Hokejista Laura Dārziņa lielā mīlestība

Viņai ir gari, gaiši mati un zilas acis. Viņa ir Lelde Bērziņa (20) – jau divus gadus Latvijas hokeja izlases uzbrucēja Laura Dārziņa (22) mīļotā meitene.

 "Mēs abi esam Ūdensvīri. Laurim dzimšanas diena ir 28. janvārī, man – 29. janvārī. Abi esam vienādi," smaida simpātiskā meitene. Un Lauris piebilst: "Tāpēc kopā ļoti labi jūtamies, viens otru saprotam." Sarunā ar Mēs viņi katrs atsevišķi stāsta, kā satikušies un iemīlējušies, un kā nosargāt mīlestību, ilgu laiku dzīvojot tālumā vienam no otra...

– Kad un kur jūs satikāties?

Lelde: – Mēs iepazināmies vienā hokeja spēlē, Siemens Ledus hallē. Tolaik vēl dzīvoju Jelgavā un ar paziņu biju sarunājusi, ka viņš mani Rīgā stacijā sagaidīs un aizvedīs uz Piņķiem. Lauris bija viņa draugs, viņš arī brauca skatīties hokeja spēli... (Smaida.) Spēle beidzās, un viss – katrs pa savām mājām. Starp citu, kad iepazināmies, es nezināju, ka Lauris spēlē hokeju. Uzzināju to tikai vēlāk, taču tas man nebija nekas svešs, tajā vidē jau biju apgrozījusies – arī mans piecpadsmitgadīgais brālis Artūrs spēlē hokeju, bet tētis ir hokeja treneris. Es jau arī esmu tiesājusi spēles, arī pagājušogad Pasaules čempionātā Rīgā.

Lauris: – Tas bija apmēram pirms diviem gadiem. Iepazināmies ar mana drauga palīdzību – ar viņu kopā braucām uz hokeja spēli, un Lelde piezvanīja, vai viņš var viņu arī paķert līdzi. Tā mēs kopā aizbraucām, kopā noskatījāmies spēli, un vakars beidzās.

– Kas notika tālāk? Kā veidojās jūsu attiecības?

Lelde: – Es nevarētu teikt, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skata, bet kaut kas sirsniņā tomēr aizķērās. Atceros, ka manam paziņam bija kaut kas noticis ar telefonu, un viņš man zvanīja no Laura telefona. Es to numuriņu saglabāju... Nezinu, kāpēc... (Smaida.) Tad Lauris aizbrauca uz Kanādu... Nu neko, mēs tikai sarakstījāmies. Kad atbrauca mājās, satikāmies. Un vēlāk, kad viņš spēlēja Somijā, es braucu pie viņa ciemos...

Lauris: – Pēc mūsu pirmās tikšanās apjautājos draugam, kas viņa tāda ir, no kurienes. Nu jā, iepatikās man viņa... protams. (Smaida.) Draugs man iedeva viņas telefona numuru, kaut kad drīz pēc tam viņai piezvanīju, sarunājām tikšanos, aizgājām uz kino – ļoti forši pavadījām laiku. Kādu filmu mēs skatījāmies? Es neatceros... (Smejas.) Man taču nebija prātā filma! Man galvenais bija Lelde... Mēs jau filmu vispār neskatījāmies, visu laiku norunājām... Un tad jau brīvā laika kopā pavadīšana bija arvien biežāk un biežāk, līdz apmēram pēc mēneša sapratām, ka gribam būt kopā. Jā, tās bija simpātijas no pirmā acu skata, un tās pamazām pārauga mīlestībā.

– Abi esat vēl pavisam jauni, bet varbūt jau varat noformulēt, kas tas ir – mīlestība?

Lelde: – Man liekas, ka to nevar noformulēt vārdos. Tā ir sajūta, kad tu pilnībā uzticies otram cilvēkam un esi pārliecināts, ka arī viņš tev uzticas. Un tu bez viņa nevari dzīvot... Katrā ziņā, man šobrīd ir tieši šāda sajūta... (Smaida.)

Lauris: – Mīlestība? Kad esi kopā ar otru cilvēku un tev ir forši, un tev vairāk neko nevajag... Tāda varētu būt mana formula.

– Vieni saka, ka attālums cilvēkus izšķir, citi savukārt, ka satuvina... Cik viegli vai grūti ir dzīvot tālumā vienam no otra?

Lelde: – Mūsu gadījumā attālums ir satuvinājis. (Smaida.) Bet nu, protams, tas nav viegli. Brīžam ir pat ļoti, ļoti skumji.

Lauris: – Attālums satuvina. Jā, noteikti! Protams, ir grūti – viņa dzīvo un mācās Latvijā, es spēlēju ārzemēs. Bet tai pašā laikā es saprotu, ka esmu hokejists, un rēķinos ar to. Un es zinu – ja gribu būt veiksmīgs hokejists, noteikti būs kaut kādas lietas, kas cietīs. Šobrīd tās ir mūsu attiecības. Bet pašlaik arī nav citas izvēles. Kad spēlēju Somijā, viņai bija iespēja atbraukt ciemos. Uz Kanādu jau arī, protams, var atbraukt ciemos, bet tas ir sarežģītāk. Plus vēl laika maiņas, pat sazvanīties no turienes ir sarežģītāk – dzīvo viens kā pilnīgi citā pasaulē. Nu jā, Eiropā, tuvāk mājām, vienmēr ir patīkamāk, viss pazīstams un tuvs. Bet no otras puses – ja spēlē Amerikā, tev ir reāla iespēja tikt līdz pašai augšai, līdz NHL, kas ir katra hokejista sapnis... Katrai lietai ir savi plusi un savi mīnusi. Taču, manuprāt, mūsu kopā pavadītais laiks tādējādi ir daudz kvalitatīvāks – kad viens otru ilgi neredzam, esam ļoti noilgojušies. Mūsu attiecībās vismaz neiestājas rutīna. Bet nu tagad kādu laiku būsim kopā, un šī mums būs jau trešā vasara...

– Vai atceraties pirmo dāvanu viens otram?

Lelde: – Es atceros – viņš Ziemassvētkos atbrauca mājās no Kanādas un uzdāvināja man smaržas Donna Karan. Es viņam savukārt uzdāvināju foto rāmīti ar savu fotogrāfiju...

Lauris: – Es neatceros. (Domā.) Ā, atceros gan – es viņai no Kanādas atvedu smaržas. Donna Karan. Toreiz tās bija pašas jaunākās. Atceros, ka veikalā izvēlējos trīs aromātus, kas man patika, un tad lūdzu pārdevējai, lai iesaka, kuras no tām labāk piestāvētu jaunai meitenei. Un viņa ieteica Donna Karan. Vēlāk tās viņai kļuva par vismīļākajām smaržām. (Smaida.)

Leldes pirmā dāvana man? Man liekas, ka viņa arī man uzdāvināja smaržas. Bet patiesībā ir tā, ka man ir vienalga, ko man uzdāvina, daudz svarīgāks ir fakts, ka otrs cilvēks par mani domājis un gribējis mani iepriecināt. Bet vispār jau es domāju, ka mums abiem vislabākā dāvana ir tad, kad satiekamies. Mums pat ir bijis tā, ka ilgu laiku neesam redzējušies, viens otram esam sagādājuši kādu dāvaniņu, bet tās atveram tikai kādā desmitajā dienā, jo nav svarīgas dāvanas, galvenais, ka esam kopā!

– Kas ir pats skaistākais, kas ar jums līdz šim noticis?

Lelde: – Tas, ka mēs vispār esam kopā – tas ir skaisti! Noteikti! Kad Lauris ir prom ārzemēs, ir sajūta, ka kaut kā ļoti, ļoti pietrūkst...

Lauris: – Tās ir emocijas, kad pēc ilgākas neredzēšanās satiec savu mīļo cilvēku. Atceros, ka Kanādā, kur spēlēju junioru komandā, visi bijām puslīdz viena vecuma – tur visi kopā varējām kaut kur aiziet atpūsties un izklaidēties, tur bija daudz kopīgu lietu. Bet Somijā es spēlēju jau pieaugušo komandā – tur daudziem savas ģimenes, bērni, un bija tikai daži puiši, ar kuriem varējām darīt kādas kopīgas lietas. Un, kad Lelde atbrauca pie manis uz Somiju ciemos, tie bija svētki! Tas bija baigi forši!

– Kuras ir tās īpašības, ko viens otrā visvairāk novērtējat?

Lelde: – To, ka viņš par mani rūpējas un ļauj sajust, ka es neesmu viena. Viņa mīļums. Un arī viņa mērķtiecība – ja viņš kaut ko ieņem galvā, to noteikti izdarīs.

Lauris: – Man viss viņā patīk! Man patīk arī, kad viņa ir kašķīga – man tas liekas tik smieklīgi... (Smaida.) Nu jā, arī tas, ka viņa ir gudra, prātīga, mīļa un saprotoša. Viņai ir tikai pozitīvas īpašības. Katrā ziņā tās īpašības, kuras citi varbūt uzskata par negatīvām, man viņā patīk. (Smaida.)

– Vai ir kādas īpašības, kas otrā kādreiz tracina, kaitina?

Lelde: – Jā. Kad esam kaut ko sarunājuši, bet viņam kāds piezvana – žurnālists vai no televīzijas sporta studijas –, un viss mūsu kopīgais pasākums izjūk. It kā jau es cenšos to saprast, bet dažreiz tas mani kaitina – ka viņš nevienam nemāk pateikt "nē", ka nevienam neatsaka. Viņš grib, lai visiem būtu labi...

Lauris: – Tas, ka pie mazākās problēmiņas man viņa katrreiz jāpārliecina, ka mēs esam kopā, ka nekas mūs nevar izšķirt... ka nav jāklausās, ko citi runā, jo bieži vien tās ir baumas, cilvēki runā visādas muļķības. Nē, es nevaru teikt, ka tas mani kaitina, bet man nepatīk, ka viņa pārdzīvo par sīkumiem. Man nepatīk šīs negatīvās emocijas, jo viss taču ir kārtībā!

– Vai popularitāte un atpazīstamība netraucē jūsu attiecībām?

Lelde: – Kādreiz domāju, ka būt pazīstamam – tas ir forši! Bet tagad domāju: labāk tomēr ir būt neatpazīstamam... (Smaida.) Taču es saprotu, ka Lauris spēlē hokeju un tādējādi būs atpazīstams, un es esmu gatava ar to samierināties. Ikdienā jau to nejūt, visvairāk to izbaudīju lidostā, kad sagaidīju viņu no pasaules čempionāta, – tur fani nāca klāt un prasīja autogrāfus. Arī tagad, pēc čempionāta, mēs kaut kur sēžam, un pēkšņi kāds iejaucas mūsu sarunā – grib nofotografēties kopā ar Lauri... Tas ir tik neparasti, bet ar to jāsamierinās – tā tas ir, un tur neko nevar mainīt.

Lauris: – Nav tik traki. Cilvēki Latvijā ir citādi – neuzbāžas un neapgrūtina. Piemēram, ārzemēs viņi nāk klāt uz ielas, katrs grib aprunāties, bet šeit paiet garām, varbūt kaut ko nočukst aiz muguras. Nē, mūsu attiecības tas vispār neietekmē. Un neesmu jau es tik populārs. (Kautrīgi pasmaida.) Nu labi, šajā čempionātā sanāca veiksmīgi nospēlēt, bet nemaz jau mani tā neatpazīst. Hokejists uz laukuma taču ir formā un ķiverē, dzīvē pavisam citāds... (Smaida.) Un, ja nu arī kāds fans mani pazīst un palūdz autogrāfu, es no tā gūstu tikai pozitīvas emocijas.

– Kā pavadāt tos īsos laika sprīžus, kad iznāk būt kopā?

Lelde: – Mēs jau tik reti esam kopā, ka tad, kad satiekamies, gribas būt vienkārši divatā. Kad Lauris atbrauc uz ilgāku laiku, satiekamies ar draugiem, aizejam uz kādu kafejnīcu, aizbraucam līdz jūrai vai vienkārši dzīvojam pa māju un neko nedarām...

Lauris: – Pozitīvi ir tas, ka abi esam lieli gulētāji no rītiem – mēs pilnīgi mierīgi varam nogulēt līdz vieniem dienā un nejusties par to vainīgi. Kad esam izgulējušies, aizejam uz kādu labu filmu – mums abiem ļoti patīk kino. Vispār jau nav svarīgi, ko darīt – galvenais, ka kopā. Jā, man svarīga ir kompānija.

– Vai esat greizsirdīgi?

Lelde: – Jā! Es – noteikti! Ļoti! Brīžam pati par sevi brīnos, kāpēc esmu tik greizsirdīga... (Smaida.) Lauris nav tik greizsirdīgs, nu viņš vismaz to neizrāda. Bet es esmu par daudz greizsirdīga. Jo īpaši, kad viņš ir projām ārzemēs. Ja viņš vēl pasaka, ka vakarā ar draugiem ies izklaidēties, man uzreiz galvā visādas domas... Nu viņš jau mani mierina, saka, lai neuztraucos, lai beidzu tik daudz visu ko domāt. Reiz es mājās uz daudzām mazām lapiņām sarakstīju: "Nedomā tik daudz!", "Nedomā tik daudz!" un salīmēju visās malās... (Smejas.) Palīdz. Tagad mazāk uztraucos. Izlasu un nodomāju: man nav iemesla būt tik greizsirdīgai, viss ir kārtībā! (Smaida.)

Lauris: – Nu... jā. Bet es domāju, ka jebkurās attiecībās bišķiņ greizsirdība nenāk par sliktu. Mēs jau gan viens otram uzticamies, un man šķiet, ka mums ir tāda pozitīva greizsirdība. Varbūt Lelde ir mazliet vairāk greizsirdīga, bet principā iztiekam bez greizsirdības scēnām.

– Esat romantiķi vai drīzāk reālisti?

Lelde: – Nav tā, ka viens ir vairāk izteikts romantiķis, bet otrs reāli skatās uz dzīvi. Man liekas, ka esam kaut kur pa vidu. Abi diezgan līdzīgi.

Lauris: – Kad esam kopā, ir vairāk romantikas, bet tai pašā laikā esam arī reālisti – Lelde mācās, es spēlēju ārzemēs. Nu jā, tajā laikā esam izteikti reālisti, un mūs ir grūti nosaukt par romantiķiem. Ja mēs būtu nelabojami romantiķi, tad jau sen visam būtu atmetuši ar roku un abi dzīvotu kaut kur teltī... (Smejas.) Tik traki ar mums nav, bet, protams, ir mirkļi, kad mūs par tādiem var nosaukt... (Smaida.)

– Vai jūsu īsajā pazīšanās laikā jau esat paguvuši arī pastrīdēties?

Lelde: – Mums nav bijis neviena liela strīda, tikai par kaut kādiem sīkumiem. Un beigās es vienmēr esmu vainīga, tā man liekas, jo, kad kaut ko ieņemu galvā un tas tā nenotiek, es sadusmojos. Bet paiet laiks, es visu apdomāju un saprotu, ka man nebija taisnība.... ka varbūt tā nevajadzēja...

Lauris: – Nu, ir gadījies. Bet uz īsu brīdi. Parasti jau pēc stundas abi par to pasmejamies.

– Kurš parasti pirmais piekāpjas?

Lelde: – Es piekāpjos – mīļā miera labad. Jo saprotu, ka pati vien biju vainīga.

Lauris: – Lelde parasti saka, ka gudrākais piekāpjas, bet es viņai atbildu, ka gudrākais nepiekāpjas. (Smaida.) Kad esam sastrīdējušies un viņa man atkal saka: "Gudrākais piekāpjas", es parasti sāku smieties: "Vai, cik tu esi gudra..." Un mūsu strīds pārvēršas jokā, un viss atrisinās.

– Vai mīlestības dēļ kādreiz esat arī raudājuši?

Lelde: – Jā! Bet tikai dēļ Laura, jo man jau pirms tam nav bijušas ļoti nopietnas attiecības. Raudu, kad viņš brauc projām, kad zinu, ka atkal ilgi netiksimies. Nezinu, vai Lauris arī raud, es vismaz neesmu redzējusi.

Lauris: – Nē, neesmu raudājis. Esmu vēl jauns, šīs man ir pirmās nopietnās attiecības. Mums viss ir tik pozitīvā gaisotnē, ka nav iemesla asarām. Kad ilgi nesatiekamies, ir ļoti skumji, bet raudāt gan nav nācies. Jo es zinu, ka viss ir kārtībā.

– Jums ir savi mīļvārdiņi?

Lelde: – Viņš mani sauc par Zaķi, bet es viņu par Mīļumu.

Lauris: – Dažreiz nosaucam viens otru vārdā: Lelde Bērziņa! (Smejas.) Nu, tā tāda ākstīšanās. Parasti viņu saucu par Zaķi vai Kaķi. Viņai piestāv viss, kas ir mīļš un pūkains. Kā viņa mani sauc? Viņai telefonā esmu ierakstīts kā Mīļums. Nu jā... (Smaida.)

– Vai zināt, kas ir otra vislielākais kārums? Un kas pašam vislabāk garšo?

Lelde: – Lauris nav izvēlīgs, viņam viss garšo! Visvairāk? Pica, arī suši. Vienreiz mājās viņam uztaisīju, viņam iegaršojās, un tagad šad tad aizejam uz kādu suši restorānu. Vēl viņam garšo saldējums un šokolāde. Viņš var būt kārtīgi paēdis, bet no saldējuma un šokolādes nekad neatteiksies.

Kas man garšo? Nav tā, ka es kaut ko neēstu, vienīgi paprika man negaršo. Man arī patīk suši, bet saldējums tik ļoti kā Laurim man gan negaršo... (Smejas.)

Lauris: – Mēs abi esam tādi, kas ēd visu. Pēdējā laikā esam iemīļojuši suši, bet ne katru dienu, protams. Vēl mēs abi esam saldumu ēdāji, māja vienmēr pilna saldumiem. Es, piemēram, bez šokolādes vispār nevaru – man galva reibst, man vajag šokolādi... (Smaida.) Kad pirms spēles apēdu šokolādi, uzreiz baigi labi jūtos. Un vislabākā ir piena šokolāde, arī baltā.

– Kāds ir tavs vīrieša/sievietes ideāls?

Lelde: – Lauris. (Smaida.) Man nebija vīrieša ideāla, pirms viņu satiku, bet nu esmu sapratusi, ka viņš ir tas ideālais.

Lauris: – Gudra, smuka. Nē, nav obligāti tāds savienojums, jo ne ar visām gudrām un smukām tu jūties kopā labi un ir par ko runāt... Ar Leldi mums nekad neaptrūkst par ko runāt. Un mums kopā ir interesanti arī paklusēt.

– Vai varat iztēloties, kāda varētu būt jūsu kopīgi pavadītā ideālā diena...

Lelde: – Mēs izguļamies, tad aizbraucam pastaigāt gar jūru – Laurim arī patīk pie jūras. Vispār jau nav tā, ka gribas darīt kaut ko īpašu. Man galvenais ir būt kopā ar Lauri, un tad jau tā diena ir izdevusies. Tikpat labi varam visu dienu nosēdēt mājās pie televizora un skatīties filmas, un arī tad tā diena ir jauka. Var jau būt, ja mēs visu laiku būtu kopā, mūsu attiecībās iestātos rutīna, bet, tā kā tik maz esam kopā, gribas vienkārši būt blakus.

Lauris: – Ideāli būtu pamosties vienpadsmitos, vārtīties līdz divpadsmitiem. Ja ārā smuks laiks, aizbraukt uz jūru, pasauļoties. Atpakaļceļā varētu iebraukt paēst. Suši, piemēram. Pēc tam mājās drusku atpūsties, jo pēc jūras parasti ir nogurums, un tad vakarā aiziet uz kādu filmu. Domāju, tā būtu perfekta diena. Bet varam jau arī visu dienu gultā nogulēt, un arī tā būs forša diena. Kā jau teicu – galvenais ir kompānija... (Smaida.).