Verpakovska grēksūdze

Pēc kaunpilnā zaudējuma Lihtenšteinā bijušais mūsu valstsvienības galvenais treneris Jurijs Andrejevs pasludināja Verpakovski par lielāko grēkāzi un pameta savu posteni neziņā par to, kas šobrīd notiek ar kādreizējo vārtu gūšanas mašīnu. Kas gan pašlaik notiek ar Verpakovski? Atbildi uz šo jautājumu mēģinājām rast intervijā ar Liepājā uzaugušo 27 gadus veco futbolistu, kurš šai sarunai piekrita pēc ilgām pārdomām, jo negribēja ielaisties polemikā ar Andrejevu un savos izteikumos centās to nedarīt.

– Pēc mača Lihtenšteinā treneris Jurijs Andrejevs tev veltīja visskarbākos izteikumus no visiem futbolistiem. Vai atzīsti, ka biji šā zaudējuma galvenais vaininieks?

– Es varu atvainoties līdzjutējiem par šo zaudējumu un arī par savu spēli. Apzinos, ka nospēlēju slikti un ka neko neparādīju. Tomēr futbols ir komandas spēle, ko spēlē 11 futbolistu, nevis viens pats Verpakovskis. Otrajā puslaikā, kad vairs nebiju laukumā, Latvijas izlases sniegums taču īpaši nemainījās. Es neesmu tāda līmeņa spēlētājs kā Ronaldinju, kas vienatnē var «uztaisīt» spēli. Saprotu, ka līdzjutēji grib, lai es katrā mačā aizmuktu no centra un gūtu vārtus. Es arī to gribētu, bet citreiz tas sanāk, citreiz – ne.

– Pēc šā mača lielākie pārmetumi komandai un arī tev tika izteikti par pašatdeves trūkumu. Kāpēc Latvijas izlase tā nospēlēja?

– Neuzskatu, ka mēs spēlējām bez atdeves. Tas ir ļoti strīdīgs jautājums – komanda spēlēja slikti vai bez atdeves. Komanda spēlēja ļoti slikti, tomēr nepiekrītu tam, ka mēs spēlējām bez atdeves. Uzskatu, ka komandai nebija spēles, jo tā nezināja, ko darīt laukumā, nevis negribēja. Mums daudz kas nesanāca, bet tas notika tāpēc, ka katrs skrēja uz savu pusi. Šādā situācijā ir ļoti grūti spēlēt. Mēs nezinājām, kā vispār nogādāt bumbu līdz pretinieku soda laukumam. Cik reižu bumba aizgāja līdz uzbrucējiem?!

– Varbūt tu slikti iejuties Latvijas izlases modelī ar diviem «mazajiem» uzbrucējiem? Varbūt vajadzēja kā vienu no uzbrucējiem pamatsastāvā izlaist slaido Ģirtu Karlsonu?

– Jau pirms spēles izteicu savas domas par šo jautājumu. Mačos pret tādām komandām kā Lihtenšteina, kuros mums daudz jāuzbrūk, sistēma ar diviem «mazajiem» ir diezgan sarežģīta. Nezinu, pēc kādiem apsvērumiem Andrejevs izvēlējās šādu spēles shēmu. Būtu saprotams, ja es kopā ar Paharu spēlētu pret kādu no spēcīgajām izlasēm – Zviedriju, Spāniju vai Dāniju, tad šāda sistēma varētu būt iedarbīga pretuzbrukumos. Bet šinī gadījumā, kad mums vajadzēja vairāk uzbrukt un kad divas no trim piespēlēm uzbrucējiem bija tālās, mums, uzbrucējiem, bija grūti izcīnīt bumbas. Vienu no mums pamatsastāvā varēja aizstāt ar Karlsonu. Ja treneris gribēja izmantot gan mani, gan Marianu, tad viens no mums varēja spēlēt kā malējais pussargs.

– Tu biji gatavs izlasē spēlēt malējā pussarga postenī?

– Kāpēc gan ne? Klubā «Getafe» es spēlēju kā uzbrūkošs malējais pussargs un tikai vienreiz esmu darbojies uzbrucēja pozīcijā. Pirms mača Andrejevs ar mani īpaši nerunāja, un pat nezinu, vai viņš vispār zināja, ka klubā esmu malējais pussargs.

– Kas bija galvenais iemesls, kāpēc Latvijas izlase piedzīvoja kaunpilno zaudējumu Lihtenšteinā?

– Galvenais bija tas, ka komanda īsti nezināja, kā uzbrukt un kā gūt vārtus. Un nezināja vispār, kā spēlēt. Tās ir manas domas. Pirms šā mača mums tika dots ilgs laiks treniņprocesam – gandrīz desmit dienu, taču katru dienu mēs trenējām kaut ko citu. Vēl stundu pirms mača sākuma nezinājām sastāvu un līdz ar to arī taktiku – kuri spēlēs uzbrukumā un kuri būs malējie pussargi. Tas atspoguļojās laukumā, jo mēs nevarējām viens otram izdarīt divas trīs piespēles. No malas izskatījās drausmīgi. Man pašam bija kauns.

– Kas vispār notiek ar Latvijas izlases uzbrukumu? Tikai vienā no pēdējiem deviņiem mačiem izdevās gūt vārtus...

– Grūti pateikt. Skaidrs, ka kaut kas nebija riktīgi. Protams, uzņemos daļu vainas uz sevi, jo bija daži momenti, kuros neguvu vārtus. Bet es nekad neesmu bijis ļoti rezultatīvs spēlētājs, pat laikā, kad vēl spēlēju Latvijas čempionātā. Tomēr, lai arī cik slikts vārtu guvējs es būtu, šajā ciklā man ir divi gūti vārti četros mačos, kas izlasē ir normāls rādītājs. Iepriekšējos ciklos guvu pa pieciem vārtiem. Tas nav daudz, un man gribētos vairāk... Bet Latvijas izlase vienmēr guvusi maz vārtu.

– 2003. gada rudenī tu katrā izlases mačā guvi vārtus un mūsu valstsvienība izcīnīja uzvaras ceļā uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Visi tik ļoti pierada pie tavas rezultatīvās spēles... Kāpēc tagad tā vairs nenotiek?

– Lai atbildētu uz šo jautājumu, vajadzētu paskatīties, kā Latvijas izlase spēlēja Starkova vadībā. Mums toreiz bija citādāka komandas spēle un pati komanda bija saliedētāka. Pēc mača Lihtenšteinā komandas sapulcē ļoti pareizi pateica Genadijs Karavajevs – ka mums laukumā nav jūtama komanda. Diemžēl pēdējos mačos tā bija. Nevarētu teikt, ka kaut kādas problēmas bija kolektīvā, bet laukumā mēs nebijām kā vienota komanda.

– Andrejevs sūrojās par līdera trūkumu mačā pret Lihtenšteinu. Kāpēc, piemēram, tu nevarēji kļūt par vienu no izlases līderiem?

– Man nepiemīt līdera īpašības. Es nevarētu kļūt par kapteini jebkādā komandā, jo tad ir vajadzīgas citādākas īpašības – tādas kā Astafjevam, Stepanovam, Koliņko... Jābūt citādāka rakstura cilvēkam nekā es.

– 2004. gada Eiropas čempionātā Latvijas izlase «izšāva», taču tas nenozīmē, ka mēs tagad katrā nākamajā ciklā atkal varam prasīt iekļūšanu finālturnīrā. Varbūt var vilkt paralēles ar tevi? Arī tu toreiz «izšāvi», bet pēc tam pieklusi...

– Zināmas paralēles noteikti ir. Jau toreiz teicu, ka mums ir veiksmīga visas komandas spēle. Guvu vārtus ne jau tāpēc, ka es labi spēlēju, bet tāpēc, ka labi spēlēja visa komanda. Turklāt mums bija saliedēta komanda, kurā katrs cīnījās par katru. Latvijas izlasei kaut kur paveicās, ka mums neiesita un ka mēs iesitām, un tas viss kopā veidoja veiksmīgās spēles gan izlasei, gan arī man. Tagad neiet komandai un neiet arī man. Jau teicu, ka neesmu tas spēlētājs, kurš vienatnē var uztaisīt rezultātu. Iepriekšējā ciklā daudzi mani kritizēja, taču vienalga iesitu piecus vārtus 12 mačos. Tomēr kļuvu gandrīz vai par tautas nodevēju, lai gan šī statistika bija tāda pati kā 2004. gada ciklā, kad arī guvu piecus vārtus un mani nēsāja uz rokām. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka viss ir atkarīgs no komandas spēles.

– Vai tu vispār izjūti to, ka no zelta puisēna sāc pārvērsties par slikto zēnu?!

– Uz ielas to neizjūtu. Tomēr redzu, ka tagad mani kritizē visi, kam nav slinkums.

– Latvijas Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons izteicās, ka ne visi mūsu valstsvienības spēlētāji ir spējīgi panest naudas, slavas un meiteņu nastu. Vai var nojaust, ka šī kritiskā bulta tika raidīta arī tavā virzienā?

– Nedomāju, ka esmu ļoti mainījies. Arī tagad, tāpat kā kādreiz, es varētu mierīgi aiziet paēst uz makdonaldu, nevis kādu greznu restorānu. Drīzāk gribu uzsvērt citu lietu: ģimenes dzīve noteikti palīdz man futbolista karjerā. Ģimene man ir liels atbalsts gan pēc veiksmīgām spēlēm, gan pēc neveiksmīgām.

– Par Latvijas izlases galveno treneri nule iecelts Aleksandrs Starkovs, kurš kādreiz «Skonto» komandā daudz individuāli strādāja ar tevi un sekmēja tavu uzplaiksnījumu izlasē. Kā tas varētu ietekmēt tavu sniegumu valstsvienībā?

– Vēl jau nezinu, vai Starkovs mani izsauks uz izlasi. Par šo jautājumu vēl neesam runājuši. Un ja nu Andrejevs būs Starkova palīgs?! Arī Starkova vadībā ir grūti gaidīt Latvijas izlases iziešanu uz Eiropas vai pasaules čempionātu. Tas līdzjutējiem ir jāsaprot. Tomēr domāju, ka izlases spēle noteikti uzlabosies un ka ar šo «zudušo paaudzi» varēs sasniegt labus rezultātus atsevišķos mačos. Protams, mums būs grūti cīnīties par pirmajām divām vietām – šajā ciklā vairs ne. Bet turpmāk – kāpēc gan ne?! Es ticu, ka Starkovs spēs atkal izveidot labu komandu – tādu, kas būs komanda laukumā.

– Tātad tu piekrīti, ka šajā ciklā jau vajadzētu uzsākt jaunas komandas veidošanu un sastāva pārkārtošanu, atvirzot rezultātus otrajā plānā?

– Domāju, ka Starkovs ne tikai veidos jaunu komandu, bet arī cīnīsies par rezultātu katrā atsevišķā spēlē. Viņš nav no tiem treneriem, kas atļausies zaudēt ar 0:5 un 0:6, veidojot komandu nākamajam ciklam. Bet tās ir tikai manas domas. Vēl nezinu, kāda būs Starkova koncepcija.

– Kā tu vērtē savu pašreizējo karjeru klubu līmenī? Nesen tev vajadzēja sēdēt Kijevas «Dynamo» rezervē, arī tagad «Getafe» vienībā tu nespēlē pamatsastāvā.

– Patlaban nevaru būt neapmierināts, jo spēlēju «Getafe» sastāvā. Jā, es nespēlēju pamatsastāvā, taču regulāri iznāku uz maiņu. Spēlēt Spānijas augstākajā līgā – tas ir jebkura futbolista sapnis, jo šis ir viens no pieciem vadošajiem nacionālajiem čempionātiem Eiropā. Katru nedēļu mums ir spēles pret ļoti augsta līmeņa komandām, nevis kā Ukrainas čempionātā, kur reizi divos vai trijos mēnešos aizvadījām augsta līmeņa maču. Man šis ir ļoti interesants posms, un cenšos parādīt visu, ko protu, lai šeit paliktu. Protams, tas nebūs viegli, jo Spānijas čempionāta līmenis ir diezgan augsts. Pusgadā vai pat vēl mazākā laikā (jo man bija trauma) grūti iekļauties komandas taktikā un apliecināt sevi.

– Vai jau bijušas kādas sarunas par tavu turpmāko likteni ar kluba «Getafe» vadību, kam esi izīrēts līdz vasarai?

– Vēl nekas nav runāts. Šis lēmums jāpieņem maija beigās vai jūnija sākumā. Tātad man vēl ir mazliet laika, lai labi parādītu sevi un paliktu šajā komandā.

Askolds Uldriķis