļ (smejas). Bet skaidrības laiks ir eksāmenu laiks, un tad arī atklājas, kādi kuram rezultāti.

– Un kā tev gāja?

– Anglijā ir cita atzīmju sistēma. No 1 līdz 3 punktiem skaitās izcili (distinction), no 4 līdz 8 (merit) – tas ir ļoti, ļoti labi, un tā līdz 20 punktiem, kas skaitās pavisam slikti. Nu redzi, man ir piecas izcilas un trīs ļoti, ļoti labas atzīmes.

– Malacis, tad jau viss kārtībā!

– Tieši tā (apmierināti). Un nevienam nav radies iespaids – tādēļ, ka esmu meitene, man būtu jābūt sliktākai. Tā, lūk.

Skolā bez dimantiem

– Cik tad jūs meiteņu esat?

– Savā kursā (ģitāristos) esmu vienīgā, vēl ir draudzene Emma (arī ģitāriste), kas brauc pie manis ciemos augustā, bet viņa ir citā plūsmā.

– Vai nav grūti, vai netiek pievērsta pārlieku liela uzmanība?

– Vispār šis jautājums man šķiet stipri dīvains. Nē, man nav jāatkaujas no muļķīgiem uzmanības apliecinājumiem, jo puiši ir ārkārtīgi jauki un mīļi un mums ir ļoti draudzīgas attiecības. Puiši vienmēr pret mani izturas kā īsti džentlmeņi, bet tajā pašā laikā mūsu attiecības ir čomiskas. Tieku respektēta, un tas mani priecē. Es vienkārši mīlu savus kursa biedrus.

– Nu, ja tevi respektē kā skaistu meiteni, arī tas nav nekas slikts...

– Bet tas jau ir acīmredzami, un nav arī tik ļoti svarīgi tad, kad ir runa par mūziku. Tur svarīgi ir, ko tu vari izdarīt.

– Arī labi izskatīties ir svarīgi...

– Uz skatuves – jā. Bet sadzīvē un mācību stundās svarīgākais ir tas, ko tu vari. Uz lekcijām nekad neeju, apkārusies ar dimantiem vai megaīsā kleitā, eju ģērbusies tā, kā man ir ērtāk, lai mans izskats nenovērstu puišu uzmanību no skolotāja (smejas). Protams, ir simpātijas, un es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem esmu pie sirds pieķērusies (tas gan ir ārpus mana kursa (pasmaida) un kuri man ir pieķērušies pie sirds, taču brīdī, kad man ir jādomā, vai es izmantošu līdisko vai miksolīdisko modi solo partijai, mani patiešām nesatrauc nekas cits, kas notiek pasaulē. Laikam esmu tik ļoti pārņemta ar mūziku, ka man bieži vien liekas – pēc stundām par kaut ko citu var parunāt.

– Uz kurieni tad ej, apkārusies ar tiem dimantiem?

– Visur citur (smejas). To es tikai tā kā piemēru teicu.

– Es tā sapratu, ka tu biji izveidojusi arī savu grupu un pāris reižu uzspēlēji. Vai šis projekts ir attīstībā?

– Jā, mums pagājušonedēļ (jūnija beigās – aut.) bija divi koncerti, pēc tam vēl viens, ierakstījām tādu sākuma demo, lai uztaisītu nākamo demo, bet tagad esam uz mirkli pašķīrušies, jo esmu atbraukusi brīvdienās. Bet septembrī mums sāksies daudz aktīvākas nodarbības mūzikas lauciņā. Būs vairāki akustiskie koncerti un notiks arī reāla klubu darbība.

– Vai mācību spēki jums iesaka jau tagad reāli bīdīt augšā grupas vai tomēr uzskata, ka sākumā jāpamācās?

– Mācību spēki māca, mums pašiem ir savas galvas, lai izdomātu.

– Kad Latvijā parādīsi, ko esi iemācījusies?

– Man ir tik daudz jaunas mūzikas, ka šaubos, vai pietiks laika to visu savest kārtībā.

– Vai dziesmas raksti pati?

– Jā, tā ir mana mūzika, mani teksti. Sākumā bija pagrūti. Bet vispār ar angļu valodu man ir diezgan labi – visi mani saprot, izņemot tās reizes, kad pasaku kaut ko divdomīgu (smejas). Bet saprot, ka neesmu no turienes... Protams, man ir akcents, taču tas Anglijā ir visiem, pašiem angļiem tai skaitā. Viņi vienmēr pateiks, kurš no kura reģiona nācis.

– Vai lielākā daļa studentu ir no Londonas apkaimes?

– Ir daudz angļu, mani labākie draugi ir divi angļi. Man vislielākā jautrība ir, kad runāju ar skotiem, jo viņiem ir ļoti spēcīgs akcents. Arī īriem, bet arī īri man ir labi draugi.

– Ārzemnieku ir daudz?

– Nē, ir viens itālis, Simone, arī labs draugs. Viņam ir ļoti izteikts itāļu akcents.

– Vai baltiešu nav?

– Nē, neviena. Cik saprotu, šogad divi puiši no Latvijas brauks uz manu skolu, uz to programmu, kuru šogad pabeidzu.

Ar brīvdienām pašvakāk

– Kā pavadi brīvdienas?

– Diezgan bieži sanāk aizbraukt uz Londonu. Vai nu tad, kad ir kādas darba lietas – jābrauc uz kādu noklausīšanos... Daudzas noklausīšanās esmu izturējusi, taču – mūzikas pasaulē bieži vien ir vairāk runāšanas nekā darīšanas. Un vidēji no desmit noklausīšanām trijās reizēs kaut kas notiek. Un man par to prieks.

– Tātad esi iesaistījusies vēl kādos projektos?

– Ir aizsākti vairāki projekti. Man ir daudz kas konkrēts jāiemācās, lai to varētu tālāk vai nu ierakstīt, vai arī izpildīt. Bet, tā kā nekas milzīgs vēl pagaidām nenotiek, man šķiet, ka būtu muļķīgi Latvijā lielīties, ka strādāju ar angļu producentiem.

– Par brīvo laiku un atpūtu...

– Jā, jā. Mēs ejam uz klubiem, kaut gan brīžam šķiet, ka puikas ir tādi pakūtri un vairāk pa pabiem grib dzīvoties. Piektdienu vakaros visi parasti savācas un kaut kur iet, bieži vien ir tā, ka esmu vienīgā meitene, bet nevienam, ieskaitot mani, tas netraucē. Viens no pēdējiem brīnišķīgajiem notikumiem bija gājiens uz Pola Gilberta koncertu Londonā. Tu nezini Polu Gilbertu? Grupa Mr. Big, Racer X – tiešām fantastisks, viens no ģitāristu ikonām.

– Citi koncerti?

– Godīgi sakot, daudz neesmu gājusi. Lielajos stadionos parasti ir mīcīšanās, un grūti piedabūt kādu nākt līdzi. Būtu gājusi uz Aerosmith, bet viņus es dzirdēju šeit. Man patika, es negribētu visu vienmēr nolikt līdz zemei tikai tādēļ, ka skaņa nebija pati labākā. Anglijā vairāk iznāk iet uz savu biedru koncertiem. Man patīk, kā mūs skolā, ja tā var sacīt, audzina atbalstošā garā – mēs ejam viens uz otra koncertiem un ņemam līdzi arī citus draugus. Tā veidojas fanu bāze un no mazumiņa izveidojas kaut kas liels. Vienas nakts brīnumi jau nenotiek, tiem aizmugurē ir pamatīgs darbs.

– Kaut kādi producenti taču siro arī pa jūsu skolas koncertiem?

– Jā, diezgan bieži. Nāk ne tik daudz uz koncertiem, bet uz skolu, kad ir mūzikas industrijas dienas – gan no radio, gan menedžmenta, gan ierakstu kompānijām. Tad mēs ar viņiem parunājamies, samaināmies kontaktiem.

– Mēs nepārtraukti no brīvā laika pavadīšanas novirzāmies... Vai ir izdevies pabraukāt pa Angliju?

– Nē, tik daudz brīvā laika tomēr nav. Pietiek kādiem pasākumiem, mājas ballītēm.

– Vai pie Anglijas ceļiem jau esi pieradusi un īrē mašīnu?

– Man nav vadītājas tiesību, un nemāku arī braukt. Nav arī nepieciešamības, skola ir turpat, uz koncertiem braucu kopā ar kādu, kuram ir mašīna.

– Vai tavi pašas koncerti ir tikai tuvākajā apkaimē vai var gadīties arī Londonas otrā galā?

– Tie var būt jebkur. Pie tā strādā puisis, kas labāk pārzina koncertu vietas Londonā, un tad jau rudens pusē arī būs jākoncertē. Nākamgad man lekciju ziņā būs divreiz mazāka slodze un paredzēts daudz vairāk laika, lai varētu strādāt pie sava projekta. Šā gada beigās jau bija jāraksta biznesa plāns.

Sadzīvē viss lieliski

– Kā tiec galā ar angļu virtuves jaukumiem?

– No rīta parasti iztieku ar kādām graudu brokastīm, ir labi, ja veikalā var dabūt ogas vai kaut ko citu svaigu – tas ir veselīgs rīta sākums. Pati arī gatavoju, patīk itāļu tipa ēdieni, kaut kas latvisks, vistas gaļa, kas man tur noteikti garšoja labāk nekā cūkgaļa. Lielākoties iepērkos lielveikalā un gatavoju mājās – kādos krodziņos arī gadās iekost, taču nelaime, ka viņi tā gatavo, ka man ātri iet labumā. Un, ja saēdos to, ko nedrīkst, tad trako kuņģis un tas aiziet arī uz balss saitēm. Pati zinu, ko varu, ko nevaru. Un vispār jādomā par savu ārieni, jo viss, ko cilvēks sastūķē sev iekšā, kādā brīdī parādīsies uz āru! Re, cik gudri es runāju (smejas).

– Vai mājā, kurā dzīvojat, kooperējaties ēšanas ziņā?

– Katrs pārnāk mājās savā laikā, un katrs pats gatavo. Taču, protams, puikām patīk, ka es gatavoju, un dažreiz sapērkamies un gatavojam visi kopā. Bet nav tā, ka es viena kā ķēkša stāvētu pie plīts.

– Kādi ir sadzīves apstākļi?

– Mēs, pieci studenti, pašlaik īrējam trīsstāvu māju – ar sētiņu, dārziņu, šūpuļtīklu, bārbekjū, vispār fantastiski.

– Kā patīk britu miglainais klimats?

– Man ir daudz vieglāk tajā ziņā, ka gadalaiku maiņas nav tik izteiktas, un tas atstāj labāku iespaidu uz veselību. Un vispār miglas nav Anglijā – tur, kur es dzīvoju, ir ļoti bieži saulainas dienas.

– Vai, atrodoties Anglijā, seko līdzi arī tam, kas notiek Latvijā?

– Man māmiņa saka, ka es zinu vairāk nekā viņa, kas šeit notiek. Internetā palasu TVNet, paskatos citus portālus. Un Skype ir viena fantastiska lieta, lai sazinātos ar ģimeni. Esmu jau pilnībā
aklimatizējusies, pieradusi, bet sākumā bija grūti. Taču mani ļoti sirsnīgi uzņēma, un esmu ieguvusi daudzus svarīgus cilvēkus.

Teroristi nebiedē

– No britu zemes ik pa brīdim nāk ziņas par noķertiem teroristiem, par civilizāciju sadursmi...

– Man liekas, ka pēdējā trauksme bija saistīta ar to, ka britiem ir jauns valdības vadītājs – Gordons Brauns, kuru esmu iesaukusi par Brūni. Mamma un tētis bija briesmīgi satraukušies, jo kāds viņiem bija teicis, ka Anglijā notiek ārprāts. Arī visi žurnāli bija pilni ar ziņām par drošības režīmu, taču es neko tādu briesmīgu nepamanīju. Jā, taču septembrī knapi noķēra tos, kas gribēja uzspridzināt metro, pēc tam viesnīcu spridzinātājus, tagad tās mašīnas ar sprāgstvielām Londonā – gluži kā Irākā. Man šķiet ļoti skumji, ka cilvēki koncentrē savu dzīvi uz citu iznīcināšanu, bet neviens jau nav tik naivs, lai nesaprastu, ka viss vienmēr atduras finansēs un pāris cilvēku diplomātiskās spēlītēs, kur likme ir cilvēku dzīvība. Taču neviens no mums jau tur sevišķi neko nevar mainīt... Bet Gildforda, kur es dzīvoju, ir atzīta par visdrošāko pilsētu Anglijā!

– Varbūt tādēļ, ka tur nav daudz ieceļotāju no musulmaņu valstīm, no Āzijas?

– Iespējams. No Londonas uz dienvidiem, kur ir arī Gildforda, ir tā saucamie bagātie rajoni – vasaras un atpūtas mājas tiem, kuri strādā Londonā. Mani kā studenti tas vienā ziņā nepriecē – tur ir dārgāk, taču ko lai dara, ja akadēmija atrodas tur.

– Nav gadījies netīšām iekulties kādā geto, vietējā maskačkā?

– Tā gluži nav bijis, taču, piemēram, braucot ar metro cauri Londonai no viena gala līdz otram, labi var just, kā mainās publika. Vienā galā labi, otrā, bet pa vidu... Taču nevajag nevienam stulbi skatīties virsū un provokatīvi ģērbties. Pat ja esi greznāk tērpies, vienmēr taču pa virsu var uzvilkt adītu jaku, lai kādu nesakaitinātu. Jo, ja cilvēks ir sakaitināts, viņam vajag tikai ieganstu, lai to izpaustu uz āru. Esmu izjutusi agresīvus cilvēkus, taču vienmēr bijusi kopā ar kādu, ar kuru ir drošāk.

– Vai notikumiem britu valstī seko televīzijā?

– Jā, mums ir studentu māja, neko daudz mēs par televīziju nemaksājam, skatāmies, kas ir – kādus četrus galvenos kanālus. Bet vispār nav ko daudz skatīties televīziju – tas tikai bojā redzi un atņem laiku.

– Sēdēšana pie datora arī...

– Tāpēc arī priecājos, ka bērnībā sevišķi daudz pie datora nesēdēju.

– Vai Anglijā nodarbojies arī ar Latvijas reklamēšanu?

– Pastāstu, ka tā ir viena no Baltijas valstīm pie jūras, kādi ir kaimiņi, paskaidroju, ka tā tiešām nav Krievija. Domāju, ka kopā iespaids rodas labs (smejas). Atklāti sakot, ir lietas, kuru man ļoti pietrūkst, un tās ir tieši vislatviskākās.

– Viņus tas tiešām interesē, vai arī tā ir tāda amerikāņu stila pieklājības interese?

– Domāju, ka vairāk pieklājība. Tāpat kā visi vienmēr pajautā, kā klājas, un es pajautāju viņiem. Taču, lai cik dīvaini tas būtu, bieži vien viņi sāk stāstīt...

***

Meldras atziņas

Man ir miers sirdī, saprotu, ko man mācīties, ko darīt, uz kuru pusi iet, ko attīstīt. Ir bijis milzīgs skrējiens, taču esmu paguvusi piefiksēt, pie kā man ir jāatgriežas.

Ļoti labi apzinos, cik man tāls ceļš ir ejams, lai es patiktu sev...

Es patīku sev, bet runa ir par muzikālo jomu, lai es būtu apmierināta ar to, ko dzirdu, un justos droši jebkurā situācijā.

Man ir daudz jāstrādā, lai būtu sagatavota dažādām dzīves situācijām – gan veiksmīgām, gan neveiksmīgām.

Daži cilvēki izvēlas problēmai aizvērt durvis, tad tā sakrājas kā ūdens, un durvis tiek izgāztas.

***

Meldras CV

2000.–2003. – mācās vijoli un klavieres P. Jurjāna bērnu mūzikas skolā.

2003.–2006. – mācās harmoniju privātstundās pie Janas Lāces.

Kopš 2006. gada septembra studē ģitāras nodaļā Mūsdienu mūzikas akadēmijā (The Academy of Contemporary Music) Anglijā.

Pirmā uzstāšanās kā ģitāristei un dziedātājai 14 gadu vecumā – 2001. gada 10. februārī Saldū.

2002. gada februārī nodibina grupu Meldra un veiksmīgi piedalās daudzos jauno grupu festivālos: Stage Number One Valmierā grupa saņem titulu Nākotnes cerība; festivālā Sinepes un medus Madonā – tituls Labākā debija; festivālā Blieziens Mazsalacā – 1. vieta

2002. gadā Meldra iesniedz savu pirmo dziesmu radio SWH jauno grupu raidījumam Priekšnams. Dziesma For Them aizkļūst līdz topa 1. vietai un tiek iekļauta Radio SWH Top 40.

2002. gada nogalē grupa Meldra izveido īpašu programmu un kopā ar Johnny Salamander uzstājas festivālā Bildes

2003. gada nogalē tiek izveidots projekts Johnny Salamander & Meldra

2004. gada jūnijā Johnny Salamander & Meldra izdod CD ar nosaukumu We Share The Sun, kurā iekļautas septiņas Meldras dziesmas

2004. gada 30. aprīlī Francijas TV–5 demonstrē filmu par Latviju kā jauno ES valsti, kurā Meldra pārstāv Latviju kā jaunā mūziķe, sniedzot interviju franču valodā gan par ekoloģiskiem, gan politiskiem un ar mūziku saistītiem jautājumiem

2005. gada 11. novembrī Johnny Salamander & Meldra izdod savu otro albumu Mūzika