Notiks Ievas Bondares personālizstāde "skatiens.punkts"

Im. Frederiks Ozols, Mg. philol., semiotiķis, urbānās semiotikas pētnieks, par izstādi:

Mākslinieks - gleznotājs ir nesaraujami saistīts ar gleznošanu. Tā padara viņu par mākslinieku, bet viņš piešķir jēgu pašai gleznošanas darbībai. Tomēr ne jau brīdis, kad cilvēks rokā paņem otu, padara viņu par mākslinieku. Tad par mākslinieku kļūtu, pat piekrāsojot žogu.

Brīdis, kad gleznotājs kļūst par mākslinieku, nav netverams. Tas noteikti nav viņa pirmais eksperiments ar otu. Nedz arī otrais vai trešais. Tas nav pirmais darbs, ko nav kauns rādīt citiem. Un tas nav arī brīdis, kad sāk skanēt pazīstamu vai pat gluži nepazīstamu ļaužu atzinība. Mākslinieks rodas brīdī, kad pieņem savu izaicinājumu stāties dialogā ar publiku. Tā vairs nav savējo atzinība, skolotāju pārdomāta kritika vai eksponēšanās sev zināmā un kontrolējamā vidē. Mākslinieks sākas brīdī, kad sākas šis dialogs. Publikai ir iespēja to pārtraukt jebkurā brīdī, bet māksliniekam lielas izvēles vairs nebūs. Izaicinājums ir pieņemts.

Izstāde "skatiens. punkts" ir Ievas Bondares izšķiršanās pieņemt izaicinājumu. Neveiklība sākas, ja vēlies viņu saukt par "jauno mākslinieci". Viņas dzīve, datortehnikas terminiem runājot, ir jau noformatēta. Šajā datu nesējā vēl daudz neaizpildītas vietas. Faili var būt visneprognozējamākie, tāpat arī mērķi un uzdevumi. Tomēr formatējums datu nesējam jau ir. Turklāt arī glezniecībā Ieva nav jaunpienācēja. Skrupulozi viņa izgājusi visu formālo ceļu no sagatavošanās līdz maģistrantūras noslēgumam mākslas zinātnē. Tagad viņa pieņēmusi galveno mākslinieka izaicinājumu - atklājusi sevi un savus darbus dialogam ar publiku.

Izstāde "skatiens.punkts" nostāda mākslinieku neizdevīgā pozīcijā. Viņa ota ir gājusi pāri fotogrāfijai - tehnoloģijai, kas īsā laikā sasniegusi milzīgu kvalitāti. Vēl vairāk - šajos darbos ir strīds starp objektīva un mākslinieka aci - kura no tām noteikusi kadru, kas kļuvis par gleznotāja audeklu. Mainās fototehnoloģija, nemainās cilvēka spējas - tās ir vienlaikus nepilnīgas un nepārspējamas. Ievas mijiedarbība pašai ar sevi caur fotogrāfiju un glezniecību kā mediju - rezultējusi darbos, kas pirmo reizi tika izstādīti šaurākai auditorijai ASV izstādē "Prieka mirkļi".

Šobrīd cikls ir ieguvis tematisku un idejisku pabeigtību. Tādu, pēc kuras ir liekams ".punkts". Gan grafiska interpunkcija "." gan vārdisks jēdziens "punkts".

Pati izstāde ir nepārprotami dinamiska. Varoņu skatieni virza kustību no darba uz darbu. Autora skatiens, kas nolasāms objektīva lēcā tvertajā, sniedz Ievas Bondares pieredzes retrospektīvu. Tās konkrētās pieredzes, kas rezultējās izstādē "skatiens.punkts". Tiklīdz skatītājs sinhronizējas ar īpatno ritmu, tā skatieni un punkti atdzimst un iegūst jaunu nozīmi. Tas ir ikdienas vizuālais piedzīvojums - mēs raidām skatienu un apturam to kādā punktā, kas mūs piesaista. Lūk, mūsu vizuālās informācijas summa - skatienu vektoros uzlasītie punkti. Arī uz dzīvi var paskatīties vien kā uz tādu mirkli - Skatiens un Punkts.

Mēs skatāmies vienā punktā, bet ieraugām cilvēku. Mēs skatāmies vienā punktā un ieraugām prieku. Mēs skatāmies vienā punktā pat, lai atskatītos.