Jānis Stībelis grib konfekti!

Jāņa pēdējais albums ar gastronomisko nosaukumu «Glāze piena» aicina atgriezties pie vienkāršām, pārbaudītām vērtībām. «Mūsdienās cilvēkiem šķiet, ka viss ir slikts un kaitīgs. Pārtikas produkti pilni ar ķīmiju, un tomāts vairs negaršo pēc tomāta. Arī man ir līdzīga sajūta, īpaši pēc mammas apciemojumiem Talsos, kad nogaršoju viņas audzētos dārzeņus. Bet vēl trakāk kļūst, ja atveram avīzi vai ieslēdzam televizoru – masu medijos politiskā gānīšanās sit varen augstu vilni. Vārdu sakot, kur paveries, visur plaukst ļaunums un kaitīgums. Starp citu, padomju laikos par kaitīgu darbu strādnieks saņēma glāzi piena. Man tas ir simbolisks uzstādījums: dzeriet pienu katru dienu. Un saglabājiet optimismu, lai tā glāze vienmēr būtu nevis pustukša, bet puspilna!»

Savu vēstījumu dziedātājs ietērpis 11 dziesmās, taču arī ārpus skatuves viņa attiecības ar pienu ir stabilas. Jānim tas garšo. Mazotnē viņš pie vecmammas vienā piegājienā izdzēris litru tikko slaukta govs piena. Iespējams, veselīgā bērnības balss «Glāze piena» autorā ierunājusies par labu dabisku (akustisku) skaņu kultivēšanai, ļaujot attālināties no uzmācīgajiem MTV kanāla iespaidiem. «Es gribēju būt daudzpusīgāks, tāpēc sintētiku nomainīju pret dzīvo piegājienu – maksimāli dabisku skaņu pasauli. Ar rezultātu esmu apmierināts, vismaz man pašam savas dziesmas patīk. Un tas ir daudz.»

Jau šobrīd radio dzirdamais singls «Mums paveiksies» sevi ir pozitīvi apliecinājis, izskanot arī televīzijās. Taču Jāņa Stībeļa lielākie hiti ir nemainīgi, un populāro Raimonda Paula dziesmas «Es aiziet nevaru» krievisko versiju «Ljubov nastala» kopš «Jaunā viļņa» (2002) laikiem mūziķis Krievijas plašumos dziedājis tūkstošiem reižu…

Ar šņabi

Pēc tikšanās ar RB Jāni gaida koncerti Gruzijā un Lietuvā, taču dziedātāja turneju karte bijusi visai plaša – viņš izbraukājis pusi pasaules no Amerikas līdz Arābijai, aiz borta pagaidām palikusi Āzija. «Ceļa sajūta baigi nogurdina, bet vienalga ilgāk par divām nedēļām Latvijā nosēdēt nevaru. Mājas jau nekur nepazudīs, bet, kamēr vēl esmu jauns, gribas izskraidīties, izlēkāties un izbraukāties.» Ne vienmēr tās ir koncertzāles, Jānis nesmādē arī klubu skatuves, tiesa, ja vien publika ir gaumīgi disciplinēta. «Man patīk klubu intīmā gaisotne, bet ir bijuši gadījumi tepat Rīgā, kad var redzēt – cilvēki atnākuši nevis baudīt mūziku, bet piedzerties, atrast zaķus vai sarīties ripas. Šādos klubos man ne pārāk patīk dziedāt. Pat Londonā esmu uzstājies ļoti dārgos, ekskluzīvos klubos, un tici man – nekā labāka tur, salīdzinot ar Rīgu, nav. Gluži otrādi! Vienreiz mani kādā Londonas klubā botu dēļ nemaz neielaida iekšā, kad aizgāju uz turieni kurpēs, tūlīt arī izsprāgu laukā – puse publikas bija kaut ko salietojusies. Tā kā pats narkotikas nelietoju, tādā vidē jūtos mazliet jocīgi, kā starp marsiešiem.» Vai Jānis kaut ko stiprāku par pienu ir pamēģinājis? Izrādās, tas ir šņabis. «Īpaši, kad esmu Krievijā, jo tur nekad nevar zināt, ko tu īsti ēd. Iedomājies, 18 stundas jābrauc vilcienā bez restorānvagona – vienīgais, kur kaut ko var nopirkt, ir pieturvietas ar vietējo tantiņu piedāvātajiem labumiem. Nu, nākas vien tos ēst. Dažreiz pēc tam gan ir diezgan švaki, ne velti Krievijā pirms katras maltītes pieņemts ieņemt 100 gramus. Es to labi saprotu, jo labākas dezinfekcijas nav.»

Bez draugiem

Jo mākslinieks vairāk strādā un sasniedz, jo vientuļāks viņš jūtas. Arī Jānim nācies piedzīvot, kā zūd kontakti ar cilvēkiem, kurus viņš uzskatījis par saviem draugiem. «Tiklīdz tu kaut ko dari, rēķinies ar to, ka tuviem cilvēkiem laiks tiks nozagts. Draudzība ir kā trausls kociņš, kas nemitīgi jākopj un jālaista. Man ir ļoti nepieciešamas šādas saites, jo reāli izjūtu draugu trūkumu. Patiesībā man draugu nav. Mans labākais draugs no studiju laikiem aizgāja bojā autokatastrofā.»

Ir vienkārši un sarežģīti cilvēki – pie kuriem Jānis pieskaita sevi? «Droši vien esmu sarežģīts. Dažreiz ar tiem garastāvokļiem ir tā, ka šķiet – esmu šizofrēniķis. Vienkārši nāk virsū viļņi: te varu būt nenormāli priecīgs, te atkal noslēgties un ne ar vienu nerunāt.» Izskaidrot krasās pārmaiņas sevī Jānis nemāk un mokās sirdsapziņas pārmetumos. «Varu būt lecīgs, nepatīkams. Cilvēki uz mani mēdz apvainoties. Es to drausmīgi pārdzīvoju, zvanu un mēģinu atvainoties.» Domāju, ka puisis nekad nav dabūjis pa galvu. Un kļūdos. «Esmu dabūjis iekšās no krieviem tepat, uz Barona ielas, par to, ka nerunāju krieviski. Kā jau ienācējs no Talsiem, sākumā pratu tikai latviski. Man teica: «Čto ti pritvorjaješja!» («Ko izliecies» – krievu val.) Nākamo reizi man jau bija līdzi gāzes baloniņš,» ar smaidu atceras tagad Krievijā populārais Jay Stever.

Laimas piemērs

Nav nekāds noslēpums, ka Jānim Stībelim paveicies būt kopā uz vienas skatuves ar Laimu Vaikuli, slavenāko latviešu dziedātāju Krievijā. «Mūsu sadarbība turpinās, Laima mani ļoti bieži aicina uz saviem solokoncertiem kā viesi, piemēram, tikko uzstājāmies Pēterburgā kopā ar Igoru Krutoju. Tikai nejēgas nemācītos no cilvēkiem, kuri kaut ko dzīvē sasnieguši. Ja gribi iet tālāk, tev jāieklausās viņos, pretējā gadījumā visu laiku kāpsi uz grābekļa. Ko esmu mācījies no Laimas? Mērķtiecību. Noturēt uzņemto kursu. Tas vienmēr ir grūti, jo kuģi šūpo dažādas stihijas. Laimai tas ir izdevies, un šajā ziņā viņa man ir piemērs.»

Latvijā pieņemts uzskatīt, ka bez Raimonda Paula iejaukšanās jaunajiem dziedātājiem grūti izsisties, bet Jānis saka: «Tas nav mans gadījums. Pirms «Jaunā viļņa» biju jau izdevis albumus «Shake & Bake», «Inspiration», manas dziesmas atradās radio hitu sarakstos. Man nav vajadzīgs protežē. Es cienu Raimondu Paulu gan kā komponistu, gan lielu humora veci ar Šopena «Sēru maršu» mobilā tālruņa zvanā. Viņš ir dižens cilvēks!»

Labu apetīti!

Uz jautājumu, vai viss dziedātāja dzīvē ir tā, kā viņš vēlas, Jānis atbild noliedzoši. «Vispār nekad nekas nav tā, kā es vēlos! Principā jau virzos pretī mērķim, tikai nedomāju, ka ceļā man būs jāizmet tādi loki, piemēram, caur Krieviju. Publika tur ir brīnišķīga, ar atvērtu dvēseli, taču man vienmēr gribējies spiest uz angloamerikānisko virzienu. Respektīvi, ielauzties Amerikā. Un tas ir ļoti grūti.» Vai tie nav tukši sapņi, pat Laimai Vaikulei neizdevās iekarot amerikāņu mūzikas tirgu? Jānis mani labo. «Laimai viss izdevās! Viņa iekaroja Ameriku – bija kontrakts ar «Universal» un zvaigznes statusam atbilstošs serviss ar limuzīnu, apkalpi. Bet Laima vienkārši aizbēga prom. Tas ir līdzīgi kā ar mazu bērnu, kurš grib konfekti, bet, dabūjis to, jau grib zirdziņu. Es no savām vēlmēm nebaidos, man vajag to konfekti! Labprāt visu apēstu…»

Mazliet bērnības un tiramisu

Jānim joprojām patīk relaksācija vecāku mājās Talsos. Būdams vienīgais bērns ģimenē, viņš baudījis absolūtas brīvības privilēģiju. «Cauri parka alejai gāju uz mūzikas skolu, bet tālāk par slīdkalniņu netiku, pēc tam pārrados mājās slapjš, ar notecējušu portfeli un klavieru notīm. Bet vecāki apmierinājās ar pabaidīšanu?– tēvs parādīja siksnu. Man bijusi ļoti laimīga bērnība!» priecājas mākslinieks, kurš savus talantus mantojis no tēva. «Viņš man dvēselē ir īsts mākslinieks, spēlējis akordeonu, klavieres, vijoli, bet tagad jaunais hobijs ir bites. Man arī tās patīk, taču bez tēva tuvoties stropiem neriskēju. Vispār pie vecākiem ir forši, tur ne par ko nav jādomā, mamma uzklāj galdu, ar tēvu pacērtam kokus, parokam dīķi,» stāsta Jānis. Viņa paša dzīvoklis Rīgā tiek kristīgi dalīts ar dzīvesbiedri Elīnu. «Ar sievu esam neatkarīgi cilvēki. Elīnai ir sava dzīve, bizness – juridiskā kompānija un darbs ar klientiem, tāpēc ieteiktu ikvienam padomāt, pirms stājas kontaktā ar mani…» jokojot tiek arī mazliet piedraudēts.

Interesanti, kas Jānim savā dzīvoklī patīk labāk – greznība vai pieticība? «Greznība! Gribas visu izbaudīt, tā forši: lepnu mašīnu, villu okeāna malā, kaut kur Maiami. Man tas patiktu, taču par mērķi šīs lietas sev neuzstādu. Arī honorāri nav tādi, un tos pašus ielieku muļķīgos projektos, piemēram, ierakstot Londonā mūziku angļu valodā, kas šeit nevienam nav vajadzīga. Cits varbūt manā vietā būtu nopircis pa lēto zemi un pēc gada pārdevis dārgāk. Man tāda ķēriena nav. Un pagaidām neesmu to novērojis arī savai sievai.»

Bet kas uzkopj māju, mazgā drēbes? «Kad drēbes netīras, ielieku tās veļas grozā, bet māju uzkopjam pa diviem, arī logus notīrām. Picas gan reti pasūtām: kad kaut ko sagribas, es pagatavoju – šis process man sagādā baudu. Īpaši labi man padodas cepta butes fileja. Tiesa, pirms nedēļas sievai sanāca ļoti labs tiramisu.»

Džentlmeņa laime

Runājot par meitenēm, Jānis pagātnes grēkus neslēpj: «Protams, man bijušas draudzenes, pret kurām varbūt es pat kaut ko iekšēji jūtu joprojām. Bet mēs satiekamies kā forši draugi. Man vispār nekad nav bijis salauztās sirds sindroma, neesmu dzīvē šajā ziņā mocījies, tikai mīlējis. Jau pamatskolā man bija pirmā mīlestība. Nē, aiz matiem es nevienu meiteni neraustīju, biju īsts pionieris. Tagad – džentlmenis.»

Līdz šim uzskatīju, ka džentlmeņiem atzīties mīlestībā ir viegli, taču Jānim savas jūtas atklāt ir sarežģīti. «Ir ļoti grūti atzīties mīlestībā, es nevaru kā Amerikā, bārstīt frāzi «I love you». Tad jau suņiem vieglāk atzīties mīlestībā… Vispār man mēdz būt tikai ilgstošas attiecības – nevaru uzreiz ar sešām; vai nu ir viens cilvēks līdz mūža beigām, vai – nekas! Zinu, ir cilvēki, kuriem mīlas lietas ir traģiski beigušās – ar grieztām vēnām, lēkšanu laukā pa logu, bet man viss sanācis kaut kā gludi.»

Kopā ar Elīnu Jānis laulībā dzīvo astoņus gadus, tiesa, bez bērniem. «Gribētu bērnus, pat vairākus, bet – tagad jābrauc uz Gruziju!» smejas mākslinieks. No rutīnas viņš attiecībās acīmredzot ir pasargāts. «Tā vienkārši nav iespējama, jo es visu laiku lidinos apkārt. Taču iedomājies, kad satiekamies, cik tad ir forši!

Uz skatuves seksualitāti apzināti nekad neesmu akcentējis, jo man pirmajā vietā ir mūzika. Ar ko tu ej, ar to tev cilvēki atbild?– es gribētu, lai mani vērtētu pēc mūzikas. Patiesībā esmu laimīgs cilvēks, un to var dzirdēt manās dziesmās.

Esmu nenormāli romantisks, es ļoti daudz sapņoju un sapņos redzu tikai nākotni. Zinu, tā man būs spoža! Tiešām, ir dzīvē lietas, kuras agrāk esmu nosapņojis, tās piepildās līdz niansēm. Varbūt iepriekšējā dzīvē esmu bijis pareģis, nezinu, bet visu laiku mani pavada déj? vu sajūta. Šķiet, tas jau reiz ar mani ir noticis...»

Romāns Koļeda