Plaude-Relingere: Nevar ilgstoši braukt ar laivu, kas mēdz kļūt par traktoru

Uzņēmēja Ieva Plaude-Relingere, piedzīvojusi savas biznesa impērijas uzplaukuma un krīzes viļņojumus, gluži nesen strauji pozicionējās uz politiskā šaha dēlīša, iekļaudamās apvienībā Par labu Latviju. Kas viņa būs – neprognozējams zirdziņš, mērķtiecīgs laidnis vai visvaroša dāma – vēl nav zināms. Skaidrs vienīgi tas, ka bandinieks viņa noteikti nebūs: pašpārliecība neļaus.

Fragmenti no šodien Netkarīgajā publicētās intervijas:

– Kādā TV intervijā jūs izteicāties: "Es ļoti ceru, ka mums vēl pietiek esošo politiķu, kas domā par nākamajām paaudzēm, ne tikai par nākamajām vēlēšanām." Kāpēc iesaistījāties politikā, ja ne tik sen apgalvojāt, ka jums jābūt sevišķi izmisušai, lai ar to sāktu nodarboties? Vai izmisums ir jau iestājies?

– Izmisums ir par situāciju, kādā atrodas Latvijas tautsaimniecība. Par to aktīvi sāku runāt uzņēmēju iniciatīvas ietvaros pērnā gada vasarā. Tad, kad politikā iesaistās ārsti, žurnālisti, skolotāji, bijušie ierēdņi vai tiesneši, tas skaitās labi un atzīstami, un tā esot pilsoniskas sabiedrības pazīme. Tiklīdz to dara uzņēmēji, par to izsakās sliktāk: tas nozīmējot, ka viņi grib iegūt kādus labumus sev. Taču jebkuras valsts pamatā ir nacionālā ekonomika, kuras attīstība ir neiedomājama bez vietējiem uzņēmējiem. Ja uzspļauj nacionālā biznesa interesēm, ja nodokļus var paaugstināt jebkurā brīdī, ignorējot samērību, ja uzspiestās birokrātiskās prasības sadārdzina visu, kas tiek ražots vai pārdots Latvijā, tajā brīdī uzņēmēji sāk interesēties par politiku.

– Gan esošie, gan topošie politiķi apgalvo, ka esošajai valdībai nav Latvijas nākotnes redzējuma. Kā īsti ir?

– Jā, valdībai nav ekonomiskās attīstības redzējuma nākamajiem 10 gadiem. Nav attīstības redzējuma pat trim gadiem. Daudziem šķiet, ka situāciju var stabilizēt, arī neko īpašu nedarot. Taču nedrīkst sēdēt un gaidīt, jābūt politiskajai gribai veikt reformas, pretējā gadījumā mūs sagaida ilgstoša stagnācija vairāku gadu desmitu garumā.

- Jūs esat apvienības Par labu Latviju biedre. Dīvaini tomēr tas, ka, aktīvi eksponēdamās šajā apvienībā, jūs neesat tās vēlēšanu listē. Kā tad tā?

– Kāpēc neesmu?... Par spīti daudziem gadiem biznesā, esmu pārāk tieša un asa, bet politika ir kompromisu māksla.

PLL ir politiķi, kuri ne tikai spēj izteikt savu redzējumu par valsts attīstību, bet arī ar darbiem ir pierādījuši, ka spēs savas idejas realizēt. Tāds, piemēram, ir Ainārs Šlesers, un aiz viņa pleciem es jūtos droši.

– Skan labi. Bet vai jūsu apvienībai ir kas sakāms par mūsu valsts nodokļu politiku, par tās nejēdzību un neprognozējamību?

– Nav iespējams ilgstoši braukt ar laivu, kas mēdz kļūt par traktoru. Nav iespējams ilgstoši efektīvi prognozēt un plānot uzņēmējdarbību un uzņēmuma finanses tik neparedzamos ekonomiskajos un nodokļu sistēmas apstākļos, kādi ir Latvijā. Nodokļu slogs kā tāds nav tas sliktākais, daudz nejēdzīgāka ir neizlēmība un nespēja izvērtēt savu lēmumu iespējamās sekas. Biznesā galvenais ir skaidri definēti spēles noteikumi. Tas nebūs iespējams, kamēr neparādīsies skaidrība par 2011. gada valsts budžeta projekta veidošanas uzstādījumiem, bet budžetam pat aprises tagad nav skaidras.

Valdībai būtu godīgi jāpasaka, ka tā nespēj atrast veidu, kā nākamā gada budžetā bez nodokļu paaugstināšanas var palielināt valsts ieņēmumus par 400 miljoniem latu, tāpēc tā gatavojas samazināt izdevumus sociālajā sfērā un palielināt nodokļus. Paradoksāla ir valdības nespēja veidot konstruktīvu dialogu pat ar Latvijas Banku!

No vienas puses ir Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs, kurš sakās zinām, kā bez sociāli sāpīgiem samazinājumiem ietaupīt 600 miljonus latu, bet no otras puses ir varas partijas, kas intensīvi domā vienīgi par vēlēšanu kampaņu! Laikā, kad privātie uzņēmumi restrukturizē ražošanu, optimizē izdevumus, valsts pārvaldē nav veiktas gandrīz nekādas reformas. Ja nebūs konceptuāli citas pieejas budžeta veidošanai, gaidāmā izdevumu samazināšana arvien vairāk degradēs sabiedrības attieksmi pret valsti.

Valdībai būtu publiski jāapņemas, ka nenotiks nodokļu sloga palielināšana. Es uzskatu, ka nodokļi, kas uzlikti darbaspēkam, kā arī PVN būtu jāsamazina, jo tas uzlabotu nodokļu iekasēšanu un mazinātu pelēkās ekonomikas zonu.

Viens no līdzekļiem cīņā pret pelēko ekonomiku būtu varas decentralizācija, motivējot pašvaldības veicināt uzņēmējdarbību, dot tām tiesības iekasēt ne tikai 100% iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet arī 50% uzņēmuma ienākuma nodokli. Pēc aptuveniem aprēķiniem varam secināt: ja visi Latvijā reģistrētie uzņēmumi godīgi maksātu nodokļus, tad piecus miljardus latu budžetā varētu nodrošināt pavisam vienkārši.

– Vienā no savām pirmajā publiskajām runām, kad prezentējāties kā PLL biedre, jūs minējāt visai fantastisku vēlmi: Latvijas iedzīvotāju vidējā alga būs 3000 eiro. Kā to sasniegt?

– Normālā ekonomikā augstas darba algas nozīmē arī augstu darba ražīgumu. Augsts darba ražīgums ir viens no galvenajiem valsts konkurētspējas rādītājiem. Latvijā algas, salīdzinot ar valsts kopproduktu, ir relatīvi zemas, Zviedrijā apmēram 70% no kopprodukta izmaksā algās, Latvijā – tikai ap 45%. Lai darba samaksa 2020. gadā mehāniski izaugtu līdz vidējam līmenim – 3000 eiro, algām turpmākos 10 gadus būtu jāaug vidēji par 14% gadā. Taču lielajām algām līdzi jānāk arī darba ražīgumam. Latvijā krīzes laikos IKP neauga uz darba ražīguma rēķina, tas bija uzpūsts, jo eksistēja uz kreditēšanas burbuļa rēķina. Algu pieaugums ir iespējams vienīgi tad, ja mēs vistuvākajā laikā uzsākam strukturālas reformas ne tikai valsts pārvaldē, bet arī ražošanā.

Patlaban Latvijas ekonomikā dominē nozares ar zemu pievienoto vērtību – kokrūpniecība, pārtikas rūpniecība. Lai sasniegtu 3000 eiro lielu vidējo algu, mums ne tikai jāmaina tehnoloģijas jau esošajās nozarēs, bet jāmaina pati ražošanas struktūra, proti, darbaspēks no tekstilizstrādājumu, pārtikas, mēbeļu ražošanas jānovirza uz elektronikas un optikas ierīču, ķīmisko produktu, transportlīdzekļu ražošanu. Nomainot ražošanas tehnoloģijas un panākot darba ražīgumu, kāds ir, piemēram, Vācijā, kur šajās ražošanas nozarēs nodarbināto vidējā darba alga 2007. gadā bija ap 4200 eiro, Latvijā ap 2020. gadu mēs varētu sasniegt jau 2800 eiro lielu vidējo algu. Protams, bez valsts atbalsta, neinvestējot izglītībā, zinātnē un nenodrošinot finansējumu ražošanai, tas nav iespējams. Un tā mēs atkal nonākam pie budžeta veidošanas jautājuma.

– Kas notiek ar jūsu uzņēmumu Fribad Cosmetics group, ko Vācijā iegādājāties 2008. gadā? Mediji ziņo, ka krīzes dēļ jūs esat bijusi spiesta paziņot par triju šā uzņēmuma ražotņu slēgšanu.

– Kamēr norit vairāki juridiskie procesi saistībā ar uzņēmumu, situāciju nekomentēšu. Varu tikai piebilst, ka man pastarpināti piederošās ražotnes joprojām strādā pirmšķirīgi un rada patiešām kvalitatīvu kosmētiku.

 Domāju, ka šobrīd lielāka problēma ir Latvijas depopulācija, ekonomiskā emigrācija. Politiķi gadiem ilgi ir runājuši, ka mūsu nacionālā bagātība ir mūsu cilvēki. Tagad ap 200 tūkstošiem gudru un aktīvu darbaspējīgo Latvijas iedzīvotāju ir svešumā, un katrs IKP pieauguma procentpunkts Anglijā, Īrijā vai Vācijā ir arī šo aizbraucēju darba rezultāts.

Kā trīs bērnu māti mani tiešām uztrauc problēma, ka mani bērni nerunā pietiekami labi trijās valodās: viņi ikdienā runā latviski, pārvalda arī angļu valodu, taču problēmas ir ar krievu valodu – pretstatā krievu jauniešiem, kuru vairums labi runā latviski un angliski, arī franču un vācu valodā. Es apzinos, ka latviešu jauniešu karjera ir apdraudēta, viņu vērtība darba tirgū ir zemāka valodu nepietiekamu zināšanu dēļ. Mēs varam kaut ko saražot vai izaudzēt, bet mēs nevarēsim neko pārdot, ja mēs runāsim tikai latviski. Lai mēs varētu konkurēt globālajā tirgū, mums jārunā vismaz trīs vai pat četrās valodās.