Iveta Feldmane - direktore uz veiksmes āderes

Nu jau atpazīstamību ieguvuši arī tie šova dalībnieki, kas iepriekš nebija tik publiski tēli. Arī Iveta, kuru daudzi pamanījuši atraktivitātes, temperamenta, jā, un acīm redzamās dejotprasmes dēļ.

Ja tā šobrīd ir Mēness redzamā puse, tad kāda ir tā otra – neredzamā –, kad Iveta pārrauga, lai milzu tirdzniecības vieta nevainojami funkcionētu. Vai viņai tas izdodas tikpat viegli un rotaļīgi, ar smaidu uz lūpām, kādu viņu redzam dejojam? Iespējams. Ne velti Iveta reiz par sevi ir teikusi, ka visu, ko viņa darot, cenšoties paveikt bez piespiešanās, bez piepūles, bez saņemšanās. Viegli, sagādājot prieku sev un cerot, ka arī citiem.

– Bērnībā jums esot paticis uzstāties ģimenes locekļiem – dziedāt, dejot, skaitīt pantiņus. Un mājinieki šādās reizēs neesot skopojušies ar uzslavām, sakot: tu esi laba, tu esi talantīga, tu esi gudra un smuka, kas jūs stimulējis kļūt vēl artistiskākai. Vai uzslavas jums vēl joprojām ir spēcīgs stimuls kaut ko darīt?

– Noteikti! Vēl jo vairāk, ja gūstu atzinību jomā, kur nejūtos par sevi pārliecināta, vienalga, vai tā būtu svešvalodu apguve, vai braukšana ar automašīnu, vai rokdarbi, vai kulinārijas māksla. Turklāt dubults spēks šai atzinībai ir tad, ja to saņemu bonusā, kad vēl nav zināms, kā darbiņš tiks paveikts. Tas ļoti palīdz. Nezinu, vai kopš bērnības, bet man ir tāda izjūta, ka šī saņemtā uzslava ir jāattaisno. Un es cenšos.

– Ar ko jūs var ieintriģēt, lai saņemtu jūsu piekrišanu piedalīties kādā jaunā projektā?

– Man šādi piedāvājumi nav nemaz krituši kā no pilnības raga, tāpēc arī nav bijis vajadzības prātot, vai esmu ar mieru piedalīties vai ne. Patiesībā televīzijas šovs Dejo ar zvaigzni ir pirmais lielais projekts, uz kuru tiku aicināta.

Man patīk sacensības, sacensību garša, iespēja gūt adrenalīnu. Patīk dejot, uzstāties, būt publikas priekšā, jo tas dod papildu enerģiju. Protams, kad jātrenējas, līst sviedri, ir grūti, taču to visu kompensē tās emocijas un enerģija, ko dejojot saņemu pretī. Tāpēc, ilgi nedomājot, biju gatava iesaistīties šajā televīzijas šovā, jo deja ir mana stihija.

Bet, ja runājam par atrašanos publikas priekšā, tad tas nenozīmē tikai uzstāšanos rampas gaismā ar skatītāju aplausiem fonā. Pildot savus darba pienākumus, man vairākas reizes gadā ir jāstājas ļoti lielas auditorijas priekšā. Jāuzrunā visi tirdzniecības parka Alfa nomnieki, veikalu īpašnieki, lai prezentētu mūsu plānus un sniegtu atskaiti par paveikto. Lai to darītu, protams, ir vajadzīgas teorētiskas zināšanas par publisku uzstāšanos. Bet ne tikai. Esmu pārliecinājusies, ka daudz lielāku stabilitātes izjūtu un pārliecību par sevi dod prakse, treniņš. Kad vēl, vēl un vēlreiz esi darījusi, mēģinājusi un centusies, līdz tiek sasniegts gaidītais rezultāts.

Esmu sapratusi, ka, pirms uzrunāt auditoriju, man jābūt simtprocentīgai skaidrībai, ko es gribu vēstīt. Nedrīkst blefot, melot, runāt par lietām, par kurām nav izpratnes.

Ar deju ir līdzīgi. Ja jūtos pārliecināta par sevi, esmu maksimāli labi apguvusi soļus un skaidri zinu, ko ar šo priekšnesumu gribu vēstīt, tad gan es būšu apmierināta ar sniegumu, gan arī publika noticēs manam stāstam un to novērtēs. Bet, tiklīdz neesmu apmierināta ar rezultātu, deja mani nav aizrāvusi, ir daudz grūtāk to prezentēt citiem.

Tāpēc nedrīkstu publikas priekšā būt garlaicīga, nesmuka, nogurusi. Ja arī pirms uzstāšanās tā esmu jutusies, tad tajā mirklī, kad uz tevi skatās, tevi vērtē vai tevī ieklausās, jāprot sevi mobilizēt un darāmo paveikt skaisti, ar glanci.

– Šeit noteikti būtiska loma ir deju ansamblī Rotaļa gūtajam rūdījumam.

– Patiesībā es tur nemaz tik ilgi nedejoju – kādus piecus gadus. Diezgan īss periods, taču ļoti piesātināts. Biju ļoti aizrāvusies. Bet ne jau es vienīgā tāda. Man šķiet, ka Latvija ir pilna ar dejotājiem, koristiem, muzicētājiem un teātra spēlētājiem. Esam tauta ar māksliniecisku ievirzi.

– Pieminējāt teātri... Kas jūs nobaidīja, ja pēc Latvijas Mūzikas akadēmijas Teātra un kultūrizglītības fakultātes beigšanas un studijām teātra režijas maģistra programmā Latvijas Kultūras akadēmijā tagad esat nevis teātrī, bet lielveikalā?

– Kad beidzu studijas, biju zaļš gurķis – tikai 23 gadus veca, bez režisora darbam tik ļoti nepieciešamās dzīves pieredzes. Turklāt man ļoti agri bija ģimene, mazs bērns, mājsaimnieces pienākumi, pret kuriem izturējos ļoti nopietni. Nevarēju sevi pilnībā veltīt teātrim, biju pārāk sadrumstalota.

Lai kaut kas notiktu, ir jāsakrīt vairākiem momentiem, jo ne jau visu vari pats izcīnīt ar elkonīšiem. Jābūt īstajā vietā, jāsatiek īstie cilvēki īstajā laikā. Acīmredzot nesatiku īstos cilvēkus, kas mani parautu līdzi. Kaut varbūt esmu radījusi iespaidu, ka savu karjeru pati bīdu un stumju, tā nav. Manā dzīvē ļoti liela loma bieži ir bijusi gadījumam un cilvēkiem, kuri man notic: Iveta, tu to izdarīsi, tu vari! Tev izdosies!

– Kāpēc režija? Kas bija pamatā šai interesei?

– Gan dejojot, gan slidojot (starp citu, man ir diezgan ievērojams daiļslidotājas stāžs, jo pirmos soļus uz ledus spēru jau četru gadu vecumā) vienmēr esmu gribējusi izprast, kā notiek soļu, dejas elementu miksēšana, lai iznāktu stāsts. Turklāt, zinot, ka jebkurš publisks pasākums, sarīkojums, teātra izrāde ir lielas cilvēku grupas kolektīvs darbs un ļoti daudzu komponentu kopums, es apbrīnoju to vienu cilvēku, kurš spēj pārredzēt spēles laukumu, uzķert pamatideju, kāpēc tas viss tiek darīts, un panākt baudāmu rezultātu. Tas fascinēja (un fascinē joprojām), tāpēc gribēju tuvoties šim profesionālajam noslēpumam. Iedrošināja arī tas, ka manīju sevī spējas lielas lietas ieraudzīt konceptuāli, idejiski. Un vēl man patika, ka teātris aptver daudzas mākslas jomas. Tas, ka izrādi rada scenogrāfs, tērpu māksliniece, mūzikas autors, dramaturgs, horeogrāfs, aktieri, režisors, grimētāji, šuvēji, frizieri, gaismotāji...

Ieguvu amatieru teātra režisores diplomu, kaut gan man līdz pat šim laikam ir palicis neatbildēts jautājums, ar ko amatieru teātra režija atšķiras no režijas kā tādas.

– Vai kaut ko iestudēt arī paguvāt?

– Nē, tālāk par diplomdarba izrādi netiku. Tā bija laba, taču sevi neuzdrošinos saukt par režisori. Jā, es iestājos maģistrantūrā teātra režijas programmā, taču, gadu nostudējusi, vairāku iemeslu dēļ pārtraucu šīs mācības. Taču tas nenozīmē, ka mācības kādreiz nevarētu atsākt. Bet – nekad nesaki nekad!

Patiesībā es par šo tēmu vairāk negribu runāt...

– Tad var secināt, ka gadījums jūs salaulāja nevis ar teātri, bet ar lielveikaliem.

– Jā! Pirms desmit gadiem mani uzaicināja strādāt Molā, un es piekritu.

Tobrīd tirdzniecības centri Latvijā bija kaut kas absolūti jauns, tāpēc – saistoša joma, kurā man šķita interesanti iesaistīties, darboties, pārbaudīt savu varēšanu. Turklāt nebija jau arī speciālistu šajā sfērā. Sāku kā mārketinga un reklāmas asistente, tad kļuvu par menedžeri, kuras galvenais uzdevums bija jaunā tirdzniecības centra Mols reklamēšana. Pati sacerēju tekstus un tos arī prezentēju. Varbūt mani kāds vēl atceras kā Mola reklāmas seju.

Prakses un reālās dzīves mācīta, savā karjerā esmu nonākusi līdz tai vietai, kur tagad esmu.

– Kas šajā darbā ir saistošs?

– Mani saista darbs ar cilvēkiem, iespēja organizēt, ģenerēt idejas – kādas būs reklāmas aktivitātes, kā tās izpaudīsies gan vizuāli, gan saturiski, kas piedalīsies. Tas prasa radošu pieeju, šiem pienākumiem ir ļoti liela līdzība ar to, ko dara režisors.

Tiesa, šīs aktivitātes vairāk attiecas uz periodu, kad biju mārketinga un reklāmas menedžere. Tirdzniecības centra direktoram pārsvarā jānodarbojas ar daudz sausākām lietām – ar administrēšanu un saimniecisko jautājumu kārtošanu. Tāpēc gluži kā putukrējumu uz kūkas uztveru tos brīžus, kad kopā ar māksliniekiem, reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālistiem izstrādājam mārketinga stratēģiju, jo tas man nozīmē iespēju izpausties radoši.

– Kā skaidrojat to, ka daudzu tirdzniecības centru direktoru krēslā šeit, Latvijā, sēž jaunas sievietes: jūs – Alfā, Iveta Lāce – Spicē, Aija Rezevska – Galerijā Centrs, Zita Siliņa – Molā?

– Manuprāt, tā ir spēja apvienot prasmi analītiski domāt ar sievietēm raksturīgo intuitīvo pieeju dažādu jautājumu risināšanā. Tirdzniecības organizēšanā, mārketingā tam ir ļoti liela nozīme, jo ne vienmēr visas lietas var izskaidrot racionāli. Protams, mēs savā darbā vadāmies pēc skaitļiem, pētījumiem, kas būtu tā racionālā tirdzniecības organizēšanas puse. Taču bieži vien atrodamies izvēles priekšā, piemēram, vai reklāmas kampaņu būtu labāk sākt tajā vai citā datumā, to vairāk izvietot internetā vai nedēļas laikrakstos, piesaistīt vienus vai otrus cilvēkus. Ir jāizdara izvēle. Un tad tiek iedarbināta sievišķīgā intuīcija: es nezinu, kāpēc, bet man šķiet, ka vajag darīt tā. Lūk, šādi izpaužas mūsu darba iracionālā puse.

Šai improvizācijai ir jābūt, pretējā gadījumā viss kļūst pārāk paredzams un līdz ar to neinteresants. Šodien piesaistīt pircēju var tikai ar kaut ko nebijušu, pārsteidzošu. Manuprāt, mums tas izdodas – tāpēc jau tirdzniecības parks Alfa ir līderis preču apgrozījuma un peļņas ziņā. Par to liecina skaitļi. Kad man jautā, kā jums tas izdodas, atbildu – tāpēc, ka atrodamies uz āderes.

Tomēr pašapmierinātībā arī neieslīgstu. Kaut Alfas direktore esmu jau kopš 2001. gada, ir uzkrāta pieredze, nejūtos visvarena: es te nu sēžu, un viss rullē.

Katru rudeni sastādām tirdzniecības centra nākamā gada vīziju, kur iezīmējam lielos mērķos un ne tik vērienīgus uzdevumus. Lai tos piepildītu, es uzticos pārbaudītām metodēm. Domāju, ka tā ir brieduma pazīme. Jā, risks man patīk, taču, būdama vadītājas postenī, es varu atļauties pārdomātu risku, turklāt riskēt relatīvi mazās, ne lielās lietās.

Nu un vēl par nepārvērtējamu īpašību darbiniekos uzskatu precizitāti, ko cenšos izkopt arī sevī. Jo tiklīdz kāds laikus nepaveic uzticēto darbu, kas ir tikai viens no posmiem lielā mehānismā, tas apstājas. Tāpēc nevaru ciest, ja kaut ko neizdara apsolītajā laikā.

– Tagad daudziem tirdzniecības centri nav tikai iepirkšanās vieta, bet arī izklaides vieta. Psihoterapeite Aelita Vagele šajā faktā saskata briesmas, jo cilvēki kļūstot inerti. Vairs nevēlas piepūlēties un paši padomāt par izklaides iespējām, bet gaida, lai veikals izlemj viņu vietā, tāpat kā to bērnībā darīja mamma un tētis. Absolūta fantāzijas nabadzība.

– Šeit gribu nodalīt privātpersonas viedokli no amatpersonas viedokļa, kas šo izklaidi nodrošina.

Kā privātpersona es piekrītu, ka jākļūst uzmanīgam, ja tirdzniecības centrs kļūst par vienīgo vietu, kur socializēties, – tikties ar draugiem, sarunāties, būt kopā. Bet, no otras puses, ja atskatās vēsturē, kur tad satikās cilvēki? Tirgus laukumā! Jo tur notika viss: vienā plača malā uzstājās cirks, pretējā pusē nākotni pareģoja zīlniece, blakus viņai kurpnieks laboja apavus un darbojās krogs. Taču, protams, galvenais bija andele.

Tāpēc svarīgi noskaidrot, ko cilvēks uzskata par savām prioritātēm. Ja spēj saprast, ka tirdzniecības centrs nav pasaules naba, kur viss sākas un viss beidzas, ir O.K. Pret lielveikaliem būtu ieteicams kultivēt patērētāja attieksmi: es šeit nāku iepirkties, paēst, izmantot sniegtos pakalpojumos, bet man ir arī citas intereses un vietas, kuras apmeklēju. Tāpēc gribu mudināt ģimenes nedēļas nogalē iegriezties kādā no tirdzniecības centriem, ātri, ātri iepirkties un tad doties pie dabas, pie radiem, draugiem, rīkot mājās viesības. Mēģināt sevi izklaidēt citā veidā. Un nebūs jau tā, ka cilvēki pārcelsies uz dzīvi lielveikalos. Homo sapiens savā būtībā tomēr ir tendēts uz intimitāti, meklē kādu stūrīti vientulībai.

– Kā sadalāt savu laiku? Kas ir jūsu prioritātes?

– Noteikti neesmu karjeras sieviete klasiskajā izpratnē – tāda, kurai ārpus darba nekas cits neeksistē un neinteresē. Lai cik ļoti būtu iesaistīta biznesā, pirmajā vietā man vienalga atradīsies ģimene, bērni, māja un... es pati. Mājinieki zina – lai man būtu labs garastāvoklis, lai es būtu priecīga un apmierināta ar dzīvi, man ir jādabū fiziski izkustēties. Tāpēc cenšos izbrīvēt laiku tiem vaļaspriekiem, kas mani uzlādē – stepa aerobikai, tenisam, skriešanai. Nodarbinot sevi fiziski, izdodas sevi sakārtot arī garīgi. Vēl jāpagūst apmeklēt kosmetoloģi, solāriju, frizieri – izdarīt to, kas nepieciešams, lai sevi uzturētu vizuāli labā formā. Protams, jāatrod laiks katram tik nepieciešamajai vientulības devai.

Nenoliedzami, dzīvē iekrīt posmi, kad priekšplānā izvirzās darbs. Tādā situācijā visu citu nolieku malā un nododos tikai veicamajiem pienākumiem. Taču ilgstoši dzīvot šādā režīmā nedrīkst, jo tad ieguvējs vairs nav neviens.

– Vai neesat tik ļoti apradusi ar direktores un noteicējas lomu, ka to pārceļat arī uz mājas dzīvi?

– Nē! Mēs ar vīru visas lietas tomēr risinām dialogā. Patiesībā tādas gluži saimnieciskas lietas, ko un kā darīsim, pieder Kasparam. Es viņam pieskaņojos. Mājās noteikti neesmu direktore rīkotāja.

– Kur krustojās jūsu un Kaspara ceļš?

– Mēs iepazināmies, kad man bija 17 gadu. Skolā notika diskotēka, uz kuru Kaspars ieradās pašā nobeigumā, jo bija atnācis pakaļ citai meitenei, manai klasesbiedrenei, lai viņu pavadītu. Tā satikāmies pirmoreiz.

Bijām pavisam jauni – divdesmitgadīgi –, kad apprecējāmies. Tagad mūsu ģimenes stāžs ir septiņpadsmit gadu.

– Esat atšķirīga rakstura un temperamenta cilvēki?

– Diezgan, bet ir jomas, uz kurām mums ir līdzīgs skatījums. Dzīvojot kopā, cilvēki viens otram pieslīpējas, piebremzē sevi tajās izpausmēs, kas partnerim nav patīkamas.

– Vai jūsos sadzīvo vairākas Ivetas vai savā sievišķībā esat viengabalaina?

– Gribētu jau ticēt, ka viengabalaina... Protams, man ir vairākas lomas, kuras es spēlēju, taču katrā no tām cenšos būt patiesa. Netēloju. Turklāt katrā no lomām atklājas cits manu īpašību kopums. Dažkārt dažas no šīm īpašībām cenšos apvaldīt, noslāpēt vai – gluži pretēji – aktivizēt.

Esmu pārliecināta, ka cilvēks nekur nevar aizbēgt no sevis. Kāds nu viņš ir piedzimis, tāds nu viņš ir. Dzīvo ar savu temperamentu, ar savu zvaigzni.

– Bet to, kas jūsos nav pareizs, esat pieņēmusi?

– Taču nepareizais var būt tas pats interesantākais, kas piesaista konkrētajam cilvēkam. Tā intriga, kas ir viņā. Patiesībā man joprojām izdodas pārsteigt pašai sevi. Pieņemot kādu jaunu izaicinājumu dzīvē, man tiek dota iespēja atklāt sevī kaut ko līdz šim nezināmu. Redz, kā es varēju! Tā ir jauna pieredze, jaunas atziņas par sevi.

– Vai jūsu būtība visprecīzāk atklājas deju šovā, kad līdzināties dzirkstošam šampanietim, kas līst pāri glāzes malai, vai arī tā ir tikai viena no jūsu lomām?

– Man ir teikuši – esi mierīgāka, beidz tur tā sprēgāt, taču es nevaru sevi apslāpēt. Jā, tā ir mana būtība. Tas ir mans temperaments. Ja jūs televizora ekrānā mani redzat ar nopietnu sejas izteiksmi, lielām acīm, kas jums mierīgi raugās pretī, tas nozīmē, ka esmu sevi apvaldījusi.

– Vecums jūs baida?

– Ar ko tas mani var nobaidīt?! Drīzāk es varu likt tam trūkties.

Dzīvē vienmēr kaut kas notiek, un katrā vecumā ir savi notikumi. Tad būs mazbērni, uzkrāta dzīves gudrība, kurā būs jādalās. Tie atkal būs jauni izaicinājumi. Es domāju, ka vecumdienas man būs jauns izaicinājums.

***

Iveta Feldmane

Dzimusi 1970. gada 24. novembrī Rīgā.

Mācījusies Rīgas 7. vidusskolā, tagadējā Natālijas Draudziņas ģimnāzijā.

Absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmijas Teātra un kultūrizglītības fakultāti, iegūstot diplomu tautas teātra režisora specialitātē.

Vienu gadu Latvijas Kultūras akadēmijā studējusi maģistra programmu teātra režijā.

Bijusi mārketinga menedžere tirdzniecības centrā Mols un direktore tirdzniecības centrā Dole. Taču ir darījusi arī mazāk nozīmīgus darbus – strādājusi par sekretāri, par deklaranti muitas noliktavā un citviet.

Kopš 2001. gada ir tirdzniecības parka Alfa direktore.

No četru gadu vecuma līdz piecpadsmit gadu vecumam nodarbojusies ar daiļslidošanu.

Augstākais sasniegums šajā jomā – Latvijas čempione dejās uz ledus.

Dejojusi VEF Kultūras pils tautas deju ansamblī Rotaļa.

Precējusies ar Kasparu Feldmani, plastikas ķirurgu un ortopēdu.

Ģimenē aug divi bērni:

Rihards (16) un Daniela (3).