Viktors Ščerbatihs:"Ceļš bez variantiem – jācīnās!"

Treneris Eduards Andruškēvičs tikmēr izstāsta īso kursu par jaunumiem Latvijas svarcelšanā un Viktora dzīvē, kas lielos lokos ir gandrīz viens un tas pats. Bet Viktors svīzdams cilā stieņus. Viens pats cīnās, un dara to jau divdesmit gadu.

Dobelē jaunā halle uzcelta, tur ir svarcelšanas zāle ar septiņām grīdām, drīz zāle ar desmit grīdām taps Ventspilī, tā ka svarcelšanai Latvijā būs divi centri, un arī Viktors dzīvo gan Dobelē, gan Ventspilī. Pekinas olimpiskajām spēlēm viņš jau kvalificējies, jo tam nepieciešams iekļūt pasaules svarcēlāju desmitniekā, bet Viktors pēc reitingiem savā svarā ir apmēram trešais ceturtais. Tomēr gribas vēl izmēģināt spēkus citos mačos, tāpēc 22. aprīlī Viktors brauc uz Eiropas čempionātu, rudenī būs pasaules čempionāts Taizemē. Treneris gatavo arī divas jauniešu izlases – septiņpadsmit un divdesmit gadus vecus puišus, kam Viktors ir perfekts paraugs acu priekšā...

– Jūs kopā ar citiem sportistiem esat iesaistījies aktīva dzīvesveida popularizēšanā, vadot sporta stundas skolās. Kāpēc jūs to darāt?

– Es to uztveru kā reklāmu sportam, un tas ir ļoti svarīgi. Vismaz desmit gadus pie mums ticis uzskatīts, ka sports skolā nav svarīgs, var būt viena stunda nedēļā vai pat mēnesī, vienalga. Un kādi tagad tie bērni ir? Mati līdz pleciem gari un netīri, vienā rokā alus pudele, otrā čipsu paka, bikses līdz ceļiem... Nu, tas tagad ir jauniešu stils. Protams, protams, kad es biju jauns, tad bija cits stils, un, kad mans treneris bija jauns, tad bija pavisam cits stils. Bet mūs tomēr vairāk interesēja sports, nevis alus. Skaidrs, kurš tad kādreiz nav iedzēris sešpadsmit gadu vecumā, bet ir taču starpība, vai tu iedzer vienreiz pusgadā vai dzer alu katru dienu. Padsmitnieka vecumā! Iedomājieties, puika 12 gadu vecumā atmet smēķēšanu! Pie mums te tādi atnāca, atmeta dzeršanu un pīpēšanu un sāka trenēties. Bet cik vēl tādu palikuši uz ielām!

Protams, var teikt, ka tādam mazam desmitgadīgam bērnam nekāds sports nav vajadzīgs. Bet, kad viņš izaugs liels, tad redzēs – vai, kā bija vajadzīgs! Jāsaprot arī vēl viena lieta – pirms gadiem trīsdesmit viss, ko mēs ēdām, bija tīrs, no dabas nācis, viss bija gatavots no sirds. Tagad viss tiek gatavots biznesam, neviens vairs nedomā par cilvēku veselību, bet tikai – kā vairāk nopelnīt. Lai visu to ēstu, vajadzīga ļoti laba veselība...

Protams, nav jau visiem jātrenējas tā, lai brauktu uz olimpiādi – tas vajadzīgs tikai vistalantīgākajiem. Bet regulāri treniņi ir vajadzīgi vienkārši veselībai, un to viņi redzēs tikai pēc gadiem.

Starp citu – iedodiet man divus vienāda vecuma un svara jauniešus, parādiet kaut vai tikai viņu sejas, un es uzreiz pateikšu, kurš no viņiem trenējas un kurš ne! Tam sportiskajam acīs rakstīts, ka viņam ir prieks dzīvot, no viņa enerģija burtiski staro uz āru! Labi, viņš varbūt nupat ir treniņā piekusis, bet viņš tūlīt atkal ies un skries, viņam jebkurā brīdī gribas kaut ko darīt un ir arī spēks visu iecerēto izdarīt. Bet tas otrs – tikko pakustas, tā jau noguris, viņam nav enerģijas, lai varētu daudz strādāt, viņš nesmaida, bet krīt depresijā. Tas viens atskrien – nu, ejam kaut kur paskriet, kaut ko sadarīt! Bet otrs sēž – vells, galīgi garlaicīgi, nav ko darīt, varbūt jāiedzer, lai jautrāk būtu...

– Daži no jūsu kolēģiem vada stundas savās dzimtajās skolās, jums bija iedalīta Rīgas 3. vidusskola. Kāpēc ne Dobelē?

– Dobelē jau visi pie manis tā pieraduši, ka vairs neskatās! (Smejas.) Es viņiem katru dienu esmu acu priekšā – lūdzu, bērni un vecāki, skatieties, ko var izdarīt ar milzīgu darbu! Es nemaz nebiju tik ļoti talantīgs, tas viss ir no tā, ka es trenējos un atsakos no pilnīgi visas pārējās dzīves. Tāpēc es esmu dzīvs piemērs – ja cilvēks ļoti grib un ir gatavs strādāt, tad var izdarīt pilnīgi visu. Labi, negribi būt olimpiskais čempions, negribi sudrabu vai zeltu – nevajag! Bet ir jāsaprot, ka sportošana tev nekad nenodarīs neko sliktu, tas ir vajadzīgs veselībai! Protams, tagad tev neko nevajag, tu esi jauns, sirds strādā un viss ir okei. Bet pēc divdesmit gadiem tev tās veselības vairs nebūs, un tad tu domāsi – jā, taisnība teicienam, ka veselību par naudu nevar nopirkt. Nopirkt nevar, bet to var jaunībā sagatavot, lai vecumdienās būtu vieglāk dzīvot!

– Jūs pirms pusotra gada likāt pamatakmeni jaunajai Dobeles sporta hallei. Vai līdz ar tās uzcelšanu situācija nav uzlabojusies?

– Nu ir jau, bet ne tik ļoti, kā gribētos. Tomēr var jau skatīties no otras puses – ja agrāk uz treniņu atnāca desmit bērni un tagad piecpadsmit, tad par pieciem mazāks palicis to skaits, kas blandās pa ielām! Tomēr, kā man teica viens treneris, agrāk mēs varējām izvēlēties, kurus bērnus ņemt trenēties, bet tagad pašiem jāmeklē un vēl jālūdzas, lai nāk.

Bet galu galā – ja kaut vienam, kaut diviem cilvēkiem dzīvē sportošana būs palīdzējusi, arī tas jau ir daudz. Var jau rēķināt, cik tāda jauna sporta halle atmaksājas mazai pilsētai, bet – ir taču dzīvē arī kaut kas labs jāizdara, nevar visu laiku tikai pelnīt un skaitīt naudu!

– Kā jums šķiet – vai dobelnieki prot novērtēt jūsu labo piemēru, kā viens vietējais aizcīnījies līdz pasaules virsotnēm un kļuvis par olimpisko vicečempionu?

– Es domāju, ka prot gan. Labi, varbūt puikas nenāk tik daudz uz svarcelšanu, bet nāk uz sportu vispār, un, ja mans piemērs ir varējis to ietekmēt, tad ir ļoti labi.

– 2006. gadā jūs piedzīvojāt ļoti dīvainu sakritību – tieši 7. oktobrī notika gan Saeimas vēlēšanas Latvijā, gan jūsu starts pasaules čempionātā Dominikānā. Latvijā jūs ievēlēja, pasaulē dabūjāt ceturto vietu...

– Jā, vienā vinnēju, otrā zaudēju.

– Kas bija lielāks pārsteigums pašam?

– Ziniet, kamēr es trenējos un cerēju uz medaļu, es par Saeimu nedomāju. Galu galā – sportoju es divdesmit gadus, bet Saeimai trenējos tikai – cik? Dažus mēnešus? Skaidrs, ka mani vairāk interesēja sports. Es mēģināju palīdzēt zaļajiem zemniekiem, bet iznāca tā, ka sev pašam palīdzēt nevarēju – medaļu nedabūju.

– Toreiz žurnālisti rakstīja, ka Ščerbatihs pēc starta čempionātā esot bijis nerunīgs un dusmīgs. Politiķim gan būs jāmācās emocijas slēpt...

– Nē, man pēc skata nemaz nevar pateikt, ka esmu dusmīgs, es vienkārši kļūstu nerunīgs. Un tad uzreiz atvainojos – piedodiet, mēs varam runāt rīt vai parīt, bet tagad man negribas. Es ļoti cenšos valdīties, es nemaz nelamājos, nekad!

– Kā, nezināt nevienu biezu vārdu?

– Zinu, es vienkārši to nedaru, lai cik nikns būtu. Atvainojos un nolieku klausuli – nevaru runāt, nav spēka.

Kad atbraucu no čempionāta, jutos pilnīgi iztukšots no tā, ka neesmu neko izdarījis, jo – pirms tam bija ieguldīts milzīgs, smags darbs. Un vienā brīdī tas smagais darbs bija aizgājis vējā.

Protams, mani uzreiz satika zaļo zemnieku cilvēki un teica – Viktor, tu būsi deputāts! Es teicu – jā, jā, būs ļoti jautri...

– Jautri?

– Nu, kā to tulkot – prekrasno, es toreiz teicu. Skaisti! Tas būs labi, es kā deputāts mēģināšu palīdzēt sportistiem... Tomēr visu laiku atgriezos pie tās čempionāta zaudējuma sajūtas – ir ieguldīts tik milzīgs darbs, un es to neizdarīju līdz galam, pats savu kļūdu dēļ. Jo man visu laiku ir mērķis, kuru pagaidām es nevaru sasniegt, lai kā trenētos un no visa pārējā atteiktos. Un tas, ka tu pēc kaut kā sniedzies, bet visu laiku nevari to dabūt rokā – tā nav patīkama situācija. Bet paiet kāda nedēļa vai divas, tu nomierini sevi un sāc smaidīt, jo saproti – jāstrādā tālāk. (Smaga nopūta.)

Protams, ir ļoti skaisti, ka es kļuvu par deputātu. Jo pirms kādiem divdesmit gadiem es varbūt tā biju domājis – lūk, sportā cilvēkam lielākais mērķis ir olimpiāde, bet dzīvē – kļūt par deputātu vai miljonāru. (Smejas.) Ir jau arī tādi, kas visu laiku spļaudās – nē, nē, nekad negribu būt deputāts... Bet tikko viņu ievēl, tā uzplaukst kā puķīte!

– Vai pašam nebija tāda dīvaina sajūta pirmajās darba dienās? 9. Saeimā ir trešdaļa jaunu deputātu, bet visi mediji staigā pakaļ Ščerbatiham un gaida, ka tas uzvedīsies kā zilonis trauku veikalā...

– Nu, man jau preses uzmanība sen vairs nav nekāds brīnums. Protams, Saeima man ir jauns darbs, man viss ir jāsaprot un jāiepazīst. Bet viņiem – o, re, kur jauna figūra, ko visi pazīst, nu tad viņš arī jābildē! Tagad jau viss ir mierīgi, nu jau vairs neviens par mani neraksta.

– Neliela atkāpe. 2005. gada nogalē kādā preses materiālā populāriem cilvēkiem tika jautāts, kādu masku viņi izvēlētos karnevālam, un jūs teicāt: "Varētu ierasties elegantā melnā uzvalkā, seju aiz melnas maskas noslēpis. Es gribētu būt vīrietis inkognito, nevienam nepazīstams, tad staigāšu citiem pa vidu, vērīgi ieklausīdamies, ko ļaudis runā par mani, ko patiesībā domā. Tomēr laikam jau nekas neiznāks, mani ātri vien atmaskos, tādu milzeni." Jebkurš psihologs pateiks – tas nozīmē, ka jums tā publicitāte patiesībā sen ir apnikusi un traucē...

– Zināt, kāpēc ir labi dzīvot Dobelē? Tāpēc, ka te visi pie manis tā pieraduši, ka ar pirkstiem sen vairs nerāda. Ventspilī, kur es arī tagad pamazām sāku dzīvot, tur vēl puikas ieraugot saka – ooo! Bet tur ir vairāk sportistu, visādas basketbola zvaigznes, ziniet – tievi un gari, svarcēlājam grūti starp viņiem izlīst priekšplānā... (Smejas.) Tā ka tur arī ir viegli dzīvot. Patiesībā pie tā visa jau ir tik ļoti pierasts – ka filmē un bildē, un prasa autogrāfus...

Godīgi sakot, es par to vispār līdz šim nebiju aizdomājies, jo cenšos no tā visa izvairīties – ko par mani raksta un saka. Un pa ielām jau es arī nestaigāju – mamma ar mašīnu atved un aizved visur, kur vajag. Es nestaigāju, krūti izgāzis un lepni smaidīdams, kā citiem varbūt patīk darīt, jo es kopš bērnības vienmēr esmu sev piekodinājis – nedrīkstu būt zvaigzne, nedrīkstu būt zvaigzne, nedrīkstu būt lielīgs! Jo tas man no draugiem bija lielākais pārmetums – nuja, tu tagad būsi baigais sportists, baigā zvaigzne, kļūsi iedomīgs! Es vienmēr esmu centies staigāt pa zemi, un – ar dažiem atrāvieniem – man tas arī ir izdevies. Patiesībā es kopš bērnības absolūti neesmu mainījies, tikai cilvēki to nezina. Es arī tad, kad biju bērns, nekad pirmais negāju klāt nepazīstamiem cilvēkiem un nesveicināju, bet visi to tikai tagad sāk ievērot! Nesen tumšā vakarā eju Dobelē gar veikalu, tur trīs veči sēž un dzer, bet es viņus nemaz nepamanīju. Uzreiz sauc man pakaļ – re, kāds tu esi, ej garām un nesveicini, zaznalsja! Es saku – tu vēl krūmos varēji ielīst un tad man pārmest! Man nav problēmu pasveicināt jebkuru pazīstamu cilvēku, lai kas un kāds viņš būtu, bet es taču vienkārši neredzēju! No zvaigžņu slimības es vienmēr esmu līdis ārā, izvairos no tādām situācijām, kā vien varu.

– Bet ko darāt tad, ja jūsu vārdu izmanto savtīgos nolūkos? Piemēram, skolu reformas cīņu vilnī kāds štābists mītiņā kliedza – vai tad Ščerbatihs olimpiādē dabūja medaļu tāpēc, ka runā latviski?

– Ja tas vajadzīgs, lai cilvēkiem būtu labums, tad es arī savu sirdi atdotu, ne tikai vārdu. Ja tas nodara sliktu – nu, tad viss, tad jāsatiekas un jāparunā kā vīriešiem.

Par skolu reformu – jā, es esmu krievs, bet mans viedoklis ir tāds: ja tu dzīvo šajā valstī, tad, piedod, – tev ir jāzina šīs valsts valoda. Labi, ja tev tur piecdesmit vai sešdesmit gadu, varbūt varētu dot kādus atvieglojumus, jo tad vairs mācīties valodu ir grūti. Bet, ja tev ir četrdesmit gadu – nu, brālīt, piedod! Protams, ir grūti krievam skolā mācīties kaut ko latviski, bet bērnam ir vieglāk iemācīties valodu.

– Tad iznāk, ka jums ar tiem štābistiem būtu jāiet parunāt kā vīriešiem...

– Ziniet, pat ja es būtu bokseris, man jau visas rokas būtu sadauzītas, ja es ar visiem šitiem ietu kauties. Man vienkārši pietrūktu spēka, jo sliktu cilvēku pasaulē ir ļoti daudz. Ar spēku tur neko nevar izdarīt, un viņiem jau arī ieskaidrot neko nav iespējams.

– Intervijās jūs neesat slēpis, ka, neskatoties uz ievēlēšanu Saeimā, starts Pekinas olimpiādē jums tomēr ir svarīgāks par visu.

– Nē, nē, viens ir darbs, un otrs arī ir darbs, un Saeima ir ļoti svarīgs darbs. Šā darba dēļ man pat mainīts treniņu grafiks – otrdienās, trešdienās un ceturtdienās ir tikai viens treniņš vakarā, bet visās pārējās dienās divi, otrs ir no rīta.

Turklāt man ir sajūta, ka tagad, sēžot Saeimā, man ir mazliet vieglāk palīdzēt svarcēlājiem. Tagad es varu vienkārši pieiet klāt jebkuram ministram un sākt kaut ko runāt, bet līdz šim manas medaļas nevienam neko nenozīmēja. Es nevaru teikt, ka, lūk, 2004. gadā atvedu no olimpiādes sudrabu un jau 2005. gadā viss beidzot bija kārtībā. Nē – vai man bija medaļa vai nebija, svarcelšanas problēmās nekas nemainījās.

– Tad jūs domājat, ka pēc tiem četriem Saeimas gadiem varēsiet teikt – beidzot viss ir kārtībā?

– Protams, beidzot! es nevarēšu teikt droši vien nekad. Tomēr ir svarīgi sakārtot vismaz dažas lietas. Mums jau nevajag lieku naudu, mēs tikai gribam, lai svarcēlājiem samaksā to, kas ir nopelnīts – lai nozare var strādāt, lai puikas var darboties. Labi, jūs varat teikt, ka mēs par šo sudrabu neesam pelnījuši neko – lai tā ir, es nestrīdēšos! Bet tad parādiet man tos cilvēkus, kas ir pelnījuši vairāk! Es nedomāju, ka tādu būs daudz. Mēs četri, kas dabūjām olimpisko sudrabu – arī Rubļevska, Vasiļevskis un Saproņenko –, jā, mēs esam vienā līmenī, bet kur ir citi? Ja jūs uzskatāt, ka tas ir maz – labi, es strādāšu vairāk! Bet kādu rezultātu var parādīt citi sporta veidi? Labi, mums nebija zelts, bet citiem pat sudraba nebija! Man vienkārši gribas, lai viss būtu godīgi. Ja nopelnīji, tad lūdzu, ja ne – piedod!

– Jums pašam tagad iznāk, ka uz Pekinu jābrauc pēc zelta, jo sudrabs jau bijis. Vai varbūt sportists tā vispār nedrīkst domāt?

– Nu, domāt jau var visu ko, bet... ir grūti. Protams, es mēģinu darīt visu, kas ir manos spēkos, un kamēr tas spēks ir, tikmēr mērķis ir pirmā vieta – visās sacensībās, vienmēr. Nav jau iespējams trenēties uz trešo vietu vai piekto.

– Ap Pekinas spēlēm brīžiem uzvirmo arī tāda ideoloģiska problēma – Mārtiņš Rubenis, piemēram, sēdēja badastreikā pie Ķīnas vēstniecības...

– Es Mārtiņu labi pazīstu, viņš ir ļoti normāls puika, neko sliktu nevaru pateikt. Bet – nu, ko viņš ar to streiku panāca? Sabojāja sev veselību? Tika televīzijā, dabūja mazu ziņu avīzē vai interneta portālā? Un kas to vispār pamanīja? Bet tu paņem un izcīni zeltu, nostājies uz pjedestāla un tad visai pasaulei pasaki – man nepatīk tas, kas Ķīnā notiek! Jārunā tad, kad uz tevi visa pasaule skatās; vajag cīnīties, nevis streikot! Un tad, kad būsi vinnējis, tad tevi dzirdēs visi.

– No šāda viedokļa boikotēt spēles nekad nav nekādas jēgas, vai ne?

– Protams! Tiem sportistiem, kuri dzīvo ar tādiem pašiem mērķiem kā es – tikai sportam –, tiem dzīvē augstāka par olimpiādi vispār nekā nav. Tas ir mērķis, kura dēļ var nomirt – iekļūt olimpiskajās spēlēs un vinnēt. Tā dēļ sportists atdos pilnīgi visu, un tagad pēkšņi to boikotēt? Nē, var taču izdarīt daudz labāk – lūk, es vinnēšu un visiem viņiem pierādīšu savu taisnību! Pateikšu, kas ir slikti un ka šajā dzīvē kaut kas jāmaina. Pierādīt vajag ar savu darbu, un sportists var pierādīt ar medaļu, bet tas, protams, ir ļoti grūti. Lai Mārtiņš nedusmojas uz mani, viņš ir ļoti labs cilvēks, bet streikot mājās nav jēgas. Viņš nemaz nedrīkstētu badoties – zaudēs 20 kilogramus, un vējš aizpūtīs no kamaniņu trases!

– Es biju domājusi parunāt par krīzes menedžmentu – pirms sešiem gadiem jūs tikāt dopinga dēļ diskvalificēts uz diviem gadiem. Bet izskatās, ka tādam optimistam kā jūs tā nebija nekāda krīze...

– Protams, nekā patīkama jau nebija. Bet toreiz, atceros, visi citi uztraucās daudz vairāk, teica – turies, vecīt, ja tev kaut kas būs uz sirds, zvani – parunāsim! Bet es tikai domāju – labi, labi, nerunājiet tik daudz, bet iedodiet naudu, lai es varu turpināt trenēties. Es zināšu, ko darīt tos divus gadus! Es zinu, ka man ir taisnība un tīra sirdsapziņa, es nebiju ēdis to, ko man piesēja, un tā diskvalifikācija man neko nenozīmē. Protams, tas bija šoks, bet tas šoks mani nenosita.

– Jūs laikam neviens šoks nevarētu nosist.

– Nu, nezinu. Teiksim, pienāktu meitene un teiktu – piedod, es esmu stāvoklī! Un es viņu pirmoreiz redzētu! Bet tad man arī būtu tīra sirdsapziņa, tāpat kā ar diskvalifikāciju. Un tagad sportā tādas nejaušības var notikt arvien biežāk, kaut vai tā iemesla dēļ, par ko jau runājām – mēs taču neviens nezinām, kas sabāzts tajā pārtikā, ko katru dienu ēdam.

Protams, divus gadus bez finansējuma bija grūti izdzīvot, un vēl – būtu bijis citādi, ja man tas gadītos 20 gadu vecumā. Bet man bija 26, un tas jau ir grūti – es taču esmu pieaudzis cilvēks, kam jāpelna nauda. Ja man tad būtu bijusi ģimene, sieva un bērni – vsjo, es aizietu no sporta. Simtprocentīgi! Bet tagad es biju viens un man bija vieglāk to visu pārciest. Lai gan – diez kā viss vēl būtu bijis, ja šajā grūtajā laikā nebūtu nākusi palīdzība no Ventspils.

– Jūs ik pa laikam intervijās sakāt – kad beigšu sportot, tad sākšu dzīvot... Kad tas būs? Pekinas spēles būs pēdējās?

– Nē, mēs sakām nevis pēdējās, bet zakļučiteļnije – noslēdzošās. Pēdējās ir tad, kad tu nostartē un tūlīt nomirsti, bet man taču dzīve turpināsies. Mēs ar treneri izrunājām – es gatavojos Pekinai, pēc tam skatīsimies, kas būs.

Fiziski jau nav grūti treniņus izturēt, bet morāli ir ļoti grūti. Neko nevar darīt pavirši – kad es trenējos, man personiskās dzīves nav. Varbūt citi cilvēki var to visu apvienot, es tā nevaru. Es esmu atteicies no visa, man ir ceļš, pa kuru eju – bez variantiem. Es jau neesmu piekusis strādāt, piekūst no tā, ka neko nedrīkst. Man kā sunim ir tikai viena komanda – fu, nedrīkst!

– Un mamma tikmēr joprojām meklē jums meiteni?

– Mamma tagad arī sporto – kamēr es svarcelšanas zālē, viņa augšā, pie trenažieriem!

Bet tas nekas – kaut kur jau tā meitene noteikti ir, man tikai tagad nav laika meklēt. Ir taču jāpastaigā – pa ielām, pa restorāniem, pa klubiem, bet es neko no tā nedaru. Un uz svarcelšanas zāli pie manis meitenes neviens nelaidīs. Es netieku tur, kur visas tās lietas vārās, kur ir tas strops, kur viņas spieto. Es tik vislaik staigāju apkārt un apkārt, jo man nav laika, man ir cits darbs. Bet, tikko laiks parādīsies, tā es – žžih! – un būšu tur iekšā.

– Tā tīri cilvēciski – vai tad pašam negribas, lai tas viss ātrāk beidzas? Tas taču nav nekāds patīkamais modelis – nemitīgs smags darbs, personiskās dzīves nav, meitenes nav, jebkurā brīdī var trāpīties dopinga nejaušība... Nav jau sen apnicis?

– Nevis meitenes nav, bet sievas nav! Un tā ir pavisam cita lieta!

Protams, ja mēs runātu pirms kādiem desmit gadiem, es noteikti sistu pie krūts un teiktu – nē, nē, sportošu vēl ilgi! Tagad man ir trīsdesmit divi, un tas ir citādi. Bet negribas tā aiziet, gribas vēl pacīnīties. Man jau visa dzīve ir viena vienīga cīņa, cik nu es vēl esmu dzīvojis. Tā gribas beidzot kaut ko dzīvē dabūt vieglāk, ne ar tik smagu darbu. Kamēr iet kā līdz šim, tikmēr visu laiku šķiet – nu, tūlīt būs labāk! Bet īstenībā jau nekas nebūs labāk, ja tu pats necīnīsies. Par velti nevar dabūt neko.

***

Viktors Ščerbatihs

Dzimis 1974. gada 6. oktobrī Dobelē

Augums – 181 cm, svars – 134 kg

Absolvējis Dobeles vakara maiņu vidusskolu (1993), jau vairākus gadus ir Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas 2. kursa students

Trenējas svarcelšanā no 10 gadu vecuma

2001. gadā kļuvis par Eiropas čempionu, izcīnījis sudraba medaļu Labas gribas spēlēs

2001. gada augustā par dopinga lietošanu diskvalificēts līdz 2003. gada septembrim

2003.gadā izcīnījis bronzas medaļu pasaules čempionātā

2004. gadā Atēnu olimpiskajās spēlēs izcīnījis sudraba medaļu, pirms tam Atlantā (1996) – 10.vieta, Sidnejā (2000) – 6.vieta

2005. gadā saņēmis Gada balvu kā Latvijas labākais sportists, kopš 2000. gada sešas reizes iekļuvis Sporta Avīzes veidotajā gada sportistu sešniekā

2006. gadā trešo reizi kļuvis par Eiropas čempionu

2006. gada jūnijā piekritis kandidēt 9. Saeimas vēlēšanās no Zaļo un zemnieku savienības saraksta

2006. gada oktobrī ievēlēts par 9. Saeimas deputātu no Zemgales apgabala, vēlēšanās saņēmis 4951 plusu un 2396 mīnusus