ATKLĀTI: Kāpēc vīrieši krāpj, bet sievietes raud?

Sievietes, protams, meklē atbildes. Viņas mierina viena otru, ka tā nav viņas vaina, par melno avi kā likums vienmēr padarot pārkāpumā pieķerto vīrieti. Taču, vai tiešām vienmēr vainīgs ir tikai viņš?

Lūk, ko izpētījis vīriešu dzīvesstila portāls Krusttevs.com :

Nr. 1 Nenoliegsim, ka pastāv konkrēta vīriešu suga, kas principā nepazīst vārdu „uzticība”. Viņu mīļotā varbūt pasaules skaistākā sieviete un gatavot kā restorāna šefpavārs, taču tas vienalga neliegs viņiem nodoties jaunu medību lauku iekarošanai. Kad skaistais putniņš ir noķerts un ielikts zelta būrī, pienāk laiks meklēt jaunu, vēl nenotvertu. Varbūt Jums arī likās, ka viņš ir jūsu „īstais”, „vienīgais” un pats „labākais”, taču „īstais” ar izsalkušu vilka skatienu nenovērtēs katru pretim nākošo daiļavu. Ja arī jums izdosies šo kungu apprecēt, tas negarantēs uzticību mūža garumā. Protams, viņš jūs mīlēs, taču tāpat viņš vēlēsies mīlēt arī kaimiņu Zani, kolēģi Baibu un nedaudz vecāko meitas bērnu dārza audzinātāju Annu. Tāpēc izbaudiet, bet neuzkavējieties pārāk ilgi, pat, ja aiziet šķiet neiespējami. To var.

Nr.2 Mīlestība mēdz pāriet. Tāpat, nebrīdinot. Un tur vainīga nav ne mīlošā sieviete, ne lieliskais sekss, tā vienkārši notiek. Cilvēki mainās. Protams, lielākajā daļā gadījumu tiks vainots vīrietis – kā viņš mani tādu skaistu, labu un čaklu var nemīlēt? Jūs pēdējos desmit gadus esat nodzīvojuši bez strīdiem, mierā un saticībā, bet te pēkšņi no zila gaisa jūs uzejat to sms telefonā, saraksti draugos un arvien biežāk seko teksti „man šovakar ilgi jāstrādā”. Bet dažreiz sievietes labāk izvēlas nepamanīt, nekā atzīt patiesību sev, ka sen vairs nav tā kā bija. Un tad jūs atminaties - viņa skatiens mainījās, kļuva drūmāks, pieskārieni palika retāki, bet sarunu tēmas nevedās tālāk par ik vakara vakariņu plānu. Un tā jau gadiem ilgi. Jūs domājat, ka nekas, gan jau pāries. Taču nepārgāja.

Vīrietis vienkārši izvēlējās nostādīt jūs fakta priekšā, viņam, iespējams, bija bail teikt patiesību, bail atzīt gan pašam, gan jums, ka attiecības ir izirušas un piedzīvojušas neveiksmi. Un, lai gan absolūti nepareizi, par vieglāko ceļu tika izvēlēts kluss sānsolis, ar domu, kādreiz tapt pieķertam nekā smago izvēli izdarīt pašam. Tā vienkārši šķita vieglāk... Lai gan šajā gadījumā tas nebija pareizais veids un šāda rīcība var šķist nepieņemama, mēs nevaram visu vainu novelt tikai uz vienu.

Nr.3 Jums likās, ka satiekaties ar pašu godīgāko un mīlošāko puisi. Viņš skrēja jums pakaļ un jums nebija iemeslu domāt, ka kādreiz varētu būt arī savādāk. Ziedi negaidot, šokolādes konfektes darbā un romantiskas vakariņas sveču gaismā brīvdienu vakaros. Varbūt arī vienkāršāk, tikai mīļus vārdus sakot, taču zinājāt, ka viņš redz tikai jūs. Sākumā jūs atbildējāt ar to pašu, taču laika gaitā, arvien vairāk sākāt nenovērtēt viņa izrādīto uzmanību. Uz ikdienišķo mīļo sms darba laikā „Kā iet?” jūs sākāt atbildēt ar „Ieliec mazgāties veļu” , „Neaizmirsti nopirkt miltus” vai ko vienlīdzīgi seklu. Un tā dienu no dienas, soli pa solim un arī vīrietim apnika. Viņš sāka skatīties apkārt, paskatījās vienreiz, paskatījās otrreiz, pamirkšķināja un atrada. Viņš spēra sānsoli vai aizgāja, taču jūs palikāt. Un lējāt gaužas asaras, pie visa vainojot tikai viņu.

Nr. 4 Lai gan sabiedrībā eksistē daudz un dažādi stereotipi par slaidām sievietēm, kas kļūstot par kāda sievām, drīz vien attopas ar dubultzodu un lieliem burunduka cienīgiem vaidziņiem, tie nemaz nav tik tālu no patiesības. Kamēr sieviete vīrieti nav „dabūjusi”, viņa sporto, kopj sevi visos iespējamajos un neiespējamajos veidos un par varītēm cenšas savam mīļotajam allaž būt tā pati skaistākā un valdzinošākā. Bet vīrietis ir laimīgs, ka pie sāniem atradis tik skaistu ziediņu. Taču, kā gadās, kā nē, kad sieviete beidzot iegūstot kāroto riņķīti uz zeltneša, viss mainās. Viņa uzskata, ka vīrietis vairs nekur neaizies un pamazām arvien mazāk un mazāk rūpju sāk veltīt savai ārienei. Līdz kādu rītu vīrs attopas blakus savai kādreiz slaidajai sieviņai, kas nu kļuvusi resna, nevīžīga un kašķīga. Un atkal seko tas pats izmisušais „Kāpēc?”. Ne jau vienmēr, bet gadās arī tā.

Tāpēc cienīsim viens otru, neliesim asaras, un pats galvenais, nemānīsim paši sevi.