Pusotru mēnesi pirms Eiroparlamenta vēlēšanām pie lasītājiem dodas Lato Lapsas un Kristīnes Bormanes grāmata par progresīvajiem iznireļiem

Jaunā grāmata iegādājama visos lielajos grāmatnīcu tīklos un ir pieejama arī e-grāmatas formā Jāņa Rozes e-grāmatnīcā: https://www.janisroze.lv/lv/jra-e-gramatas/citas-e-gramatas/iznireli-e-gramata.html. 

Jau tradicionāli jaunās grāmatas mazumtirdzniecības cenai grāmatnīcās nevajadzētu pārsniegt desmit eiro robežu.

Īss video publikācijas nobeigumā. Par to, kāpēc „Iznireļi” saucas tieši šādi un kāpēc šī grāmata nāk klajā tieši tagad, tās priekšvārdā stāsta grāmatas autors Lato Lapsa:

„Pēc visiem vecajiem komunistiem, kampējiem, neprašām un ierēdņiem šai taču beidzot vajadzēja būt Latvijas politiķu jaunajai paaudzei – tieši tai, kas valstij tik ļoti bija, ir un būs nepieciešama.

Bez koruptīvām interesēm un saitēm, toties ar stingru un nelokāmu uzticību tiesiskuma ideāliem un demokrātijas principiem.

Bez okupācijas varas kolaborācijas pagātnes, toties ar rietumniecisku izglītību, nesamaitātu intelektu un teicamām prasmēm.

Bez komunisma sērgas skartām smadzenēm un sirdīm, toties ar pārdomātiem un praktiski īstenojamiem solījumiem un plāniem.

Un pats galvenais – ar patiesu vēlmi strādāt nevis savas māgas un savas kabatas, bet savas valsts un savas tautas labā.

Ar solījumiem šai “paaudzei” viss tiešām ir bijis vislabākajā kārtībā. Šie, piemēram, bija partiju apvienības Attīstībai/Par!/Progresīvie solījumi labklājības jomā 2020. gada Rīgas Domes vēlēšanās:

“Sociālajā jomā progresīvi ieguldīsim par trešdaļu vairāk. Mums svarīgāks ir nevis pabalstu skaits, bet gan tāds sociālais darbs, kas palīdz cilvēkiem izrauties no nabadzības, bērniem augt veselīgās ģimenēs un senioriem – būt aktīviem un noderīgiem.

Pieejami mājokļi ikvienam. Rīga īstenos modernu mājokļu stratēģiju, kas palielinās pašvaldības un īres dzīvokļu pieejamību un samazinās īres cenas. Atbalsts un informācija namīpašniekiem ļaus uzlabot mājokļus un samazināt apkures rēķinus.”

Pagāja divi gadi, un tie paši Progresīvie, Rīgā faktiski neko no solītā nenodrošinājuši, vismazāk jau “par trešdaļu vairāk sociālajā jomā”, toties izcēlušies ar podos sabāztu koku spīdzināšanu un “eksperimentiem” ielu pārtaisīšanā, pirms tam neparūpējoties ne par kādiem iepriekšējiem pētījumiem, uz 14. Saeimu nu jau vieni paši startēja ar šādiem solījumiem labklājības nodrošināšanā:

“Progresīvie strādās, lai mūsu cilvēku dzīves līmenis nepazeminātos pārtikas un energocenu krīzes dēļ. Progresīvie attīstīs sociālā atbalsta tīklu, nodrošinot tam nepieciešamos rīkus un resursus. Progresīvie rūpēsies par senioru dzīves kvalitāti.

Progresīvie nostiprinās principu “bērniem jāaug ģimenē”. Panāksim idejas “Latvija bez bērnunamiem” īstenošanu dzīvē. Progresīvie mazinās azartspēļu un citu atkarību radīto postu. Progresīvie būtiski palielinās mājokļu pieejamību. Progresīvie risinās bezpajumtniecības problēmu.”

Pat tiekot pie reālām iespējām un valdošās koalīcijas sastāvā strādājot pie valsts budžeta, lielākā daļa no šiem labklājības jomas solījumiem “piemirsās”, taču vietā nāca atkal jauni, tagad jau Eiropas Parlamenta vēlēšanām domāti. Nu Progresīvie solījās būt tie, kuri… un nu jau sekoja vēl iespaidīgāks solījumu klāsts, kas liktu nobālēt pāris dučiem Repšu ar viņu vecmodīgo “nu kā var nesolīt”:

“Panāks vienotu formulu minimālās algas un pensijas aprēķinam ES līmenī, vienotu ES bezdarba pabalstu. Paplašinās ES atbalstu medicīnā. Izveidos fondu, kas Latvijā finansēs atjaunīgās enerģijas projektus, radot darbvietas.

ES finansēs darbinieku pārkvalifikāciju uz perspektīvām nozarēm. Panāks vienotus standartus preču kvalitātei, novērsīs atkritumus. Panāks vismaz 30 % jūras un sauszemes teritoriju aizsardzību. Aizliegs dzīvnieku audzēšanu kažokādām, uzlabos citu nebrīvē turētu dzīvnieku apstākļus.

Ierobežos pesticīdu un minerālmēslu izmantošanu (ieskaitot glifosātu = Roundup). Rail Baltica būs nacionāla prioritāte, vilciens piestās Rīgā; panāks ES atbalstu mobilitātei, mazinās atkarību no privātā autotransporta. Lauksaimniecību padarīs zaļāku, piedzīs reģionu dzīves līmeni ES vidējam. Radīs iespēju pašvaldībām tieši pieteikties ES finansējumam.”

Visiem šiem Progresīvo dotajiem solījumiem – gan 2020., gan 2022., gan 2024. gadā dotajiem – bija viena kopīga iezīme: solītāji pat nemēģināja paskaidrot vēlētājiem ne to, kā tieši viņi gatavojas tos īstenot, ne to, no kurienes tad tiks ņemta nauda solījumu pildīšanai. Šķiet, viņi to arī nemaz nezināja. Vēl vairāk, neizskatījās, ka viņus tas kaut nedaudz interesē.

Mēs sadalīsim, izdalīsim un pārdalīsim – šis sauklis skanēja skaļi, spalgi un faktiski vienbalsīgi, bet, kas attiecās uz izdalāmā nopelnīšanu, – tur nu “jaunās, progresīvās politiķu paaudzes pārstāvji” izrādījās kautrīgi klusiņi. Pat vairāk – viņus arī nemaz neinteresēja tas, kur šī nauda tiks nopelnīta. Ja nepietiks, aizņemsimies, kā to mums iemācījuši “vecākie brāļi” – Vienotības vēzis.

Nevarētu gan teikt, ka šie “progresīvie” kungi un dāmas, kaut lielākoties ar marksistiskiem biedru un biedreņu uzskatiem piesūkušies, vispār neko nezinātu par naudas iegūšanu. Tajā, kas bija saistīts ar centieniem piesūkšanos pašvaldības, valsts un to kapitālsabiedrību līdzekļiem savu personisko vai savu ģimeņu vajadzību labā, viņi izrādījās gandrīz vai izcili eksperti. Vismaz ne sliktāki par tiem kampējiem, kurus bija solījušies aizvietot.

Taču visādi citādi – viens vienīgs bēdu stāsts. Izrādījās, ka šie cilvēki audzināti būt tērētāji, nevis pelnītāji. Rietumnieciskās izglītības un teicamo prasmju vietā lielākoties bija galvas, kas piebāztas ar postmarksistiskām kreisām idejām, un pārliecība, ka nekas jau dzīvē nemaz nav jāmāk, lai nodarbotos ar pašvaldības vai valsts vadīšanu un pārvaldīšanu.

Klasisks piemērs bija, teiksim, kādreizējā okupācijas varas asiņainā kolaboranta, kaismīgā komunista, padomju impērijai uzticību visvisādi apliecinājušā un režīma vārdā pat cilvēkus uz nāvi notiesājušā, mūslaiku Latvijā jaunas, pilnas siles atradušā Romualda Vonsoviča dēls Edvards Kārlis Vonsovičs.

Tieši tāpat, kā tas savulaik bija ar krievu revolucionārajiem teroristiem, arī šajā gadījumā tēva – kolaboranta – saslauktie miljoni bija izrādījušies trekna augsne, kurā attīstīties un uzplaukt dēlēna pēcāk sociālajos tīklos aizrautīgi, gandrīz vai ar putām uz lūpām paustajam marksistisku, puskomunistisku un pat pēc antisemītisma dvakojošu uzskatu mikslim.

Laikam ejot, tomēr izrādījās, ka vispār ir divas ļoti atšķirīgas “jauno, progresīvo” politiķu grupas. Vieni bija enerģiski, aizrautīgi un spalgspiedzīgi jaunekļi un jaunuves, kam nebija vispār nekādas nojēgas par praktisko, reālo dzīvi. Viņi lielākoties arī paši paniski baidījās no jebkāda amata, kas būtu saistīts nevis ar saukļiem un citu nopelnītā sadalīšanu, bet gan ar kaut kādu praktiskas dabas darbu un reāli nomērāmiem rezultātiem.

Un tad bija arī otra grupa – manīgi, paglumi ļaudis no ierēdņu un uzņēmēju aprindām –, kuri pret kreiso, “progresīvo” jaunekļu un jaunuvju plāniem “taisnīgi sadalīt un pārdalīt” nekādas personiskas simpātijas nejuta. Toties šie ļaudis bija apveltīti ar labu ožu, ar spēju bez kompleksiem pielipināties perspektīvam, dažnedažādus labumus sološam politiskajam spēkam – jā, un arī ar stingru politisko principu un valstisko ideālu faktisku neesamību.

Šiem cilvēkiem atšķirībā no spalgspiedzīgajiem jaunuļiem nebija nekādu principu, nekādu valstisku mērķu, toties viņiem bija nesalīdzināmi lielāka apetīte, personiskas ambīcijas un vismaz kaut kāda praktiskā darba un reālās dzīves pieredze – pietiekama, lai izceltos uz spalgspiedzīgo jaunuļu fona un varētu kļūt par reālajiem lietu kārtotājiem un “pienākošos” vakanto amatu ieņēmējiem.

Tā nu kaut kā sanāca tā, ka gaidītās un Latvijas valstij tik vajadzīgās politiķu jaunās paaudzes vietā kā sēnes pēc lietus saradās un izvērsās bezprincipiālu, glumu, caurcaurēm uz personisko labumu orientētu ļaužu suga, kuri pakāpās uz mazgadīgu marksistiski noskaņotu entuziastu pleciem. Lai kā censtos būt iekļaujoši un izprotoši, šīs grāmatas autori šo sugu nevar nosaukt citādi kā par iznireļiem.

Šādu ļaužu mūsu pašreizējā “politiskajā elitē” jau ir desmiti un simti, ja ne tūkstoši, un, protams, viņi nav koncentrējušies tikai Progresīvajos vien, – vienkārši šajā kompānijā viņi ir īpaši: gan tāpēc, ka uz kopējā vēl pubertātes pumpām nosēto plānā galdiņa urbēju fona izceļas ar jau pieminēto dzīves pieredzi un vismaz sava veida briedumu, gan tāpēc, ka citās partijās šāda līmeņa ļaudīm tomēr neizdotos tik viegli aizkārpīties līdz virsotnēm – tur tomēr jāiziet zināms atlases process. Toties šajā…

Visus Progresīvos un “progresīvos” iznireļus, protams, nav iespējams ietilpināt vienā grāmatā, tāpēc pietiks ar četriem it kā ļoti dažādiem, taču pēc būtības ārkārtīgi līdzīgiem šīs sugas pārstāvjiem.

Pirmais iznirelis ir “jaunās paaudzes politiķis”, kurš nav spējis iegūt pat augstāko izglītību, toties apveltīts ar tik izciliem intriganta, kombinatora un vienkārši blēža instinktiem, ka ir spējis gan labākajās biedra Ļeņina tradīcijās nevēlamu “meņševiku” no partijas izēst, gan savam ģimenes biznesam simtus tūkstošu eiro valsts atbalstā “likumīgi” pakampt, gan “aizmirst” savu nostāju okupācijas pieminekļa jautājumā un savu parakstu zem migrantu plūsmu atbalstošās vēstules, gan pēc sarunas ar, pēc visa spriežot, biznesa kompanjonu pirmais uz KNABu ar “danosu” aizjozt un izsludināt sevi par korupcijas apkarotāju numur viens.

Otrais iznirelis – vēl viens uzņēmējs, kas savā privātbiznesā izrādījies nesalīdzināmi veiksmīgāks nekā pašvaldības amatā, kur viņa pašcildinātais un par nodokļu maksātāju naudu mākslīgi slavētais veikums pēc sīkākas izpētes izrādījies viena vienīga izlikšanās un ūdens duļķošana – ja, protams, neskaita gatavību pakampt nodokļu maksātāju līdzekļus personiskām izklaidēm un citām vajadzībām. Taču tas viņam nav traucējis pēc amata zaudēšanas veikli nomainīt iepriekšējo partiju uz “perspektīvāku” un “progresīvāku” un bez kādiem kompleksiem nospraust jaunu kursu – ja reiz es izrādījos nespējīgs un manipulējams kā galvaspilsētas mērs un neizpildīju Rīgas iedzīvotājiem sasolīto, tad kāpēc lai es tagad nepārstāvētu jūs Eiroparlamentā?

Trešais iznirelis – cilvēks, kuram ar dažiem mēnešiem ir pieticis, lai ar saviem “darbiem” nonāktu situācijā, kad enciklopēdijas šķirklis “tukšdirsējs” pilnīgi noteikti tiktu ilustrēts ar viņa fotoattēlu. Iepriekš ticis pasludināts par izcilu uzņēmējdarbības menedžeri un lieliskas pārvaldības ekspertu Latvijas valsts kapitālsabiedrībās izplatītos amatos, kuru ieņēmēji ne par ko neatbild un arī faktiski neko nedara, un vienmēr bijis gatavs norādīt uz vispareizāko rīcību jebkurā situācijā, nu šis iznirelis pat “progresīvo” mutesbajāru vidū ir izrādījies unikāls eksemplārs – skaļš, neprasmīgs un nekaunīgs.

Un tad vēl arī ceturtais iznirelis – cilvēks, kurš formāli nav pievienojies “progresīvo” politiķu saimei, taču uzrādījis tik pārliecinošas shēmošanas, izlikšanās, nodevības un bezprincipialitātes iemaņas un talantus, ka šķiet ļoti ticamas politiskajās aprindās cirkulējošās runas: šādam oficiālās pievienošanās aktam tiek meklēts tikai īstais brīdis un, protams, arī īstais “atbilstošais amats”.

Mārtiņš Kossovičs. Mārtiņš Staķis. Kaspars Briškens. Māris Simanovičs. Visi četri iznireļi - FOTOGALERIJĀ

Katrs it kā citādāks, bet suga neapšaubāmi viena. Ne par vienu no viņiem šī grāmata nesniegs pilnu politisko vai cita veida biogrāfiju, taču no tās izvilks tās epizodes un faktus, kuri šīs sugas pārstāvjus raksturo visizteiksmīgāk. Sugas, kura, kā izrādījies, ir lieliski sapratusies ar Vienotības vēzi un Latvijas valsts tagadni un nākotni apdraud varbūt pat vēl daudz nopietnāk nekā iepriekšējās “politiskās elites” paaudzes.”

FOTOGALERIJA NĀKAMAJĀ LAPĀ