Traģiskās Taurupes katastrofas šoferim milzu ātrums paticis no 12 gadiem

Traģiskā autoavārija, kas 11. martā ap pulksten 7.30 notika Ogres novadā, ceļa Taurupe–Zaube 5. kilometrā, vēl ilgi paliks atmiņā sešu bojāgājušo draugiem, paziņām un pat pavisam svešiem cilvēkiem, bet tuvinieku zaudējuma sāpes nerims nekad...

Mašīna ielidoja kokā

Joprojām neskaidru iemeslu dēļ automašīna «Audi 100», kurā brauca par vienu cilvēku vairāk, nekā atļauj sēdvietu skaits, 11. martā nobrauca no ceļa un ietriecās vienā no ceļmalas kokiem. Neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstu sniegtās ziņas liecina, ka visi braucēji bija miruši jau pirms mediķu ierašanās. Nāve iestājusies no smagām galvas traumām, plaušu, aknu bojājumiem un sprandu lūzumiem. Lai smagi savainotos atbrīvotu no auto vraka, talkā tika saukti glābēji ar hidrauliskajiem instrumentiem.

Policija pēc avārijas nāca klajā ar paziņojumiem, ka traģiskās avārijas iespējamie cēloņi ir braukšana reibumā un ātruma pārsniegšana. Šajā ceļa posmā atļauts braukt ar ātrumu 90 km/h, «Audi» esot braucis ar vismaz 100 km/h. Par iespējamo braukšanu reibumā liecinot automašīnā atrastās alkohola pudeles, arī atsevišķi liecinieki minējuši, ka automašīnā sēdošie iepriekš manīti lietojam alkoholu. Tiesa, oficiāli apstiprināt vai noliegt alkohola esamību autovadītāja organismā policija varēs pēc ekspertīzes, kas varētu ilgt pat vairākas nedēļas.

Esot bijis arī septītais

Nedēļu pēc avārijas notikuma vietā palikusi vien rūpīgi savākta neliela automašīnas atlūzu kaudzīte, ziedi un milzums sveču, kas saliktas ap liktenīgo trešo koku četru koku rindā, vien nobrāztā miza nodevīgi liecina par te risinājušos traģēdiju. Tikai dažus desmitus metru no liktenīgā koka atrodas neliela dzīvojamā māja, kur ikdiena rit savu gaitu, arī avārijas dienā, šķiet, nekas nav spējis iemītniekus izsist no līdzsvara. «Es pamodos, jo dzirdēju tādu «būbū», domāju, ka kaimiņš skalda malku, pulkstenī nemaz nepaskatījos, aizmigu. Kad astoņos noskanēja modinātājs un izkāpu no gultas, pa istabas logu uzreiz ieraudzīju, ka ceļmala pilna ar ātrajiem, glābējiem, policiju. Man bija jāsteidzas uz darbu, nebija laika domāt, kas noticis. Nelaimi pirmais bija pamanījis Agris, kas te garām brauca uz darbu,» saka Agrita. Lai arī avārija ar letālu iznākumu šajā vietā notikusi pirmo reizi, mājas iemītnieki jau pieraduši, ka kāds taranē mājas stūrus, elektrības stabus vai ieplanē pļavā. «Te mašīnas brauc diezgan daudz un ātrumi ir lieli, neraugoties uz to, ka šis ir grants ceļš, turklāt ne labākās kvalitātes, un ļoti līkumains,» nosaka Agrita. Starp citu, sieviete zina teikt, ka mašīnā iepriekš bijis arī septītais cilvēks – Jānis, kuram 10. martā bijusi dzimšanas diena, tāpēc nakts aizvadīta svinot, taču dažus kilometrus iepriekš viņam licies, ka braukšana kļūst pārāk bīstama, tāpēc viņš izkāpis no mašīnas un sazvanījis mājiniekus, kas viņam atbraukuši pakaļ. Savukārt 23 gadus vecajam Mārtiņam, 18 gadus vecajiem Artim, Mārtiņam un Kristīnei, 27 gadus vecajam Kasparam un 39 gadus vecajam Valdim, Arta tētim, šis brauciens bija nāvējošs.

LASIET ARĪ: 6 jaunu latviešu nāve. Šaušalīgās autokatastrofas Taurupē video retrospekcija

Mērķtiecīgi un strādīgi jaunieši

Lai arī izskanējušas ziņas, ka jaunieši braukuši dzērumā un šoferis pat mēģinājis «driftot», piebilstot, ka tas esot noticis regulāri, tie, kas pazina bojāgājušos, to noliedz, sakot, ka viņi bijuši pavisam normāli jaunieši, kam ģimenē ieaudzināta pareiza vērtību izpratne, katram bijis savs sapnis, uz ko arī mērķtiecīgi iets. «Nu nebija viņi nekādi «alkāni» un huligāni,» saka Taurupē sastaptā Māra. Četri no mašīnā braukušajiem bija no Taurupes, Kristīne – no Nītaures, bet jaunākais no Mārtiņiem dzīvojis Zaubē, kur ir viņa vecvecāku mājas un kur aizritējusi visa viņa bērnība, pēdējā laikā viņš mitis arī Nītaurē, kur viņa mammai ir sava kafejnīca. Taurupieši savulaik mācījušies vietējā vidusskolā, pēc tam katrs gājis savu ceļu. Jaunākais no Mārtiņiem mācījās Ērgļu arodskolā par būvnieku, šopavasar viņam būtu izlaidums. Kristīne vēl bija vidusskolniece. Vecākais no Mārtiņiem bija auto remontmeistars ar lielu pieredzi, strādājis gan Norvēģijā, gan Vācijā, no kurienes atgriezās vien pāris dienas pirms nelaimes. Kaspars savulaik absolvējis Ogres Amatniecības vidusskolu, strādājis celtniecībā, pārsvarā ārzemēs. Viņš Latvijā esot ieradies, lai būtu klāt mammas dzimšanas dienā. Visi nāk no parastām lauku ģimenēm, vecākais Mārtiņš audzis četru bērnu ģimenē, bet Kristīnei ir vēl piecas māsas, arī pārējie nav vienīgie bērni ģimenē. «Mūsu pagastā ir maz jauniešu, bojāgājušie bija tā labākā daļa, traģēdija ir izdzēsusi strādīgu un centīgu jaunu cilvēku dzīvības,» par nelaimi skumst gan bijušie skolotāji, gan pašvaldības darbinieki.

Draugi patiesi skumst

Draugiem skaļi par notikušo runāt ir ļoti grūti. Interneta vidē sociālajos tīklos, šķiet, līdz šim vēl nav bijis tik daudz līdzjūtību, tik daudz pozitīvu komentāru un tik daudz asaru caur simboliem kā šoreiz. Jaunieši nespēj noticēt, ka tas varēja notikt un ka vairs nav drauga, vienam otram pat vairāku, kas tikko vēl blakus runāja, smējās un palīdzēja. «Katrs mirklis ar viņiem bija ideāls, bija smiekli, nekad nebija kluso un skumjo brīžu. Dievam vajadzēja eņģeļus, un viņš tos atrada. Mēs vēl joprojām gaidām viņus ciemos, gaidām, kad viņi ienāks mūsu mājās un teiks: «Esmu klāt!» Viņi vienmēr dzīvos manā sirdī,» raksta kāda meitene. «Nezinu, kā to pārdzīvot, katrs no viņiem bija īpašs, bet te, viens brīdis, un viņi tiek atņemti,» raud kāda cita jauniete. «Tik ļoti sāp, ka gribas kliegt. Pietiek atņemt tos, ar kuriem dzīve ir bijusi krāsaināka, gaišāka un pozitīvāka,» vienā no sociālajiem tīkliem raksta Lita. «Mārtiņš (vecākais) bija viens no pozitīvākajiem, foršākajiem un superīgākajiem cilvēkiem, ko esmu pazinis. Es viņu atcerēšos kā patiešām labu draugu,» vēsta Jānis. Lelde norāda, ka 11. marts «sev līdzi nes skumjas, asaras, zaudējumu un sāpes». Arī Arta tēvam, lai arī viņš kā vecākais būtu varējis jauniešus atturēt no riskantā brauciena, vietējie velta tikai labus vārdus. «Viņš bija strādīgs, atbildīgs un izpalīdzīgs cilvēks, mīlošs vīrs un tēvs. Valdis aizstāvēja un pastāvēja par savējiem,» saka ģimenes draugs. Valdim bijis īpašs smaids, viņam paticis dejot, patikusi mūzika.

Meiteni biedēja ātrums

Liktenīgā brauciena laikā pie stūres bija vecākais no Mārtiņiem, blakus sēdēja Kristīne. Starp abiem virmoja kas vairāk par parastu draudzību. 6. janvārī sociālajos tīklos savas attiecības viņi bija publiskojuši, savas fotogrāfijas savienojot ar sarkanu sirsniņu. Kristīnes mamma Sarmīte »VZ« atklāj, ka vēl nebija iepazinusies ar meitas puisi, jo viņš uzturējies Vācijā un abi jaunieši sazinājušies caur internetu. «Viņa bija ļoti priecīga un laimīga. 8. martā Mārtiņš sagādāja pārsteigumu, pēkšņi ierodoties ar ziediem. Tovakar abi aizbrauca, naktī Kristīne nebija mājās, nākamajā dienā Mārtiņš viņu atveda, viss bija kārtībā,» atceras mamma. Pa dienu Kristīne izgājusi medicīnisko komisiju, jo mācās autoskolā, un 11. martā bija plānojusi braukt uz reģionālo CSDD nodaļu Valmierā saņemt braukšanas mācību atļauju jeb tā dēvētās baltās tiesības. «Vakarā dzirdēju Kristīnes telefona sarunu ar Mārtiņu, lai viņš aizved uz Valmieru. Vienpadsmitos vakarā devāmies gulēt. Puspiecos no rīta vīrs cēlās uz darbu, koridorā dega gaisma, acīmredzot Kristīne tikko bija aizbraukusi,» nopūšas mamma, piebilstot, ka vismaz viņas meita un Mārtiņš, kurš dzīvo netālu un arī iekāpis mašīnā ap pieciem no rīta, nekādā ballītē nav bijuši. «Kristīne bija kārtīga meitene, alkoholu nelietoja. Viņa bija bērns, kas vienmēr pasaka, kur dodas un kad būs atpakaļ. Šī bija pirmā reize, kad viņa neko nepateica,» mammas acīs iezogas asaras. Kristīnes sekmes skolā bijušas teicamas un ļoti labas, viņa darbojās skolas pašvaldībā, dziedāja korī, gāja jaunsargos. «Droši vien liktenis... Acīmredzot dievam viņu vajadzēja. Nezinu, viņa ļoti bieži par to runāja, par to rakstīja savā dzejā. Kristīne raksturā bija strauja, kustīga, aša, bet no ātruma viņai bija bail. Viņa bieži šoferim mēdza teikt: «Brauc, lūdzu, lēnāk.» Tas viņas puisis bija ļoti ātrs braucējs, esmu dzirdējusi,» nopūšas mamma.

Braucis jau no 12 gadu vecuma

To, ka Mārtiņu aizrāvis ātrums, apliecina ikviens, kurš viņu zināja. Arī pats Mārtiņš savā profilā «draugiem.lv» bija norādījis, ka viņu interesē mašīnas, moči un «gana daudz piesaista ātrums». Mārtiņam patika riskēt. «Ja kāds man teiks – zini, vecīt, tas ir riskanti, tad būšu pirmais, kas teiks – davai, tak darām!» par sevi rakstīja Mārtiņš. Puiša albumā bija atrodams arī pāris minūšu video, kurā redzams, kā viņš 2012. gada jūnijā uz Madlienas–Ķeipenes ceļa «testē» automašīnu, kuras spidometrs rāda ātrumu 160 km/h. Arī bez starpgadījumiem autobraucējs nav izticis. Pirms diviem gadiem maijā publiskotajās fotogrāfijās redzams, ka puisis sasitis automašīnu «Volkswagen Passat», kurai ir salocīts motora pārsegs un priekšējais buferis. Fotogrāfiju galeriju Mārtiņš nosaucis «Koki tomēr uzbrūk», savukārt komentāros viņš skaidro, ka «tā gadījās piektdienas naktī». Uz kāda drauga jautājumu: «Vai tu arī kokiem uzbrūc», Martiņš smiedamies atbildējis: «Nē, viņi paši slīd lēnām virsū.»

«Jā, Mārtiņam patika braukt ātri, bet viņš bija izcils braucējs, lai arī viņam nebija daudz gadu,» »VZ« saka Mārtiņa, kurš pie stūres sēžot jau kopš 12 gadu vecuma, mamma Anita. Abu Mārtiņu mammas »VZ« sastop vecākā Mārtiņa vecāku mājās. Nelaime abas sievietes, kas līdz tam nav bijušas pat pazīstamas, savedusi kopā. Pār abu vaigiem tek asaras, acis saraudātas sarkanas. Jaunākā Mārtiņa mamma Margita runā mierīgāk, Anita vairāk raud, aizsedzot seju ar rokām, tās visu laiku trīc: «Man ir ļoti smagi, es nezinu, kā tikšu tam pāri, tāpēc ka viņš bija pie stūres.» «Pat ja atklāsies, ka tur bija alkohols, neņemos nevienu nosodīt. Šādos gadījumos nevienu jau nepiespiež kāpt mašīnā, ar varu tur nevienu neievilka iekšā,» Margita mierina šofera mammu.

Satriekusi morga darbinieku attieksme

Anita īsti netic, ka dēls pie stūres būtu sēdies reibumā, taču pārliecības nav. Tajā dienā Mārtiņam bija jābūt ārstu komisijā, tostarp jāveic pilna asinsaina, jo jau pēc divām dienām viņam bija jāsāk strādāt jaunā darbā Rīgā. «Vismaz uz laiku viņš bija plānojis palikt Latvijā,» teic Anita. Iepriekšējā vakarā Mārtiņš nav gatavojies nekur braukt, taču atskanējis telefona zvans, un puisis sācis posties. «Promejot viņš izdarīja, kā nekad nedarīja – apstājās durvīs, pagriezās pret mani, pasmaidīja un tā ar aci piemiedza. Teicu – beidz, tā tu vari savām «beibēm» darīt. Tas arī bija pēdējais...» Anitas balss aizlūst. «Es neko nojautu. Torīt ap astoņiem zvanīju, telefons izslēgts vai ārpus zonas. Domāju, izslēdzis, lai nezvanu, jo viņam nepatika, ka bieži zvanu, prasu – kur ir, kad būs. Man neviens nezvanīja... Draugi vēlāk atvainojās, ka nav zinājuši, kā man to pateikt. Jaunākajai meitai klasesbiedrene piezvanīja, bija braukusi garām ar skolas busu brīdī, kad Mārtiņu cēla ārā. Līdz pēdējam brīdim cerēju, ka kaut kas sajaukts, jo es nezināju pat to, kāds tai mašīnai numurs.» Mašīna, kura avarēja, nebija Mārtiņa, tā piederēja cilvēkam, kas to bija iedevis puisim remontā. Viņi bija vienojušies, ka Mārtiņš izies komisiju un tad auto atdos. «Mašīna bija pilnīgā tehniskā kārtībā, izietu skati, apdrošināta,» dažādos viedokļus noliedz Anita. «Tuvākajās dienās tam cilvēkam ar to auto bija jābrauc uz Norvēģiju.»

Margita nezina, kāpēc dēls torīt aizbraucis, viņam vajadzēja būt mājās, jo bija jāpalīdz mammai sakārtot uzņēmuma dokumentus un tad jābrauc slēgt līgumu ar darba devēju par praksi, tāpēc arī puisis bija mājās, nevis arodskolā. «Tāda nelaimīga sagadīšanās, laikam bija lemts,» nosaka Margita. Torīt ap septiņiem sieviete pamodusies ar dīvainu, nelabu sajūtu, vēl dzinusi to prom, sakot, ka muļķības. Pusastoņos Margitai sākušas trīcēt rokas, lai gan pamata nebija – viņa vēl neko nezināja. Pēc pulksten 8 sākuši pienākt telefona zvani ar jautājumiem, vai ar Mārtiņu viss kārtībā. «Tad ir mirklis, ko neatceros. Draugi mani aizveda uz to vietu, bija maziņa, maziņa cerība, ka dēls Zaubes mājā guļ un neceļ telefonu. Tur uz vietas uzpūta vējš un pacēla plēvi, atsedzot manu Mārtiņu.» Tas bijis sāpīgi, bet vēl smagāk bijis Ogres morgā, kurp Margita braukusi kopā ar Kristīnes mammu. «Aizbraucām pēc saviem bērniem, mūs ieveda lielā telpā, kur viņi visi seši pilnīgi plikiņi gulēja kā tādi gaļas gabali. Tas bija necilvēcīgi, tas nebija godīgi un ētiski pret mums. Tā nedrīkst rīkoties. Man ir vienalga, ko viņi dara pirms tam, tas ir viņu darbs, bet... Tā situācija bija ciniska. Mēs to tā neatstāsim, sataisīsim viņiem «ziepes», tā nedrīkst izturēties!»

Nav bremzēšanas pēdu

Abu Mārtiņu mammas analizē un prāto, kāpēc avārija notikusi. «Mārtiņš bija izcils braucējs,» saka Margita. Anita teic, ka dēls pa to ceļu braucis tik daudz, ka varētu izbraukt aizvērtām acīm. Visi draugi brīnoties, ka tieši Mārtiņa vadītais auto avarējis. Sievietes atklāj, ka rūpīgi izpētījušas nelaimes vietu, nekādu «drifta» pēdu neesot, turklāt ar dīzeli nekāda «driftošana» un braukšana ar 170 km/h, kā šur tur izskanējis, nemaz neesot iespējama. Vieta, kur notika avārija, jau ir taisns posms aiz līkuma, kur arī nav redzamas nekādas pēdas, kas liecinātu par to, ka auto sanests, skaidro sievietes. «Un dīvainākais, ka nav arī bremzēšanas pēdu, it kā būtu izlemts iebraukt tai kokā. Nesaprotu, kāpēc viņš zaudēja vadību,» sievietes saka teju kopā. Viņas ieminas, ka varbūt kāds izskrējis uz ceļa, piemēram, tuvējās mājas suns, lai gan tad, pēc mammu domām, Mārtiņš stūri būtu rāvis pretējā virzienā – līdzenā pļavā. Iespējams, kāds no pasažieriem novērsis šofera uzmanību. «Pie ātruma 100 km/h pietiek ar sekundi, lai samisētos,» prāto Anita. Sieviete arī atklāj, ka tikai bērēs no puiša, ar kuru kopā Mārtiņš atgriezies no Vācijas, uzzinājusi, ka dēlam bijušas veselības problēmas – viņš vēmis asinis. «Man viņš par to neko neteica. Varbūt viņam vienkārši palika slikti,» kā vēl vienu nelaimes iemeslu min Anita.

Lai kādi arī būtu iemesli, sievietes teic, ka sabiedrības attieksme kopumā esot skarba. Anitai regulāri pienāk telefona zvani un īsziņas. «Es baidos celt klausuli, ja zvana no sveša numura,» Anita ir satraukta. Arī savu profilu «draugos» viņa izdzēsusi, lai nebūtu jālasa lāsti. Tāpat izdzēsti visi līdzjūtības apliecinājumi, jo arī pie tiem cilvēki zākājušies līdz baltkvēlei. «Man ir smagi, un es apzinos, ka mans dēls bija pie stūres, bet vai tāpēc man tas viss jāpadara vēl smagāks,» saka Anita. «Pie kā vainīgi vecāki, mūsu bērni jau bija pieauguši, var teikt, bija sākusies pašu dzīve. Protams, mēs arvien satraucāmies par viņiem, bet nevaram visu laiku būt blakus,» skaidro Margita.

Līdz ar Mārtiņa aiziešanu sabrucis arī viņa sapnis par savu autoservisu, savukārt otra Mārtiņa vecvecāku īpašums, ar kuru saistījās lieli plāni, palicis bez jaunā saimnieka. «Darbs Mārtiņam bija viss, bieži dusmojos, ka pilns pagalms ar mašīnām un viņš tik vēlu vēl skrūvē. Bet viņš nekad nevienam nevarēja atteikt, brauca ar traktoru vilkt katru, kam gadījās iestigt vai iebraukt grāvī. Apkārtnē laikam nav neviena, kam viņš nebūtu saremontējis mašīnu, viņam tas sanāca viegli un ātri,» dēla labos darbus atceras mamma Anita. Arī otram Mārtiņam bijusi tāda pati aizraušanās, pat Jaungada naktī abi puiši pēc pusnakts remontējuši Margitas auto, nevis dzēruši un izklaidējušies ballītē. «Pēc televīzijā rādītā un presē izskanējušā sanāk, ka mūsu bērni neko citu nedarīja, kā tikai ārdījās ar mašīnām un visu laiku bija vienā «pālī», bet tā taču nebija!» skumjas ir mammas. «Lai tie bļāvēji paši atceras sevi jaunībā, kā padsmit gabali spiedās «zapiņā», lai sestdienas vakarā tiktu uz balli,» saka Margita. «Paldies radiem, draugiem, kas mūs atbalsta. Paldies dēlu draugiem, kas paši organizēja izvadīšanu un nesa zārkus. Draugi, kas dzīvo tālāk un netika uz bērēm, arvien brauc, zvana un interesējas, kur atrast kapa vietas, lai noliktu ziedus. Viņiem tiešām bija ļoti daudz draugu, visus nemaz nezinām.»