Freda un Ufo brokastu kods

Taču vēl šausmīgāk, daudz drūmāk būtu, ja viņi to nebūtu darījuši. Faktiski tad mēs dzīvi uztvertu aptuveni tādu, kādu to mums piedāvā nopietnie preses izdevumi, kanāli un portāli. Un tad, iespējams, mūs piemeklētu Somijas ziemeļu un Islandes iedzīvotāju liktenis, kuri, nespēdami pievārēt mūžīgo tumsu, ņem striķi un karas augšā, vai kā nu viņi to lielo pašnāvību skaitu izpilda. Bet pēdējos desmit gadus mums nekait nenieka, jo, lai kas arī notiktu, «Bē bē brokastis» nodemonstrēs, cik viegli to visu iespējams uztvert vai vislabāk – nemaz neuztvert.

Uzrakstīt grāmatu par «Bē bē brokastu» jokdaru trijotni ir ideja, kas gadiem mētājās visas nācijas acu priekšā, un neviens to nepacēla. Apgāda «Pūce» īpašnieci un redaktori Dainu Garokalni ierosinājusi kāda fotogrāfija. Tā pati, kas uz grāmatas vāka. Daina Garokalna domājusi: ir tik daudz grāmatu par ievērojamām personībām, bet par radio ļaudīm nav. Turklāt visu mīluļiem! Būtu interesanti, viņa nodomājusi. Un ir jau arī. Grāmatas autore ir nu jau mūžībā aizgājusī Valda Melgalve. Viņas rakstīto papildinājusi un grāmatu pabeigusi Eva Mārtuža. Grāmata izlasāma vienā elpas vilcienā, nebija nakts vēl ne pusē. Secināju, ka tie paši joki, ko trīs vīri plēš ēterā, uzrakstīti uz papīra, nav ne pusi tik smieklīgi. Tik pievelkoša ir Ufo un Freda balss intonācija. Ļoti interesantas un aizkustinošas bija grāmatas varoņu bērnības un jaunības ainas. Izrādās, Andris Freidenfelds ir dzimis Noriļskā izsūtīto ģimenē un ar vecāko brāli viņam ir gaismas gadu starpība. Tāpēc jaunībā juties kā mammas vienīgais apgādnieks un agri sācis darba gaitas.

«Piecus gadus Vefā nostrādāju, līdz divdesmit septiņiem gadiem. Šķiet nolemtība, ka man tolaik vajadzēja iet strādāt prastu mehānisku darbu, nelīst mākslās nekādās, vajadzēja celties piecos, sešos būt darbā. Lai riktīgi justu, kā ir, ja nokavē minūti. Rozenštrauhs (Eduards Rozenštrauhs tolaik Vefā strādāja par sargu) tevi atzīmē, un tad ņem nost prēmiju. Un paralēli vēl tā dīdžejošana bija,» Fredis stāsta grāmatas 50. lappusē. Atšķirībā no daudziem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem viņš cieņpilni izklāsta par savu bijušo un esošo ģimeni. Un jestri par savām talanta pielūdzējām:

« (..) tā gadus divdesmit par mani vecāka, pīpē, skatās, pīpē, skatās man virsū ar tādu skatienu, it kā visu mūžu mani pazītu, it kā es viņai dēls vai vīrs, vai piedzīvotājs būtu. Tādu dziļu skatienu, un tad prasa: «Vai tad mājās nemaz vairs nav jānāk?»»

Vai jūs zinājāt, ka Ufo tēvam Edvīnam Upacierim pieder Latvijas rekords kārtslēkšanā ar metāla kārti? Arī Ufo pats krietni trenkāts gan vieglatlētikā, gan kamaniņu sportā.

«Tā dzīve mājās bija tāda, ka pa sestdienām, svētdienām gājām skriet krosiņu vai slēpot. Uz Jūrmalu arī braucām nevis sauļoties, bet skriet, pilnīgs murgs, noģērbjas, saliek drēbītes maisiņā un skrien – tā ātrāk, ar uzrāvienu, un tad drusku lēnāk. Pa ūdeni grūti skriet.» Kaspara senčiem arī visādi pigori gadījušies. Vectēva tēvs Krievijā gulējis hospitālī, pie viņa pienāk Ļeņins un jautā: «Nu, kā tad iet?» Vecvectēvs patiesi atbildējis, ka sūdīgi. Savukārt Kaspara vecvecmāmiņa bērnībā ganījusi govis kopā ar puisēnu Kārli Ulmani. Jā, to pašu – prezidentu. Par trešo grāmatas varoni dramaturgu un dzejnieku, kurš jaunībā Latvijas Valsts universitātē apguvis skaitļošanas tehniku, grāmatā ziņas ir paskopas. Lai jau slēpjas cilvēks. Ir arī nodaļas par Radio SWH un raidījuma «Bē bē brokastis» rašanos. Tās var noderēt kā mācību materiāls kādiem drosuļiem, kuri vēlas dibināt jaunus radio vai sarunu šovus. Izrādās, tas nav nemaz tik vienkārši. Fredis ar Ufo jau no pusaudžu gadiem vadījuši diskotēkas, spēlējuši grupās un vēl visādi uzjautrinājuši tautu, tā gūstot milzu pieredzi vēlākajam darbam «Bē bē brokastīs».

Arī ārpus grāmatas lappusēm lielie ētera meistari ir jauki – neatsaka sarunu. Pēc raidījuma pulksten vienpadsmitos esam klāt. Kādi var izskatīties cilvēki, piecos, pussešos cēlušies un četras stundas tautu smīdinājuši? Tieši tādi viņi arī ir. Bet nemaz arī nevēlos, lai viņi jokotu ārpus darba laika. Kamēr Fredis ar Ufo vēl tikai tuvoj as, ātri jautāju Andrim Zeibotam, kur viņš smeļ tās paradoksālās ziņas un kurās zemēs visbiežāk notiek kaut kas jancīgs?

– Visvairāk atrodu internetā, taču tas nav atkarīgs no ziņu veidotājiem, bet no pašiem notikumiem. Kurās zemēs? Statistiku nekad netaisu. Man ir iztēles domāšana. Ja arī kādus faktus fiksēju, ātri aizmirstu. Sensenos laikos bija pirmie filozofi, matemātiķi, kuri nodarbojās ar precīzām lietām. Bija arī tādi, kuri izdomāja mītus, izgudroja ciklopus un hidras ar simts galvām. Tā ir mītveidojošā domāšana. Es esmu no tiem, – filozofē Zeibis.

Ilgi strādājot šajā žanrā, varbūt Zeibotam ir izveidojies jokplēša ideāls. Nu, piemēram, iet pa ielu desmit cilvēki. Vai pēc izskata vai nelielas sarunas viņš varētu identificēt, kurš ir jokdaris, kurš ne?

– Pēc izskata? Bija tāda fizionomika, pēc kuras noteica noziedzniekus. Šo aplamo teoriju atmeta jau 19. gadsimtā. Lai jokotu, cilvēkam galvenais ir iztēle, ja tā ir, viņam var piemist asprātība. Savukārt tā veidojas nevis no precīza prāta, bet no salīdzināšanas, – Andris Zeibots vēl piebilst, jo lielāka atstarpe starp to un to, par ko joko, jo smieklīgāk.

Fredim un Ufo jautāju, vai nav grūti strādāt studijā, jo tur neskan smiekli. Varbūt klausītāji raud, bet jokdari to nezina.

– Pārsvarā gadījumu tā arī ir, – atjoko Fredis un turpina: – Grūtāk būtu cilvēkam, kurš strādā viens pats. Bet mēs viens otru mēģinām sasmīdināt, tas ir viens atskaites moments. Vēl katru nedēļas nogali iznāk iet tautiņās. Un tad, ļaudīm acīs skatoties, pārbaudīt, vai mans vecais runas aparāts vēl strādā.

«Bē bē brokastis» būtībā sākās tukšā ētera vietā. Vai raidījuma panākumi bija smalki ieprogrammēti? Fredim šķiet, ka toreiz zvaigznes pareizi sastājušās. Tagad jau daudzi radiokanāli analizē, teorētiski strādā pie universālām formulām. Bet viņiem viss noticis dabiski, balstoties uz nojausmu, ko tad īsti vajadzētu.

Andris Zeibots: – Šīs lietas izskaitļot, ļoti iespējams, var, bet tas vairāk ir rietumnieku piegājiens. Mums tuvāka ir pielāgošanās stihijai, būt ar to vienā elpā. Esam drīzāk austrumnieki, nevis mārketinga skaitļotāji.

Bet vai ir vēl vieta profesionālajai izaugsmei?

– Nē! – Ufo ātri nosaka. Izsmējusies vaicāju grāmatas varoņiem, ko tad paši lasa.

– Esmu iecienījis Peļevinu, Sorokinu. Lasīju Breina Dauna «Oņegina kodu» – parodiju par «Da Vinči kodu». Bet vai tikai pats Peļevins, slēpdamies aiz pseidonīma, nav to uzrakstījis? Apņemšanās lasīt ir, bet grāmatai tomēr ir vajadzīgs laiks un noskaņa. Negribas atgriezties pie jau reiz lasītā. Kaut gan daudzas grāmatas esmu izlasījis par agru. Nesen sapirku bērnu grāmatiņas, domāju: riktīgi ķeršos tām klāt. Bet atliku līdz laikam, kad, tā teikt, bērnībā iekritīšu, – tāds ir Fredis – lasītājs.

Zeibots: – «Bē bē brokastu kods» ir vienīgā dokumentālās literatūras grāmata, ko esmu lasījis. Nē, pusaudža gados izlasīju arī vienu grāmatu par Balzaku no sērijas «Ievērojamu cilvēku dzīve». Mani interesē Žaka Lakāna psihoanalīzes teorijas. Lakāns bija tas, kurš apgalvoja, ka dzīlēs nav ko meklēt, ka viss atrodams priekšplānā, dzīles pašas piesakās. Vonnegūtu pārlasu. Hofmaņa pasakas. Peļevinu, Hesi. Mazums ko – bibliotēka pa visu sienu. Ir grāmatas, kas pārlasot kļūst spilgtākas. Kā sapņi. Sākumā pelēkāki, tad intensīvāki. «Meistars un Margarita» kļūst arvien iespaidīgāka. Ir arī otrādi – «Grāfu Monte Kristo», lai man piedod Dimā tēvs, vairs nevaru palasīt.

Ufo piebilst, ka viņš ir pārlasījis savu mīļāko grāmatu «Vinnijs Pūks». Sieva viņam bieži iesakot kādu grāmatu. Un Ufo vakarā nolemj to izlasīt. Viņš lasa, lasa un aizmieg.

Ilze Vītola, «Mājas Viesis»