Ainars Mielavs saka, ko domā

Par pagātni dziedātājam nepavisam nepatīk runāt, viņš tās apcerēšanu uzskata par bezjēdzīgu, vien ļauj RB noprast, ka daudz laimes tur neatrod. Tā vien šķiet, ka Ainars Mielavs visu līdzšinējo dzīvi gaidījis notikumus, kas ar viņu risinās pēdējo gadu laikā.

– Ir mākslinieki, kuri uzskata, ka kalpo sabiedrībai, cilvēcei, un ir tādi, kas no cilvēku uzmanības un sajūsmas pārtiek – kā vampīri. Kāds esat jūs? – Sevi nepieskaitu ne pie vieniem, ne otriem. Bet varu droši apgalvot – man nav vienaldzīgas apkārtējo cilvēku domas par to, ko saku. No vienas puses – viss dziesmās izteiktais ir svarīgs man pašam, taču ikviens mākslas darbs tiek radīts ar mērķi atrast domubiedrus. Šajā gadījumā tas būtu mans un «Pārcēlāju» viedoklis – ar savām dziesmās mēs meklējam tos, kuri piekrīt mūsu sacītajam. Es šo procesu nesauktu par vampīrismu, bet gan stiprināšanos.

– Sava veida misija? – Negribētu tā globalizēt, bet neapšaubāmi pēdējo gadu laikā es runāju to, ko domāju, un negrasos būt diplomāts tur, kur tas absolūti nav nepieciešams. Varbūt to savā ziņā var nosaukt par misiju. Negribu sevi uz šī pjedestāla celt. Vienkārši es pats esmu godīgs pret sevi. Un man ir interesanti vērot, kā cilvēki reaģē, jo šeit jau neviens nerunā patiesību. Latvijā ļoti maz cilvēku saka patiesību! Ja kāds atļaujas atklāti izteikt savas domas par cilvēkiem vai parādībām, kas ieceltas «tabu» kārtā, reakcija ir, maigi izsakoties, smieklīga vai agresīva.

– Vai šāda atklātība atmaksājas? – Nedomāju par to, vai šāda rīcība atmaksājas, nevēlos taču par to saņemt kādu finansiālu kompensāciju vai vispārējus aplausus.

– Vai dzīvot šādā režīmā nav apgrūtinoši? – Tieši otrādi! Man tā ir viegli dzīvot. Nekad sevī nemokos, ja esmu pateicis to, ko domāju. Cilvēkiem no šādas rīcības nevajadzētu baidīties. Ja cilvēks kļūst absolūti brīvs un beidz melot pirmām kārtām sev, tad šī sajūta, pasakot patiesību, ir vienkārši atbrīvojoša, dziedējoša, pacilājoša! Tur nav nekā nepatīkama.

– Kā pie jums šī apjausma atnāca, vai jūs tāds piedzimāt? – Acīmredzot manī šī brīvības sēkla vai šī šķautne manā raksturā bijusi visu laiku. Tas notika, līdzko man pietika drosmes mainīt savu dzīvi. Vispirmām kārtām, protams, tas notika tāpēc, ka es satiku savu sievu un atradu laimīgu mīlestību. Mīlestības dēļ vienmēr esmu dzīvojis, tās atrašanai ticot, agrāk esmu melojis, bijis viltus diplomāts un darījis daudz ko citu. Vēlme atrast piepildījumu mīlestībā man likusi nepielikt punktu jau agrāk, šī vēlme man likusi sagaidīt īsto cilvēku. Droši vien Dievs lika mums satikties, atrast vienam otru un gūt piepildījumu. Tikko tas notika, viss pārējais atnāca pats no sevis. Vienkārši es sāku redzēt lietu patieso būtību, nespējot turpināt dzīvot tā, kā lielākā daļa sabiedrības. Nespēju klusēt tur, kur varbūt tas jādara un to darītu lielākā daļa cilvēku. Tajā pašā laikā ar savu viedokli plašsaziņas līdzekļos nelaužos, kā to daudzi dara. Dažiem vajag publicēties un sevi eksponēt par katru cenu. Tā ir kļuvusi par viņu dzīves sastāvdaļu, lai gan patiesībā viņiem nav ko teikt. Es tā nedaru, bet, ja notiek kā tagad, kad jūsu laikraksts izrādījis interesi ar mani parunāties, es tam piekrītu. Esmu gatavs runāt un pavēstīt savu viedokli par jebko. Manā dzīvē vairs nav tabu tēmas.

– Mākslinieks ir radoši brīvs, bet sociāli ierobežots – atkarīgs no patērētāja, sabiedriskās dzīves notikumiem, galu galā no politikas. Kā jūs komentētu savu situāciju šādā kontekstā? – Mana situācija šajā brīdī neapšaubāmi ir nedaudz labākā pozīcijā, nekā ja es būtu laimīgi iemīlējies 20 gadu vecumā un tad piedzīvojis šo te atklāsmi, un kļuvis pavisam atklāts. Vispirms jau cilvēki droši vien nezinātu, kas es tāds esmu, un viņus mans viedoklis maz interesētu. Tagad tomēr aiz muguras ir divdesmit gadu ilga skatuves pieredze, un cilvēkiem vismaz šeit, Latvijā, par mani ir izveidojies savs viedoklis. Skan varbūt nedaudz augstprātīgi, bet domāju, ka ikvienam, kurš saskāries ar tiem pašiem, jāsaka, nelaimīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, apmēram ir kaut kāda nojausma par to, kas es esmu. Vismaz zina, ka dziedu kādu konkrētu dziesmu. Līdz ar to mana pozīcija ir vieglāka. Zinu, ka vismaz intereses pēc kāds ieklausīsies tajā, ko saku.

No muzikālā viedokļa, bez šaubām, skatuves gadi devuši savus klausītājus, pie tam viņi mainījušies līdz ar mani. Tas ļauj justies droši un sirdsmierīgi. Vismaz tagad. Tajā pašā laikā, protams, vērojot situāciju Latvijā kopumā, es neloloju pārāk lielas ilūzijas, ka šāds – mums labvēlīgs – līdzsvars saglabāsies vienmēr. Ir zināmas bažas, ka domājošie cilvēki «izmirs», atrofēsies, realitātē daudzi viņus piespiedīs nedomāt un vienkārši eksistēt. Taču gribu uzsvērt vēlreiz, ka piepildītās mīlestības sajūta manī ir iznīcinājusi jebkādu paniku par to, kas būs rīt – vai pietiks naudas, ko ēdīšu un tamlīdzīgi. Un, ticiet man, visas problēmas patiešām atrisinās! Es tiešām ticu, ka tos cilvēkus – tomēr sauksim viņus par izredzētajiem, kuri piedzīvo šo laimīgās mīlestības sajūtu, – Dievs sargā. Pagaidām es jūtu šo aizsardzību ik uz soļa.

Bažas par to, ka mēs cilvēkiem varētu kļūt pavisam nesaprotami, jau saglabājas, bet es to pārāk nepārdzīvoju, jo noteikti būs kāds atrisinājums.

– Ja es teiktu, ka esat emocionāls, bet stiprs, vai jūs tam piekristu? – Es nestrīdētos pretī. Es gan pats to sev neesmu teicis, bet vairāki cilvēki man teikuši, ka tas, kā pēdējos gados savā dzīvē esmu rīkojies, kā un par ko dziedu, ir jaunā kvalitātē. Ka tā ir liela drosme. Varbūt. Lai tā būtu drosme. Jebkurā gadījumā tai nav nepieciešami nekādi pārdabiski spēki, meditācija vai sevis laušana, vienkārši – jābeidz melot. Sev. Lielākā drosme nepieciešama brīdī, kad saproti – jā, tu vari kaut ko savā dzīvē mainīt! Un nav vienmēr jāpieņem, ka ir labi tā, kā ir. Viss ir maināms. Nevajag baidīties no garīgām pārmaiņām sevī un materiālām problēmām. Daudzi baidās mainīt savu dzīvi, atbrīvot sevi un tos, kas ir ap viņiem, un dot viņiem izvēles brīvību tikai tāpēc, ka šaubās: kur es dzīvošu, ko ēdīšu, kas notiks… Tas jebkuru pārmaiņu iespējas nospiež atpakaļ izejas pozīcijās.

– Sabiedrībā gan pieņemts, ka tieši vīrietis uzņemas atbildību par materiālās dzīves jautājumu kārtošanu, tieši no vīrieša tiek prasīta atbildība par tiem, kurus viņš pieradinājis. Vai tā nav? – Cilvēks tomēr nav dzīvnieks. Pieradināts dzīvnieks patiešām nespēj pats par sevi rūpēties, tāpēc vismaz ēdiens viņam ir jānodrošina, bet neviens cilvēks nevar būt atbildīgs par otru cilvēku tikai tāpēc, ka viņi kādu laiku nodzīvojuši kopā. Tieši tāpēc jau mums, cilvēkiem, dota spēja mīlēt. Ja šī sajūta zūd vai bijusi mānīga – cilvēkiem licies, ka tā ir mīlestība, viņi sākuši kopā būvēt savu dzīvi, – ir kļūdaini uzskatīt, ka jāturpina dzīvot kopā atbildības, proti, pienākuma dēļ. Domāju, ka gluži otrādi – tas ir noziedzīgi. No tā visvairāk cieš paši «atbildīgie», viņu bērni un apkārtējie. Vismaz, ja necieš, tomēr nodara ļaunu, jo citos rada ilūziju par to, ka tas ir normāls dzīves modelis. Es nemaldīšos, ja apgalvošu, ka vismaz divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju dzīvo pēc šāda modeļa. Tā dzīve iegrozījusies, mainīt neko nav iespējams, un tad nu viņi kopā eksistē, savu laiku aizpildot ar citām sev patīkamām nodarbēm – dzerot, skatoties sporta spēles, TV šovus, kas nu katram tuvāks. Lai tikai nedomātu par to, vai es esmu spējīgs un vispār gribu kaut ko savā dzīvē mainīt.

– Jūs vēl būtu gatavs kaut ko savā dzīvē mainīt? – Kad cilvēks no rīta pamostas un domā, ka viņam viss dzīvē ir ideāli un šim mirklim būtu jāsastingst, sākas miršana, aiziešana no šīs pasaules. Es katru dienu vēlos kaut ko mainīt. Apstāties nedrīkst ne mirkli. Protams, lieliska sajūta, ka viss ir labi un tu esi laimīgs, ka jūties pacilāts un nākotnē skaties optimistiski, bet pie tā nekādā gadījumā nedrīkst apstāties. Tikai nemitīgā domāšanā un kustībā, dzīves iepazīšanā no jauna ir mūsu eksistences jēga.

– Un kas ir mīlestība – tikai bauda vai arī darbs? – Ne viens, ne otrs. Tā ir Dieva dāvana.

– Vai mūzika jūsu dzīvē ir tikai radoša pašizteiksme vai arī līdzeklis, ierocis savu pārliecību, vērtību propagandai, vairošanai? – Mūzika ilgus gadus manā dzīvē bijusi vienīgais glābiņš, sargeņģelis. Tagad tā ir viens no manas patiesības izteikšanas veidiem.

– Kas ir patiesība? – Katram ir sava patiesība. Es negribētu katru dienu atkārtot to, ko es zinu par savu patiesību. Bet reizēm par dzīvi atklāju ko jaunu, kas man šķiet svarīgs, un pieļauju, ka arī citiem tas varētu būt interesanti. Un tad es dalos. Lielākoties dziesmās.

– Kam jūs vairāk pateicaties par to, kāds šodien esat, – notikumiem vai personībām? – Par to, ka šajā pasaulē vispār esmu, pirmkārt esmu pateicīgs saviem vecākiem, īpaši mammai, kura visu dzīvi rūpējusies, lai esmu paēdis, apģērbies un vesels. Tagad viņas vairs nav šajā saulē. Citādi es nevienu citu neredzu, kam pateikties. Bet teikt, ka par visu esmu pateicīgs sev, arī būtu pārāk pārdroši. Neesmu reliģiozs cilvēks, bet ticu Dievam. Tāpēc teikšu, ka esmu bezgala pateicīgs Visvarenajam par to, ka viņš mani nosargājis līdz tam brīdim, kas ir tagad. Ceru, ka Viņš mani nepametīs. Bet tiešām, es nevaru nosaukt nevienu personu, kura krasi būtu ietekmējusi manu dzīvi. Protams, bijuši tuvākie draugi, taču tik lielas lomas viņiem nav. Jāatzīst, mani ļoti lielā mērā veidojusi ticība, ka sastapšu savu cilvēku. Laimīgo mīlestību. Nu tas ir noticis. Šī ticība mani novedusi pie tiem iedvesmas un izdzīvošanas avotiem, kādi ir šodien.

Vispār jautājumi, kas saistīti ar manas personības veidošanos, attiecas uz pagātni, bet tā mani absolūti vairs neinteresē! Ja atceros aizgājušos laikus, tad – vai nu saulaino bērnību, vai gadījumus, kas ir vienkārši smieklīgi. Un vispār – pagātne ir mirusi katrā nākamajā sekundē, tajā neko vairs nevar mainīt. Līdz ar to ir grūti atbildēt uz jautājumiem, kas kaut kādā veidā caur pagātni liek izzināt sevi. Pirms jūs uzdevāt šo jautājumu, nebiju domājis, kāpēc es tāds esmu. Vienkārši esmu laimīgs tāds, kāds esmu. Ko tas manī mainīs, ja secināšu, kā tas ir bijis?

– Nezinu. – Es arī nezinu. Centos jums kaut ko paskaidrot un tāpat nonācu pie Dieva. Tātad Viņš! Viņš jau to zināja, un es arī to dziļi sevī zināju. Tāpēc varbūt Viņš ir ar mani. Bet vai Viņš gribēja, lai es tagad to analizēju? Diez vai. Varbūt Viņš vēlējās, lai es šīs piecas vai desmit minūtes veltu kaut kam citam.

– Nesen televīzijā teicāt, ka jūs satrauc šaura konjunktūras cilvēku loka milzīgā autoritāte Latvijā. Bet varbūt mūsu sabiedrība vēlas, lai viņiem visu pasaka priekšā, varbūt tas atvieglo dzīvi? – Tas, kā izveidojusies dzīve jaunajā, brīvajā Latvijā, kas ir mūsu prioritātes, ko patiesi vēlamies, galvenokārt saistīts ar lielas sabiedrības daļas vēlmi, lai to visu viņiem tiešām pasaka priekšā. Vienmēr atradīsies manipulatori un to auditorija. Mani visvairāk satrauc tas, ka cilvēkiem nav sava viedokļa! Es negribu teikt, ka mani tautieši ir stulbāki, aprobežotāki vai gudrāki par kādu citu tautu, bet ir pilnīgi acīmredzami, ka šobrīd liela daļa ir ārkārtīgi nedomājoši un dzīvē primitīvisti. Rūp tikai fiziskā pārtikšana, sadzīves labsajūta un finansiāla drošība. Un jāsecina, ka jaunās Latvijas dzīves noteikumi neveicina cilvēka vēlēšanos atbrīvoties no masu viedokļa un nonākšanu pie savas pārliecības. Neviens nevēlas domāt par to, kas varbūt nav patīkami, bet ļauj izdarīt secinājumus, piemēram, ka man nav ar ko lepoties, ka esmu gļēvs, ka neesmu nekas, lai gan saņemu lielu algu… Starp citu, apkārtējiem vienmēr ir neizdevīgi, ja kāds pa vidu pēkšņi sāk domāt, jo šis cilvēks draud ērtās dzīvošanas sistēmai, kurā visi viedokļi tiek pateikti priekšā. Un to izdara konjunktūras radošās vai neradošās grupas, politiķi vai Vaira Vīķe – Freiberga… Un latviešiem šodien nemitīgi vajag pateikt priekšā, kas viņiem jādara. Nezinu, kāpēc tā ir, bet man nevajag. Es pats zinu, ko gribu. Nenoliedzu, ir situācijas, kas man palīdz kaut ko atklāt, taču tās nesaistās ne ar vienu no manis pieminētajiem «padomdevējiem».

– Varbūt varat padalīties? – Savā agrākajā dzīvē es samērā reti nosarku aiz kauna, dzirdot kādu uzrunājam tautu, taču šodien ikreiz, kad ieslēdzu televizoru vai radio, man ir kauns, uz ko cilvēki tur tiek aicināti. Piemēram, ieslēdzot TV3, trāpījās šovs, kurā dejo popzvaigznes. Absolūti šokējošs bezgaumības un truluma paraugs! Vai tie būtu raidījuma vadītāji, žūrija vai dalībnieki?– ikviens, kurš pavēra muti, manī izraisīja šausmīgu kaunu un pazemojuma sajūtu par to, ka es vispār esmu latvietis. Kaut ko tik primitīvu, ārišķīgu un pompozu sen nebiju redzējis. Bet šis šovs, kā aizkulišu sarunās noskaidroju Latvijas Televīzijā (montējot «Pārcēlāju» koncertu Jaunajā Rīgas teātrī), ir pieprasītākā pārraide valstī, to ar sajūsmu skatās ceturtā daļa iedzīvotāju. Tad var paņemt papīru un sākt rēķināt, cik tad mūsu valstī ir nedomājošu cilvēku… Arī agrāk esmu izteicies par nenormālo hokejmāniju. Man diezgan labi patīk hokejs, kad biju mazs puika, bieži gāju uz Sporta pili. Es šo spēli izprotu, man tas tiešām šķiet viens no aizraujošākiem sporta veidiem. Bet Latvijā to kā savējo, absolūti nesaprotot spēles būtību, ir pieņēmušas sievietes, padzīvojuši cilvēki, bērni. To var izskaidrot tikai ar kaut kādām ilgām pēc mākslīgās laimes. Tautai pietiek ar to, ka puiši kreklos ar uzrakstu «Latvija» iedabū kaučuka ripu pretinieka vārtos – ir uzvara, un mēs esam laimīgi! Varam kliegt, spiegt, aplaudēt, apkampties vai manifestēt pie svešu valstu vēstniecībām. Bet, ja melnais kaučuka gabals nonāk mūsu vārtos, esam nelaimīgi. Viss ir vienkārši! Un hokejs tur ne pie kā nav vainīgs. Tikpat labi tas varēja būt kāds cits sporta veids vai televīzijas šovs.

– Jūs neesat azartisks? – Nē.

– Vai jūs novelkat robežu starp savu neatkarību un atkarībām – no ģimenes, mūzikas, naudas? – Nekādas robežas nenovelku. Mīlestība nevar būt atkarība, tāpat kā pienākums pret cilvēku, ar kuru dzīvo kopā. Tas, kā pašlaik dzīvoju, nozīmē dot sev un otram cilvēkam absolūtu neatkarību, necenšoties ar varu viņu pārveidot vai piesaistīt. Protams, ikviens cilvēks ir atkarīgs no nepieciešamības uzņemt pārtiku un apmeklēt tualeti, bet viss pārējais manā dzīvē nozīmē tikai un vienīgi brīvību.

– Gadu gadiem runāts par mūzikas ierakstu tirgus šaurību Latvijā, tomēr izdevēju kompānijas pastāv. Vai iet uz labo pusi? – Mūzikas tirgu globāli neesmu pētījis, bet tajā ļoti optimistiskas tendences nesaskatu. Tuvāko gadu laikā saglabāsies pašreizējā situācija, proti, pastāvēs viens lielāks izdevējs, kas arī ir galvenais licencēto ārzemju mūzikas ierakstu izplatītājs valstī, un vairākas mazas kompānijas, kas, sagrabinot līdzekļus, izdos sev aktuālus ierakstus. Vispār Latvijā jau vērojama izdevēju pārgrupēšanās, turklāt lielākie no tiem nodarbojas ar pasākumu organizēšanu un cita veida produktu tirdzniecību.

Neslēpšu, ka «Upes» stratēģija ir orientēta uz manu personisko gaumi, taču pasaulē daudzas mazās ierakstu firmas darbojas tieši tā, veidojot savu īpašo katalogu.

– Vai var sacīt, ka jūsu radošie un biznesa plāni ir sakārtoti dzīves plauktiņi? – Pēc horoskopa esmu Jaunava, un vismaz kārtības mīlestībā atbilstu savai zīmei. Mistiskā veidā viss šeit turpinās. Tiesa, man nav globālu stratēģisku mērķu nākotnei, bet pietiek, ja zinu, ko gribam izdot šogad. Būs jauns albums latviešu tautas mūzikas kolekcijā «Jautrākās dziesmas». To tematika vismaz nebūs skumja, kā tas ir lielākajā daļā latviešu tautas dziesmu, kur viss sākas un beidzas ļoti sērīgi. Punktu pieliksim arī Imanta Kalniņa dziesmu sērijai – ar albumu, kurā iekļauti komponista jaunākie darbi: ierakstā skanēs atturīgs ģitāras pavadījums, bet bukletā līdzi tiks doti vārdi un akordi.

– Drīz ziedēs ievas Siguldā – vai un ko šopavasar tur rakstīsiet? – Šopavasar vismaz ar «Pārcēlājiem» nekas jauns netaps. Bet uz lauriem negulēsim un turpināsim koncertēt, baudot viens otra draudzību, cik vien tas iespējams.

– Vai varat sacīt, ka jūsu dziesmu teksti ir jūsu dienasgrāmata?

– Nekādā gadījumā tie nav dienasgrāmata. Drīzāk manu domu fiksējumi. Mūsu sarunas laikā es droši vien spēju pateikt mazāk nekā vienas dziesmas četrās rindās. Tā ir dzejoļu priekšrocība – tu vari mēģināt atrast pašus īstākos vārdus, jo ir laiks padomāt, ko pa īstam vēlies pateikt.

– Vai jūs joprojām rītos piemeklē sajūta, ka piekūns skrien debesīs un šodien kas nozīmīgs priekšā?

– Šī dziesma ir tāda neslikta poēzija, bet neko faktiski nepastāsta. Paskatoties uz dziesmas vārdiem, vēstījums man pašam vairs nav skaidrs. Tolaik vairāk domājām par formu, nevis saturu. Atļaušos gan pateikt, ka latviešu dziesmu kontekstā arī «Jauna Mēness» agrīnās dziesmas ir pietiekami saturiskas. «Piekūns skrien debesīs» droši vien tapa tādēļ, ka bijām sākuši iet folkroka ceļu, iesaistot tradicionālās mūzikas elementus. Vārdu salikums «skriet debesīs» ņemts no tautas dziesmām. Šobrīd man vairāk izsaka dzērvju kliegšana laukos no rīta.

– Un kādi tad ir jūsu rīti?

– Pamostos laimīgs. Un tas mani nespēj beigt izbrīnīt. Tagad esmu kopā ar tiem cilvēkiem, bez kuriem savu dzīvi nespēju iedomāties.

Romāns Koļeda, «Rīgas Balss»