Māras UPMANES telefoni jūdzas, pase bēg

Māras Upmanes grupa "Astro"n"out" saņem balvu par labāko roka albumu "Kuš kuš".

[2] 08.03.2007 08:55

Latvijas mūzikas ierakstu gada balvām par pagājušo gadu visdāsnāk nominētā Māra Upmane (22) ar savu, kā izrādās, pajukušo grupu Astro"n"out tika pie vienas — par labāko roka albumu. Māra kā vienmēr šķiet pret visu noskaņota ļoti pozitīvi, labi prot pamanīt un arī pašironiski rotaļāties ar detaļām, kas citiem liktos maznozīmīgas. Arī ar ierīci, kurā tiek ierakstīta saruna.

Māra Upmane. Man arī tāds bija, bet kaut kas tur raustījās — man ir tehnikām nelabvēlīga aura. Visi telefoni regulāri pēc pusgada nojūdzas, es gan tos bieži metu zemē netīšām — esmu šausmīgi neveikla. Manai mammai visi pulksteņi apstājas.

Uldis Rudaks. Jūsu klātbūtnē var būt drošs, ka neiedarbosies mīna ar pulksteņmehānismu. Ar mani arī tehnika nedraudzējas. Bēg prom.

M.U. No manis pase bēg. Reiz Itālijā, kad man bija sešpadsmit gadu, gadījās pazaudēt. Papīrs, ko izrakstīja itāliešu policists, izrādījās nederīgs, un janvārī septiņos no rīta uz Čehijas un Polijas robežas mūs ar draudzeni izsēdināja no autobusa. Apkrāvušās ar paunām, stopojām atpakaļ uz Prāgu, lai tiktu uz Latvijas vēstniecību. Iepazināmies ar puisi no Kolorādo, kurš mums izmaksāja viesnīcu un vakariņas. Tomēr laimīgi tikām mājās, mazliet pagarinājušas ceļojumu. Solījām tam puisim aizsūtīt naudu vēlāk, bet, protams, to neizdarījām.

U.R. Kad būsi slavena, viņš varēs lepoties, ka tev reiz izmaksājis. Vai būtu gatava atmest ar roku tam, kas izdodas un citiem patīk, lai sāktu kaut ko citu?

M.U. Ja jau izdodas, tad jau parasti pašam arī patīk.

U.R. Bet, ja tomēr apniktu, vai atmestu visam ar roku un aizietu… govis ganīt?

M.U. (Smejas.) Vakar lasīju komentārus par gada balvas rezultātiem, un man patika viens: tai Astronout meitenei vajadzētu nevis dziedāt, bet govis slaukt. Es sasmaidījos — tad gan būtu auzas, jo man tas noteikti nesanāktu. Būtu jau skaisti — padzīvot laukos pie dabas krūts. Ideāla vieta, kur rakstīt tekstus un mūziku, smeļoties no dabas. Lasīju nesen interviju ar Džoanu Ņūsomu (amerikāņu dziedātāja, kura eksperimentē ar balsi un pavada sevi uz arfas — aut.) — viņai esot tāda sajūta, ka jāmirst, jo dzīves misija izpildīta: jaunajā albumā viss ir izdarīts tieši tā, kā viņa gribējusi.

U.R. Tad jau izcils albums sanāk mūziķa ienaidnieks, ja pēc tā jāmirst vai jāiet govis slaukt.

M.U. Vai zināji, ka govīm jāliek Mocarts klausīties? Tad viņas dodot vairāk piena.

U.R. Vai tu varētu pārcelties uz laukiem?

M.U. Nē, es tomēr sevi izjūtu kā Rīgas, pilsētas meiteni. Es nojūgtos pēc divām nedēļām laukos. Man tik ļoti gribas to troksni, Vecrīgas gaismas naktī, savus cilvēkus apkārt — esmu pieradusi pie tā, ka visu laiku kaut kas notiek, ka varu aiziet uz I Love You bāriņu. Rīga — tie ir mani cilvēki — ģimene, draugi, puiši, ar kuriem spēlēju.

U.R. Bet var taču noīrēt autobusu un salādēt visus tos cilvēkus iekšā.

M.U. Tā gan es gribētu, bet tad man viņu jau būtu par daudz. Nedrīkst, ka cilvēku tev blakus ir par daudz vai par maz. Tev viņus vajag tieši tik daudz, lai tu saprastu, ka neesi viens, un tieši tik maz, lai tu varētu viens pats turpināt radoši darboties. Citādi, ja esi visu laiku starp cilvēkiem, vairs nav tā brīža, kad vari apsēsties ar ģitāru un parunāt ar sevi.

U.R. Tad kopdzīve ne ar vienu nav iespējama?

M.U. Ir, bet tad jāprot respektēt otra radošos mirkļus. Ja ir divi mākslinieki kopā, viņi viens otru saprot. Viens neapvainojas, ka otrs grib vienatnē pasēdēt ar grāmatu, un otrs neapvainojas un atstāj mani, ja es gribu pasēdēt ar dziesmu.

U.R. Bet ja ārā ir mīnus divdesmit grādu?

M.U. Var taču pasēdēt virtuvē pie savas kafijas, kamēr otrs sēž istabā un arī ir viens.

U.R. It kā, bet ne līdz galam.

M.U. Man ir tāds niķis — ļoti grūti muzicēt, kad dzīvoklī kāds ir. Bet, kopā dzīvojot ar otru cilvēku, ir jāpienāk brīdim, kad vairs nemulsti, ka tevī klausās. Pat ja tas ir radīšanas process, kas no malas izklausās nebaudāms — ar gaudošanu, ņerkstēšanu, neskanīgiem akordiem, jocīgām lirikām, kamēr atrodi īstās.

U.R. Vai saklausi mūziku arī ārpus mūzikas?

M.U. Tāda ideja ir fantastiska! Pēc filmas Dejotāja tumsā sāku meklēt skaņas visur — saklausīt ritmus, ejot pa ielu un klausoties mašīnās. Patīk vilciena vienmērīgais ritms. Man vajadzēja, rakstot albumu, ielikt kaut kur atsauci uz to sajūtu, ko esmu noķērusi vilcienā, — ierados studijā ar otām un teicu, ka gribu ar tām ierakstīt skaņu, kas atgādina vilciena aizbraukšanu. Skaņu režisors Armands Treilihs sākumā skatījās uz mani kā uz jocīgu, bet atbalstīja šo ideju un ieteica labāk paņemt birsti, citādi nekas nebūs dzirdams. Kad bija aukstais laiks, Berlīnē gaidīju metro un ar zābakiem dimdināju tik ilgi pa zemi, kamēr radās ritms un melodija, ko pierakstīju telefonā.

U.R. Ko darīji Berlīnē?

M.U. Tur bija Berlīnes kinofestivāls. Dziedāju kopā ar Renāru Kauperu. Ļoti patīkama iepazīšanās, brauciens, un Renārs kā cilvēks iedvesmo. No Latvijas brauca multenīte Lote, kur bija Prāta vētras rakstītas dziesmas, un mēs tās kopā dziedājām. Gājām uz mūzikas veikaliem skatīties sapņu instrumentus, pirkām suvenīrus, satikos ar draugiem no kritušo vācu karavīru kapu kopšanas nometnēm, uz kurām kādreiz braucu. Tur savācas jaunieši no dažādām Eiropas valstīm, iepazīst vēsturi, apgūst valodas — saprot, ka krievi nav stulbi, ka angļi nav nekādi stīvie un igauņi nav lēni. Visādas pirmās starptautiskās loves.

U.R. Tava grupa esot izjukusi. Tev ir tik neciešams raksturs?

M.U. Nav gan. Kaut kādos brīžos jau mums visiem parādās ne tik labās rakstura iezīmes.

U.R. Radošam cilvēkam jābūt egoistiskam?

M.U. No otras puses, var domāt, ka piecas galvas vienmēr gudrākas par vienu, bet, kad katrs velk uz citu pusi, saproti, ka dažādi ceļi ejami. Pašlaik esmu palikusi vienīgā — Māra no Astro"n"out.

U.R. Kā pavadi dienu? Uz skolu ej?

M.U. Mācījos žurnālistos, bet vairs ne. Tagad esmu sākusi fotografēt — bildēju meiteņu žurnālam Avene. Paralēli mācos mūziku — eju pie vokālā pasniedzēja, štukoju par dzīvi.

U.R. Kad nedomā par dziedāšanu?

M.U. Pēdējos mēnešos apzināti cenšos par to nedomāt, un man ir prieks, ka tagad fotografēju. Tas tā netīšām sanāca — meklēju, ko darīt, taču nebiju nopietni domājusi sākt uzreiz strādāt. Fotografēšana kā tāda man vienmēr patikusi. Protams, kad bildēju, tad bildēju, nevis domāju par dziedāšanu, kad cepu omleti, tad varbūt dažreiz kaut ko dungoju, bet vairāk tomēr domāju, lai tā garšīga sanāk. Lieku klāt sašķērētu desiņu, sieru, tomātus…

U.R. Mazie tomāti ir garšīgāki nekā lielie, vai ne?

M.U. Jā!!! Man ir lieli zobi, un tāpēc bieži veiksmīgi izdodas iekost vaigos. Tad lielie tomāti kož mutē, bet mazie nekad nekož — tie ir saldāki un maigāki.

U.R. Kas ir skaists?

M.U. Esmu pamanījusi, ka puiši, kuriem patīk tipiski skaistās meitenes — blondas un garkājainas —, atzīst, ka visprātīgākās sarunas veidojas tieši ar tādām meitenēm, kuras neizskatās kā viņu sapņu meitenes.

U.R. Ko tad lai dara?

M.U. Izmisums. Laikam vajag divas reizē.

Esmu pārliecinājusies par banālo patiesību, ka nevis to, kas ir skaists, mēs mīlam, bet tas, ko mēs mīlam, ir skaists. Gandrīz nekad neesmu ieķērusies no pirmā acu skatiena. Parasti, iepazīstot cilvēku vairāk, viņš arī vizuāli liekas arvien skaistāks.

U.R. Bet ja gadās otrādi?

M.U. Tāpēc es uzskatu, ka jāpieķeras tam, ar ko sarunas bagātākas, nevis kam skaistāki mati. Zini? Vēl man mušmires dikti patīk — tās liekas lielisks simbols cilvēka dzīvei, kas ir kā sēne, kurā mēs baidāmies kost līdz galam, jo domājam, ka tā ir mušmire, bet patiesībā tā var izrādīties arī saulsardzene, ko var ēst pat nevārītu.

Uldis RUDAKS