DRĀKE iesaka attīrīt dvēseli un prātu

Tibetiešu mūku vizītes kulminācija būs bezgalīgās līdzjūtības Budas smilšu mandala.

"Mūki par to nerunās, bet es gribu atgādināt – mēs viens otram nepiederam, un mums nekas nepieder. Mēs esam atnākuši uz šīs zemes kā ciemiņi, un kā ciemiņi arī aiziesim," saka Elita Drāke. Pašā pavasara ziedu plaukumā viņa uz Rīgu atvedusi tibetiešu Gjudmed klostera mūkus.

Viss kādreiz beidzas

Tibetiešu mūki Latvijā viesosies jau ceturto reizi un atkal priecēs mūs ar savu guturālo dziedājumu, rituāliem un bezgalīgi skaisto smilšu mandalu, kuru sāks gatavot šodien un veidos līdz pat 26. maijam. Tas notiks studentu korporācijas Selonija telpās Rīgā, Stabu ielā 17. Savukārt Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē būs divi koncerti – šodien pulksten 19 Baltā un zaļā Tara, 24. maijā pulksten 19 Dziedinošā Buda. Tajā piedalīties Elita aicina visus, kas atbalsta garīgo vērtību apzināšanu un nostiprināšanu, un visus, kas tic, ka šādā veidā spējam mainīties paši un līdz ar to mainīt citus, jo, pašiem kļūstot labākiem, arī apkārtējie kļūst labāki. "Kāpēc Latvijai tas ir vajadzīgs? Lai mēs atcerētos, kas ir līdzcietība, kas ir līdzjūtība. Laika gaitā to esam aizmirsuši – ar savu aizņemtību, savām negatīvajām domām, ar savu neapmierinātību. Tāpēc jau ir šie rituāli, lai mēs sevi sakārtotu, lai apstātos dzīves steigā un iemācītos, kā saka mans dēls, domāt ne par ko. Tā jau ir tā meditācija," skaidro Elita Drāke. Viņa stāsta, ka mandalas veidošanas laikā jebkurš cilvēks, ieejot šajā telpā un saskaroties ar šīm mūku darbībām, ar viņu mieru un vibrācijām, kaut ko jūt. Un tas ir brīnums. "Kad no samaltajiem marmora putekļiem veidojas zīmējums, kad veidojas mandala, mums tiek mācīta nepieķeršanās materiālām lietām, nepieķeršanās otram. Mēs nepiederam viens otram, un to var just brīdī, kad tiek būvēta mandala. Mēs pieķeramies tai kā skaistai formai, kā mākslas darbam, un tad pāris minūtēs šīs smiltis tiek sabērtas vienā pelēkā masā... Un mūki mums atgādina – viss kādreiz beidzas. Labais beidzas, un arī sliktais beidzas. Un ir jādzīvo tālāk!"

Kā mazs bērns

Elita neslēpj – budisms nav viņas joma, un tibetiešu budisms ir vēl jo specifiskāks. "Taču ļoti daudzus gadus esmu veltījusi kristietībai, arī Austrumu filozofijai, tāpēc to varu pieņemt – jo esmu kosmosa cilvēks. Un man patīk šie svētki," viņa smaida un uzsver, ka ir iemācījusies dzīvi pieņemt tādu, kāda tā ir. Pieņemt jebkuru cilvēku, jebkuru mācību. Tā dzīvot esot ļoti interesanti. "Vairākas reizes esmu bijusi Indijas Himalajos, bet Tibetas Himalaji ir vēl augstāk kalnos. Tibetieši ir izgājuši īpašu dzīves skolu, viņiem ir ļoti sūri dzīves apstākļi. Šie kalni atstāj nospiedumus, un tie redzami viņu sejās, viņu attieksmē. Taču viņi neizskatās dzīves nomocīti, drīzāk – stiprināti, un tas man patīk! Tāpēc es šo tikšanos gaidu kā saules stariņu, gaidu viņus kā mazs bērns."

Elita stāsta, ka viņu saista mūku naivums un garīgā tīrība, tas, ka viņi ir piesātināti nevis ar mantu, bet ar garu un emocijām. "Es apskaužu viņus. Viņi visu dara tik mierīgi un par visu priecājas. Pagājušoreiz viņi raudāja, stāvot Operā uz skatuves. Viņi nekad nebija redzējuši teātri, un, kad viņiem to parādīju, viņi bija pārsteigti – vai tiešām mēs, tibetiešu mūki, būsim tādā pilī?"

Taču vislielākais pārdzīvojums Elitai bijis, kad viņa aizveda mūkus pie Brīvības pieminekļa. "Kad bijām gandrīz klāt, viņi pēkšņi apstājās, novilka apavus un piegāja pie pieminekļa basām kājām... Es nevarēju parunāt, bet cilvēki, kas to redzēja, sāka raudāt..."

Nevar nopirkt

Gaidot tikšanos ar mūkiem, Elita paralēli rakstīja savu diplomdarbu. "Kad pirms pieciem gadiem iestājos Latvijas ceļā, manī radās spēks un pārliecība, ka jāmācās. Man nepatika tas, ko redzēju politiķu attieksmē pret tautu, bet man pietrūka zināšanu, lai kaut ko mainītu. Tāpēc iestājos politologos, un 4. jūnijā man ir diplomdarba aizstāvēšana." Ko viņa darīs tālāk, kad iegūs bakalaura grādu politikas zinātnēs? "Kaut ko jau darīšu," smaida politoloģijas studente. "Esmu mācījusies, mērķtiecīgi izvēlējusies šo studiju programmu, un, lai cik nekaunīgi tas izklausītos, man ir sajūta, ka man ir ko teikt cilvēkiem. Ja būšu vajadzīga un noderīga, es būšu politikā, bet mākslīgi par savu vietu tur necīnīšos. Līdz šim visu esmu darījusi lielā harmonijā un saskaņā ar sevi, jo esmu tā audzināta, ka mani nevar nopirkt. Pāri savai sirdsapziņai un pārliecībai noteikti nekāpšu. Ja tauta mani pieņems tādu, kāda esmu, noteikti kaut ko darīšu, ja ne – gan jau kāda cita zvaigznīte kritīs un rādīs, kurp man iet..."

Bet vasarā, kad mūki būs aizbraukuši un diplomdarbs aizstāvēts, Elita ņems lielo brīvlaiku. Taču tas nenozīmē tikai sauļošanos, kas viņai ļoti patīk. "Mazliet strādāšu – vadīšu sieviešu nometni, kurā mums būs zemeņu kūre, arbūzu kūre. Tur būs viss, ko pati daru ikdienā. Tā ir joga, tā ir meditācija, tā ir pirts, tās ir pastaigas, tas ir veselīgs uzturs. Un mērķis ir viens – kaut ko mainīt dzīvē, attīrīt organismu, attīrīt dvēseli un attīrīt prātu."

***

Elita Drāke

- Dzimusi 1962. gada 8. septembrī Rīgā

- Beigusi Rīgas 45. vidusskolu;

Rīgas 4. medicīnas skolu (1981.)

- Studē piektajā kursā LU Politoloģijas fakultātē

- Biedrības Emergo prezidente (kopš 2001.)

- Piedalījusies skaistumkonkursā Mis Elegance 1999

- Latvijas talantīgo meiteņu festivāla organizatore (kopš 2005.)

- Neprecējusies. Dēls Guntis Bruno (11)

Foto:Oskars Saliņš