Miljonārs, rokeris, Kargina "sievastēvs" - Vladimirs Barinovs

Kā šodien jūtas miljonārs?

Ļoti, ļoti labi. Pavasaris, viss tādā pacēlumā... Jauni plāni, jaunas emocijas.

Kas tev par plāniem un emocijām?

Emocijas droši vien līdzīgas — kā visiem. Labs pavasaris pēc ilgās ziemas. Plāni... Tie vairāk saistīti ar personisko dzīvi, mazāk ar biznesu. Biznesā viss kārtībā. Tā kā esmu jaunā amatā, ar kompānijām nevaru aktīvi nodarboties, varu tikai vērot — kas tajās notiek.

Kāds ir tavs jaunais amats?

Privatizācijas aģentūras padomes loceklis.

Jā, ārkārtīgi svarīgs amats. Sevišķi tāpēc, ka faktiski viss jau privatizēts. Kā tu trāpīji tajā aģentūrā?

9. Saeimas vēlēšanās es balotējos no "Saskaņas centra". Līdz šai dienai neesmu bijis nevienas partijas biedrs. Arī tad, kad Jūrmalas domes vēlēšanās gāju no Demokrātiskās partijas. Un "Saskaņas centrs" (SC) ideoloģiski ir tuvu stāvoša partija Demokrātiskajai partijai. Esmu bijis šo abu veidojumu atbalstītājs. Pēc nopietnām sarunām ar Sergeju Dolgopolovu, kurš man ir simpātisks gan politikā, gan ārpus tās, gāju no SC saraksta Saeimas vēlēšanās. Dažas balsis pietrūka. Bet tā jau ir pagātne. Tad, kad koalīcijai vajadzēja virzīt savus pārstāvjus uz dažādiem amatiem, man piedāvāja pārstāvēt "Saskaņas centru" Privatizācijas aģentūrā.

Tas tev ir algots darbs?

Jā, un alga ir milzīgi liela.

Cik?

Trīs simti latu.

Ko tu vari izdarīt ar 300 latiem mēnesī? Vari iztikt?

Nu, bez nopelnītiem uzkrājumiem iztikt būtu pagrūti.

Meitene uz zelta piramīdas

Tu teici, ka tev ir plāni privātajā dzīvē. Kādi?

Nu, nav jau nekādu īpašo... Mazmeita Valērija Maija aug. Gads un trīs mēneši. Jau braši staigā un murmulē sev pilnīgi un man daļēji saprotamā runas un žestu valodā. Bezgala interesants process, kuru objektīvu, bet ne attaisnojošu iemeslu dēļ palaidu garām, audzinot savu meitu Annu.

Ļoti laimīga meitene — tava mazmeita. Tēvs — miljonārs Valērijs Kargins, vectētiņš — miljonārs Vladimirs Barinovs. "Nabaga" bērns īstenībā... Viņai droši vien nekad nevajadzēs neko pašai darīt.

Tici man, ka tā nav. Aug pilnīgi normāls bērns. Mazs lielās sabiedrības loceklis. Šobrīd gandrīz ne ar ko neatšķiras no simtiem citu tādu pašu bērnu. Nu neguļ viņa zelta šūpulī un nebrauc ar platīna bērnu ratiņiem. Nav tā, kā tu domā — maza meitenīte sēž zelta piramīdas virsotnē un vēro, kas apkārt notiek. Meitenei vajadzēs kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Vecāku vai vecvecāku līdzekļi var daļēji atvieglot procesu viena vai otra mērķa īstenošanai. Viņai arī ir jāizaug par sakarīgu, izglītotu un gudru cilvēku, nevis jāķer kaut kas no mākoņiem...

No "Mākoņiem"?

Es domāju — no debesīm... Piedod, nākamreiz būšu piesardzīgāks izteicienos, jo tos var uztvert pārāk burtiski. Varu tikai pateikt, ka vecāki ar meitu ļoti nodarbojas un veltī tam visu savu laiku.

Mazmeitu bieži redzi?

Nu... pietiekami bieži.

Vai Valērijs Kargins ir izšķīries no iepriekšējās sievas?

Tas laikam nav jautājums, kas jāuzdod man.

Kāpēc Valērijs neprecas ar Annu?

Arī šo jautājumu es gribētu pāradresēt citiem.

Vai tu gara acīm redzi savu mazmeitu, teiksim, pēc gadiem piecpadsmit?

Godīgi sakot, neesmu domājis. Bet nav grūti to saskatīt. Pēc piecpadsmit gadiem viņai būs sešpadsmit gadi un trīs mēneši un viņa varētu būt jau tuvu skolas izlaidumam, pēc kura sākas lielā izvēle lielajai dzīvei. Toties labi pazīstu savu meitu. Ļoti mērķtiecīga meitene gan sportā, gan dzīvē. Ceru, ka šo mērķtiecīgumu — zināt un strādātgribu — būs mantojusi arī Valērija Maija.

Valērijai Maijai nauda būs tik milzīga, ka ir risks tā kārtīgi izlaisties, neko nedarot un tikai ņemot naudu no tās neizmērojamās banknošu kaudzes.

Domāju, ka tā gluži nebūs, nauda ir tikai līdzeklis, kas atvieglo dzīvi. Laikam tomēr nav tā, ka vecāki vai vecvecāki savam bērnam noliek blakus čupu naudas un pajautā: tev līdz mūža beigām pietiek? Nu, tad uz priekšu! Aizej nopērc sev pāris kilogramu zināšanu, kādu ētikas paciņu, piecus litrus apkārtējo cieņas un vēl kaut ko tādā pašā garā. Grūti iedomāties vecākus, kuri no tā gūtu gandarījumu.

Savējie sapratīs

Vai tu sevi uzskati par veiksmīgu cilvēku?

Par veiksminiekiem saucu tos, kam problēmu risināšana padodas tikpat viegli kā saulespuķu sēklu lobīšana. Cik sevi atceros, man tā nav bijis. Viss ir gājis ar piepūli un spriedzi. Nekas nav bijis vienkārši. Bet fināls lielākoties ir sanācis veiksmīgs. Tagad pūles par gaišo rītdienu man nav tik aktuālas. Kāds, nu jau nelaiķis, gaišreģis no manas dzimtās Bauskas pirms daudziem gadiem man teica, ka ikviena problēma man risināsies ilgi un smagi, jo es esot dzimis ne tajā dienā un ne tajā laikā. Sāku prašņāt mammu, kas savukārt teica, ka esmu dzimis svētdienā vienpadsmitos no rīta. Un tad, kad biju maziņš, es vienmēr esot stāvējis pie spoguļa un pucējies. Nu, kāds es — svētdienā dzimis — varu būt strādātājs? Skaidrs, ka man viss nākas grūti.

Miljonāru stāstos redzamu vietu parasti ieņem atmiņas par grūto bērnību un ganu gaitām...

Bērnību pavadīju Pilsrundālē, atceros, ka vecaistēvs mani pusaizmigušu veda pa rasainu zāli uz ganiem.

Un kājas tu sildīji govju pļekās — tāpat kā Kārlis Leiškalns?

Nē, es sildījos ķēves Mārītes mugurā. Tā bija silta un plata, un tad, kad uzausa saule, es, protams, aizmigu uz zirga muguras. Aizmidzis nogāzos, tad puse dienas man pagāja, kamēr tiku atpakaļ zirga mugurā: meklēju kādu celmu, no kura pakāpties, bet tad, kad biju to atradis, ķēve pagāja nost, un man vajadzēja sākt visu no jauna... Pēc tam vēl savākt izklīdušo ganāmpulku. Taču kājas man patiešām bija nosalušas, pēdas plaisāja, un omīte tās man zieda ar krējumu.

Vai tu atceries savus pirmos nopelnītos simt rubļus?

Jā. Gribēju nopirkt mopēdu "Gauja", un vectēvs teica, ka finansiāli palīdzēšot tikai tad, ja pats strādāšu, tāpēc gāju kaplēt bietes. Un mopēdu es nopirku! Atceros arī pirmo nopelnīto tūkstoti dolāru.

Un kā ar pirmajiem simt tūkstošiem dolāru?

Tos nopelnīju, kad sāku darboties ar naftas produktiem. Kad biju nopelnījis pirmos 100 000, jutos kā visbagātākais cilvēks pasaulē! Tas notika 1991. gadā. Tie bija traki laiki: visu pirkām par rubļiem, pārdevām par dolāriem. Iegādājāmies tonnu dīzeļdegvielas par 20 rubļiem tonnā, pārdevām par 120 dolāriem — dolārs toreiz maksāja piecus rubļus: kā zelta ieguvē mežonīgajos rietumos. Mums šie "zelta biznesa" laiki ilga divus gadus.

Jā, mazajai Valērijai nebūs šādu skumji skaistu stāstu par grūtību pilno bērnību. Un varbūt tas ir viņas zaudējums... Bet par pirmajiem nopelnītajiem simt tūkstošiem?— tādi gan varbūt būs... Jā, kādreiz klīda runas, ka tu ar Kargina kungu nebiji tajās labākajās attiecībās. Atceros arī, ka tu savulaik neielaidies diskusijās par savas meitas Annas un Valērija Kargina sakaru, kaut gan daudzi cilvēki viņus abus manīja staigājam pa sabiedriskām vietām jau tad, kad Valērijs nebija juridiski nokārtojis savas attiecības ar iepriekšējo sievu. Nu, tad kā bija ar tavām un Kargina attiecībām?

Šo jautājumu sabiedrība jau cilā ne pirmo reizi. Man ar Kargina kungu nav bijušas nekādas attiecības. Pieļauju, ka viņš zināja, ka ir tāds Barinovs, un es zināju, ka ir Kargins. Man bija darījumu attiecības ar bankas "Parex" pārstāvjiem. Un, ja kādam "Parex" asociējas tikai un vienīgi ar Valēriju Karginu, tad es neko nevaru tur līdzēt. Nebiju pat Valērija vadītās bankas klients. Man nav bijis kašķis ar Kargina kungu ne klātienē, ne neklātienē. Ir bijušas nenozīmīgas nesaskaņas ar "Parex" pārstāvjiem. Ja kādam ir vēlme sasaistīt šīs divas atšķirīgās lietas, tad tā vairāk nav mana kompetence pārliecināt un skaidrot, bet gan katra personīgā lieta. Ar šīsdienas attiecībām esmu pilnīgi apmierināts un domāju, ka viņš arī. Viņš ir gudrs, erudīts un izglītots cilvēks, ar kuru interesanti komunicēt.

Un tava sirds — vai tā ir brīva?

Jā. Daļēji.

Ko tas nozīmē?

Es negribētu diskutēt sīkāk par šo tēmu (smejas). Daļēji brīva! Savējie sapratīs, bet svešiem tāpat tas būs vienaldzīgi.

Viss notiek skopuma dēļ

Privātajā dzīvē viss skaidrs — sirds daļēji brīva, esi laimīgs, alga privatizācijas aģentūrā milzīga, viss OK. Bet kā vērtē valstī notiekošo?

Ir daudz labu lietu, kas tika paveiktas un turpina risināties. Ir arī lietas, kuras man ne visai patīk vai nepatīk nemaz. Šodien mēs esam atkal kaut kādu pārbaudījumu priekšā, un vajadzēs saspringt, lai šo pārbaudījumu godam izturētu. Mēs esam jauna valsts, kuru es salīdzinu ar mazu bērnu, kam veidojas pieauguša cilvēka imunitāte, un viņam ir jāizslimo gan ar vējbakām, gan ar cūciņām, gan ar šarlaku. Bet agri vai vēlu bērns ar to tiek galā, iemācās staigāt, runāt un apgūt gudrības. Vēlētos, lai tas viss notiek mazāk sāpīgi un dinamiski. Esmu pret raganu medībām jebkādā formā. Deviņdesmito gadu vidū bija vieni spēles noteikumi, pēc tam tos sāka mainīt, un mēs arī mainījāmies līdzi. Tāpēc nav iespējams likt vienlīdzības zīmi starp tiem procesiem, kas risinājušies 90. gados, un tiem, kas notiek tagad. Nedrīkst arī pielāgot likumus ar atpakaļejošu datumu. Nāk prātā anekdote, kad pie viena vīriņa atnāk policija un jautā: no kurienes tev folksvāgens? Vīriņš saka: pārdevu žiguli, drusciņ pieliku un nopirku folksvāgenu. A no kurienes tev žigulis? Man bija mocis, es to pārdevu, drusciņ pieliku, nopirku žiguli. Bet no kurienes tev radās mocis? Vīriņš: a vot par riteni es jau atsēdēju! Ja gribam sodīt taisnīgi, nevis tikai vienu vai otru cilvēku — paraugprāvā, tad mums jāceļ augšā viss, sākot no 90. gadu sākuma, skatot privātbiznesu un arī valsts uzņēmumus. Un tad būs liela šmuce... Sāksies politiski ekonomiskās intrigas. Pasaulē taču nav neviena kristāltīra cilvēka. Nu, nav mums nevienas Mātes Terēzes. Diemžēl… Mūsu sabiedrībā ir gaužām īsas šīs korporatīvās saites. Daudz ir tādu, kam patīk taisīt "īsā brīža politiku". Zināmā mērā no šīs situācijas iegūst skaudīgie. Vari iedomāties, kāds viņiem kaifs — vietējais "hodorkovskis" cietumā! Lai viņam tiek!... Varētu ilgi diskutēt par konkrētiem notikumiem mūsu valstī un ar to saistītiem notikumiem ārpus tās, tikai varētu nepietikt vietas žurnālā.

Piedod skaudīgajiem, jo viņi ir nelaimīgi cilvēki — viņi dzīvo bezgalīgā žults okeānā. Varbūt viņi apskauž arī tevi. Iedomājies, kādi būtu komentāri, ja tevi izvirzītu par Valsts prezidentu!

Ij nerunā. Bet man nav tik lielu ambīciju. Es varu strādāt vienīgi komandā 24 stundas diennaktī. Taču ne jau kā prezidents.

Nu, jā, kluss, mierīgs biznesmenis... Tāds tu arī pieteicies uz aizpagājušajām Jūrmalas domes vēlēšanām.

Tas bija tāpēc, ka man apnika balstīt daudzās partijas un apvienības uz tukšu solījumu bāzes — es izlēmu, ka finansēšu pats sevi, balotējoties pašvaldību vēlēšanās. Vienvārdsakot, viss notika aiz skopuma (smejas).

Par Tallinu nevienojāmies

Tu rudenī startēji Saeimas vēlēšanās. Arī aiz skopuma?

Nē, bija pietiekami nopietns piedāvājums, un es izšķīros par šo soli..

Izskatījās gan, ka šī partija sarakstā tevi paņēmusi kā naudas maciņu. Viens ziedojums, otrs, trešais, un ne jau pāris latu, bet gan desmiti tūkstošu... Droši vien tādā veidā ir iespējams nopirkt vietu vēlēšanu sarakstā.

Jā, jā, es zinu. Interneta komentāros arī bija tādi "vērtējumi". Tas tāpat kā man, braucot sacensībās — nopirktā vietā blakus Latvijas izcilākajam autopilotam. Tāds pārvadājamais naudas maiss. Ir cilvēki, kam ir ļoti daudz naudas, bet ar kuriem neviens nerunā. Manā telefonu sarakstā tādi ir. Ko viņi domāja? Ka zārka uzvalkam būs kabatiņas, kurās sabāzt visu naudu? Tad jau vajadzētu blakus rakt divus zārkus — vienu pašam, otru naudai. Deviņdesmitajos gados radās termins "biezais". Es šodien stāvēju Aspazijas bulvāra malā, un pusstundas laikā man garām pabrauc simtiem biezo! Kāds žurnālists man nesen vaicāja, kā man esot patikusi auto izstāde Ķīpsalā. Es saku — nebiju izstādē. Kā tā?! — viņš brīnās. Saku — pastāvot pie Laimas pulksteņa, var redzēt divas tādas izstādes. Tāpēc arī nebraucu uz Ķīpsalu, kur tikai uz iebraukšanu un izbraukšanu ir jārēķinās ar stundu. Man žēl laika.

Es gan dzirdu, ka Latvijā ir zems dzīves līmenis un valda bezdarbs.

Nodarbojoties ar ralliju, man ir iespēja pabraukāt pa Latviju. Un tās nav galvenās autostrādes, pa kurām braucam, — tie ir visparastākie vietējās nozīmes grunts ceļi. Un ceļu malās aug mājiņa pie mājiņas. Un ne jau kaut kādas būdas, bet skaistas celtnes ar jauku arhitektūru. Un katrā pagalmiņā stāv vismaz viens gluži jauns autiņš. Slikti dzīvojam? Bet valdība jālamā. Tāda mums ir mentalitāte.

Nu, par rallijiem viss skaidrs, tā ir tava sirdslieta. Bet — "ierakstīties" sarakstā, kam īpaši pietuvināts ir komunists Alfrēds Rubiks! Ziņa, patiesību sakot, bija šokējoša: Barinovs balotējas kopā ar Rubiku!

Jājautā — ar kuru Rubiku?

Ar Artūru, viņa dēlu, protams. Tik un tā ar Rubiku.

Tā bija laba intriga! (Smejas.) Bet patiesībā man nebija nekāda sakara ar Artūru, es viņu pat nepazinu. Viņš bija no Sociālistiskās partijas, es — kopā ar Dolgopolovu. Apvienība tāda.

To jau tev arī pārmeta, ka esi kopā ar Sociālistiskās partijas Rubiku.

Nav jau pirmā reize, kad man kaut ko pārmet. Ja tā godīgi... Es gandrīz neesmu lasījis lojāli veidotus rakstus par ideoloģiskajiem pretiniekiem.

Nu, tādi ir gan. Intervijas ar to pašu Rubiku. Es pat varētu noticēt, ka tu vienojies ar Alfrēdu Petroviču par kaut kādiem ekonomiska rakstura jautājumiem, taču nevienojies par ideoloģiju.

Jā, par to es arī nevarētu vienoties. Bet paskaties, pie kā novedusi ideoloģiskā nevienošanās Tallinā!

Un pie kā?

Tas, kas tur notiek, ir traģiski. Man šķiet, ka ikviens piemineklis ir vairāk vai mazāk valsts vēsture. Šajos protestos piedalījās ne tikai krievi, bet arī igauņi.

Nevaru tomēr piekrist tavam viedoklim. Igauņu bija ārkārtīgi nedaudz. Arī man?— tāpat kā igauņiem — nav saprotams, kāpēc miroņu kauliem jāguļ kaut kur zem ietves seguma. Kāpēc tos nevar pārapbedīt kapos? Turklāt igauņi visu pārapbedīšanas procesu veikuši atbilstoši starptautiskajām normām. Savukārt krievi

šo faktu izmanto savas ideoloģijas "barošanai".

Igauņi ar krieviem sabojājuši attiecības. Uz ilgiem laikiem. Cietīs visi Igaunijas iedzīvotāji. Igaunijā nav ne naftas, ne naftas produktu. Kas būs ar mums? Ceru, ka mūsu politiķiem būs tik daudz saprāta, lai neizdarītu kaut ko līdzīgi ekstrēmu.

Mūsējie lielākoties ir bailīgi kā truši — Saeimas deputāti nespēja pat vienoties par atbalsta izteikšanu Igaunijai. Tā ka par "saprātu" vari neuztraukties.

Nu, labi. Bet uz to visu jāskatās mierīgi. Cik tad ilgi tie večuki, kuri 9. maijā pulcējas pie šiem pieminekļiem, būs vēl dzīvi? Lai viņi tagad iedzer savi šņabīti. Pēc desmit gadiem viņu vairs nebūs.

Tad būs viņu pēcteči. Būs tie, kuri attīstīs tālāk okupantu ideoloģiju un pārliecību.

Kad nebūs to vecīšu, arī ideoloģija jau būs daļēji mainījusies.

Kara lidotāja dēls

Man ir aizdomas, ka tu jau arī tāds okupanta pēctecis — pēc uzvārda un vārda spriežot...

Nu, jā. Mans tēvs bija kara lidotājs — Aleksejs Barinovs. Viņš pārlidoja pār Bausku un atstāja divus brāļus Barinovus, Ediju un Vladimiru.

Vai esi redzējis savu tēvu?

Vienu reizi. Biju pavisam mazs. Gandrīz neko neatceros. Nezinu, vai viņš tagad vispār dzīvs... Baušķenieki pirms kādiem divdesmit gadiem bija viņu satikuši Orlā, viņš bija slims ar cukura diabētu. Man tur bija pusbrāļi un pusmāsas, kurus es nepazīstu. Tēva vecāki ir apglabāti Bauskā. Tā ka... Mans tēvs ir cēlies no Latvijas. Viņu iesauca padomju armijā, viņš izmācījās par lidotāju.

Kā šodien sokas tavai viesnīcai "Majori"? Skatos, logi tumši, viss kluss...

Kā sokas šim skandalozajam objektam?... Savulaik viesnīca "Majori" iekrita man klēpī, pašam negribot. Kādreiz šeit saimniekoja pazīstamais uzņēmējs Lucians Gņazdo. Kad viņš šeit, Latvijā, visu salaida grīstē, tad nolēma doties prom, taču bija palicis man parādā lielu naudas summu. Tāpēc es pārņēmu trīs viņa biznesa nozares, no kurām divas strādā vēl šodien, tajā skaitā viesnīca "Majori". To pārņēmu 1997. gadā. Pirms tam te faktiski bija publiskais nams ar nelielām servisa piedevām. Mēs investējām lielus līdzekļus, lai sakoptu, izremontētu ēku, lai tā sāktu strādāt kā viesnīca. Un nebija neviena mākonīša pie debesīm, kas varētu signalizēt par nepatikšanām... Sākās problēmas ar privatizāciju, un tiesas procesi ilga gandrīz piecus gadus. Bet tagad gaidu, kad varēsim sākt viesnīcas remontu.

Pirms kāda laika tev tika pārmesta tauvas joslas neievērošana pie tava īpašuma, kas atrodas Lielupes krastā. Vai tagad ļauj peldētājiem un citiem slīcējiem izkāpt krastā savas mājas priekšā?

Man nav pretenziju ne pret vienu cilvēku. Man ir iebildumi pret veselā saprāta trūkumu. Esmu pārliecināts, ka likumus neviens mums neatsūta no Marsa, tos izdomā cilvēki tepat uz vietas. Fabula ir ļoti vienkārša. Vēsturiski nebija nekādas tauvas joslas — nedz manā, nedz mana kaimiņa teritorijā. Divdesmitajos gados šajā teritorijā dzina pāļus — līdz upītei un pašā upītē iekšā. Bet tad, kad sākās rakstu sērija pret mani, lasītājs varēja saprast, ka tieši upes plūšanas virzienā ir uzsliets žogs. Man zvanīja daudz cilvēku, kuri mani pazīst, un teica: Barinov, vai tu tiešām nevari to žogu novākt — man vajadzēs izpeldēt krastā, bet te — žogs priekšā! Es teicu: atbrauciet pie manis un apskatieties — ir ielikts viens posms drāšu žoga, kas atdala manu un kaimiņa teritoriju. Kam tas traucē? Gribas izpeldēt krastā tieši pie manis? Lūdzu! Bet es negribu, lai manā teritorijā lien iekšā kaut kādi klaidoņi un atkal zog. Un man arī nevajag apsardzes brigādi, kas to visu pieskata. Vienreiz bija tā: es atnāku mājās un ieraugu — manā sētā ir pilns ar kaut kādiem atpūtniekiem, kuri sauļojas dārzā un peldas baseinā! Es viņiem jautāju: no kurienes jūs tādi uzradušies?! Viņi atbild: a mums tagad viss atļauts, tagad tauvas josla ir brīvi pieejama. Es saku: nu labi, bet jūs varat atrasties desmit metru zonā. Viņi atkal: a ko mēs — ar lineālu staigāsim?!

Nekad nesaki "nekad"

Cik tev gadu?

Oi, Elita, jau daudz.

Pēc publiski rodamās informācijas spriežot — būs piecdesmit pieci. Tad jau bērnus vēl vari radīt un radīt.

Nu, ko tu?! Lai mazbērns būtu vecāks par paša bērnu? Nu, laikam taču ne!

Tu saki — nekad?

Es nekad nesaku "nekad"...

Kas tev visvairāk nepatīk attiecībās ar cilvēkiem?

Divkosība, meli un dubulta morāle.

Esi ar to bieži saskāries?

Vēl nesen.

Laikam pie visa vainīgas sievietes.

Var iztikt arī bez daudzskaitļa formas. Toties es akceptēju goda vārdu, izpratni un tīrību savstarpējās attiecībās. Rūgtu taisnību, kas ir labāka par saldiem, ciniskiem meliem.

Vai tu kandidēsi nākamajās pašvaldību vēlēšanās Jūrmalā?

Ja domubiedru grupa būs pietiekami enerģiska, tad jā. Pašvaldību darbā snaust nedrīkst. Esmu jau tur bijis.

Elita Veidemane, Vakara Ziņas