Ar napoleonu pie bonaparta ROBERTO

"Kad pirms sešiem gadiem ierados Latvijā, man šeit visvairāk pietrūka stipras, aromātiskas kafijas. Itālijā lielākoties izvēlas espresso, ko lej nelielā krūzītē un izdzer vienā malkā, bet Latvijā man kafiju pasniedza baseina tilpuma tasē, kuru šeit raduši tukšot teju vai stundu ilgi. Jā, tas man bija pirmais šoks," smejas mūzikas un šovbiznesā iesaistītais itālietis Roberto Meloni, dancinot karotīti pa diezgan apjomīga izmēra kafijas krūzi restorānā, kur bijām sarunājuši tikties.

Kuriem labāki tomāti

Atraktīvais puisis pirmoreiz uz Latviju atbrauca, lai studentu apmaiņas programmas ietvaros Teikas vidusskolā mācītu itāliešu valodu. Šajā laikā dzīvoju latviešu ģimenē, kas ļāva tuvāk iepazīt ne tikai mūsu tautas mentalitāti, bet arī nacionālo virtuvi un to salīdzināt ar dzimtās Sardīnijas kulinārijas meistarstiķiem. "Mans pirmais iespaids – jums ir veselīgi ēdieni," man par lielu pārsteigumu saka Roberto, jo, cik nav dzirdēts, ka latviešu maltītes ir pārāk treknas, ar balto mērci aizdarītas. Tāpēc mēģinu noskaidrot, kas, Robertoprāt, latviešu virtuvē ir tas veselīgais. Viņš atbild – salāti, kefīrs, biezpiens. Līdz tam tie viņam esot bijuši neiepazīti produkti un ēdieni. Kad jautāju, kādi tieši salāti Roberto pārsteiguši, un sāku uzskaitīt latvietim tik labi zināmos tomātus ar gurķiem un krējumu vai svaigo salātu lapas ar redīsiem, vai dažādu svaigo salātu lapas ar papriku, tomātiem, gurķiem, redīsiem, Roberto mani piebremzē. "Sastāvdaļas nejautājiet, es vairāk esmu ēdājs, nevis ēst gatavotājs," saka dziedātājs un dažādu šovu dalībnieks. "Bet, ja par tomātiem – Itālijā tie izaug daudz garšīgāki un aromātiskāki nekā Latvijā, jo ir sasūkušies dienvidzemes sauli un Vidusjūras klimatu." Izdzirdot šo apgalvojumu, kļūstu patriotiska un metos aizstāvēt mūsu tomātus, sakot, ka tie nekādā ziņā neatpaliek no Itālijā izaugušajiem. Katrs paliekam pie sava viedokļa.

Bet, atgriežoties pie salātiem, sarunas gaitā man kļūst skaidrs, ka Roberto, pieminot salātus, domājis plašāk. Jo, izrādās, viņš ir iecienījis nevis lapu salātus, bet siera, tunča, garneļu, Cēzara salātus un vēl citus mikšļus, kurus, tiesa, pats negatavojot, bet pērkot lielveikalos vai arī izvēloties restorānos, kur nereti pusdienojot. "Šejienes ēdieniem dažkārt pietrūkst to garšvielu un garšaugu, pie kuriem esmu pieradis Itālijā. Gribas vairāk asumiņa," norāda Roberto un atkal nosmej, atceroties savus pārdzīvojumus, pirmoreiz saskaroties ar latviešu nacionālo garšaugu – dillēm. "Manuprāt, tās nomāc jebkura ēdiena garšu, tāpēc, lūdzu, nepiedāvājiet man ne salātus, ne zupu, ne arī ko citu ar dillēm. Br-r-r-r!"

Tikpat izteiksmīgā grimasē savelkas itāliešu puiša seja, kad, runājot par zupām, viņam prātā iešaujas aukstā zupa – Latvijas ēstuvju hits vasaras mēnešos. "Tā man nešķiet kārdinoša jau savas rozā krāsas dēļ, bet punktu visam pieliek tajā peldošās dilles."

Lasītis kartupeļos

Roberto manāmi atdzīvojas, kad atsauc atmiņā vakariņas, ko nesen gatavojis savām trim draudzenēm. "Nopirku laša fileju (Latvijā šī zivs ir lētāka nekā Itālijā), jaunos kartupelīšus un – cepeškrāsnī iekšā," stāsta temperamentīgais itālietis, piebilstot, ka šajā gadījumā ar garšvielām neesot pārāk aizrāvies. Vispirms krāsnī iešāvis kartupeļus, tad – lasi, kuram uzkaisījis nedaudz sāls, rozā piparus, vēl kādu mērci, kuras nosaukumu nevarēja atcerēties. Pēc kādas pusstundas cienasts bijis gatavs.

Šī pusstunda ir nieks, salīdzinot ar to laiku, ko Roberto mamma ir gatava pavadīt pie plīts, lai ģimenei taptu kas gards galdā ceļams. "Kad viņa taisa sugo – tomātu mērci ar gaļu vai sēnēm –, viņa tam velta vismaz trīs stundas. Vispirms sāk vārīt tomātus, kas ir šā ēdiena pamats, tad piemet baziliku, sāli, citas garšvielas, pēc tam seko gaļa, citkārt – sēnes," skaidro dziedātājs, atzīstot, ka viņam nepiemīt īpašs ēst gatavotāja talants. Būdams ģimenē pastarītis, ticis lutināts. Un nav arī bijis vajadzības grozīties pa virtuvi, jo mamma esot izcila virēja, no viņas daudz neatpaliekot arī Roberto trīs māsas. Katra no viņām esot specializējusies savā jomā: vienai padodoties dievīgs tiramisu, otra esot neaizstājama, kad jāgatavo lazanja, bet mammai padodoties viss. "Arī trīs mani onkuļi ir lieli pavāri – strādā Šveicē dažādos restorānos."

Aicināts atgriezties pie bērnības pusdienu galda, Roberto min dārzeņu zupu minestroni (bez gaļas) un specatino (ar gaļu). "Itālijā reti kad ēd vistas gaļu, daudz lielākā cieņā ir jēra, liellopu un cūkas gaļa. Dažkārt tiekam arī pie medījuma, jo mans tēvs ir mednieks. Dzīvojot Latvijā, esmu atklājis šašliku, kas man ļoti garšo, vienalga, vai pagatavots no cūkas vai vistas gaļas."

Dzimtenes meklējumos

Roberto esot iecienījis zivju un jūras velšu ēdienus. Kā īpaši garšīgus viņš izceļ grilētus kalmārus olīveļļas, bazilika un ķiploku mērcē vai arī pildītus kalmārus.

Mājās temperamentīgais itālietis visbiežāk gatavojot pastu, reizēm – lazanju, bet pārsvarā iztiekot ar kādām uzkodām – lielveikalā nopirktajiem salātiem vai no Itālijas atvestajiem šķiņķiem un desām. "Kad ciemojos Sardīnijā, nekad Rīgā neatgriežos ar tukšu koferi. Vedu gan sieru, gan gaļas izstrādājumus, gan garšvielas, gan mērces pastai, gan arī mocarella sieru, kas Itālijā garšo citādi, nekā Latvijā taisītais."

Taču, kad uznāk īsta nostalģija pēc nacionālās virtuves, dodoties uz kādu no restorāniem, kur strādā itāliešu šefpavāri.

Vaicāju, ko Roberto ieteiktu noteikti pagaršot, esot Itālijā. Picu! – viņš iesaucas. "Šeit to gatavo kā pamatēdienu, bet pie mums tā ir viegla uzkoda. Tāpēc picai jābūt ar ļoti plānu, toties kraukšķīgu mīklas pamatnīti," skaidro sardīnietis. "Vēl es ieteiktu jūras velšu antipastu (uzkodas) – di mare un di tera – olīvas, kas vismaz gadu izturētas dažādās eļļās un etiķos. Manuprāt, debešķīgs ir pavisam vienkāršs ēdiens ala matričana – vārīti gari makaroni ar cauru vidu, kas saucas bukatini, ar šķiņķa mērci. Protams, arī tiramisu un sieri, sākot ar Parmas un beidzot ar mocarella," uzskaitīdams itāliešu virtuves gardumus, atplaukst bakalaura grādu ieguvušais filologs, kurš tagad nolicis pie malas itāliešu valodas mācīšanu, jo ir iesaistījies vairākos muzikālos projektos. Darba esot daudz: jāieraksta gan tenoru sešnieka Bonaparti.lv, gan dueta Elizabete&Roberto disks, gan jāpagūst vadīt pasākumus, gan arī uzstāties kopā ar šova Dejo ar zvaigzni partneri Lauru Kosīti. "Mana blondā deju partnere Laura Kosīte mani nolika uz diētas, tāpēc nevaru tik bieži, kā gribētos, ēst dažādas kūkas un citus saldumus. Kad tomēr atļaujos sevi palutināt, nopērku Rimi pa vienam napoleonam, austiņai vai vēl kādam našķim.