Egīls Zariņš atklāj Dienvidamerikas kolorītumu

Mačupikču burvība

Uz Dienvidameriku latvieši izlidoja janvāra sākumā, bet atgriezās pēc trim nedēļām. Tieši tad Latviju bija pārņēmis stindzinošs sals, kas Zariņu pēc siltumā pavadītajām nedēļām nepatīkami pārsteidzis. Ceļojuma laikā Latvijas grupa pabija trīs valstīs — Peru, Bolīvijā un Čīlē. Lai arī gada pirmais mēnesis Dienvidamerikā skaitās lietus periods, tikpat kā neesot lijis, un tas ļāvis burvīgo dabu izbaudīt visā pilnībā. Visspilgtākie iespaidi gūti senajā Mačupikču, tas arī esot bijis brauciena galvenais mērķis. Šī vieta tika atklāta tikai jaunākajos laikos, tāpēc ik uz soļa esot bijusi jūtama pamatiedzīvotāju aura. Inku galvaspilsēta Kusko tulkojumā nozīmē «pasaules naba».

«Iespaids bija elpu aizraujošs, īpaši pašā sākumā,» teic Zariņš, «kad staigājām pa kalnu takām kļuva tīri baisi. Ne gluži tā, ka vienā pusē aiza, otrā klints, bet kaut kas līdzīgs gan. Dažviet kritums bija pat vairāk nekā 500 metrus augsts. Tomēr pie tā ātri pieradām un augstums vairs nešķita tik traks.» Viņš ar aizrautību stāsta, cik intelektuāla bijusi senā inku tauta. Piemēram, māju pamati Mačupikču saglabājušies vēl no inku laikiem. Akmeņi daudzviet izskaldīti un salikti kopā puzles veidā, nelietojot javu. Interesanti, ka tas celtnei ļauj būt vēl stabilākai nekā ar visiem mūsdienu celtniecības materiāliem, kas ir ļoti svarīgi, jo kalnainajā apvidū zemestrīce nav nekāds retums.

Līdzības ar Latviju
Daudz emociju sagādājis Titikakas ezers — tas ir augstākais kuģojamais ezers pasaulē, atrodas 3800 metru virs jūras līmeņa. Tajā atrodas peldošās salas, uz kurām cilvēki pamanījušies ierīkot visu dzīvei nepieciešamo. Saistībā ar Titikakas ezeru izraisījušās arī nelielas pārdomas. Spriežot pēc inku stāstītā, inki paši nav spējuši visu uzcelt, tāpēc viņiem palīdzējuši citplanētieši. No vienas puses, tās varētu būt tikai un vienīgi leģendas, bet no otras — kā izskaidrot to, ka Titikakas ezera nosaukums tulkojams kā lama, jo no augšas tas izskatās tieši kā šis dzīvnieks. Kā inki to varēja zināt pirms mūsdienu tehnoloģiju izgudrošanas?

Egīlu patīkami pārsteigusi Peru galvaspilsēta Lima, kurā māju arhitektoniskajā veidojumā jūtama spāņu ietekme. «Pat Rīgai būtu ko pamācīties. Katrā gadījumā Lima ir pilnīgi pretējs piemērs lielajam juceklim, kas vērojams Āzijas pilsētās.» Starp citu, lai arī laika apstākļi Latvijā un Dienvidamerikā ir krasi atšķirīgi, bijušas vērojamas savādas līdzības, piemēram, augušas margrietiņas, rozes, samtenes, asteres. Arī peruāņu nacionālajos tērpos var atrast izteiktas līdzības ar latviešu rakstiem. Viņi tautas tērpos staigā arī ikdienā, ko izmanto par labu peļņas avotu, jo iekasē no tūristiem nelielu samaksu, ļaujot ar sevi nofotografēties. Vietējiem tas ir liels atspaids, jo lielākā daļa dzīvo ļoti trūcīgi.

Savdabīgā transporta kustība
Līdzenuma apvidū dzīvojošajiem cilvēkiem ļoti savdabīga varētu šķist transporta kustība Dienvidamerikā. Automašīnām daļā pilsētu nākas pārvietoties pa ļoti stāvām ielām. Bet visinteresantākais Zariņa skatījumā — vilcienu kustība kalnu apvidū. Lai tiktu stāvajās nogāzēs, kustība notiek zāģa (skujas) veidā — atmuguriski vilciens stumjas augšup, tad uz priekšu brauc taisni, atkal atmuguriski augšup un tā līdz galam.

Neviena cita galvaspilsēta pasaulē neatrodas tik augstu virs jūras līmeņa kā Bolīvijas galvaspilsēta Lapasa — 3800 līdz 4100 metri. Letiņi neierastajos apstākļos esot izjutuši skābekļa badu, jo sviedri izsitušies pat no nelielas fiziskas piepūles, piemēram, kurpju šņorēšanas. Starp citu, Bolīvija ir kartupeļu dzimtene. Viena gide esot teikusi, ka tur audzējot divsimt šķirnes, citur izskanējusi stipri apšaubāma versija — divi tūkstoši šķirņu. Čīle no trim apmeklētajām valstīm ir visdārgākā (pusdienas izmaksājušas tikai kripatiņu mazāk nekā Rīgā), Peru ir lētāka valsts, bet Bolīvija — vislētākā.