Ar slaveniem aktieriem uz Dailes skatuves spēlēs Romāna Viktjuka teātris

Rīgā ieradīsies kulta personība teātra pasaulē aktrise Era Zaganšina un citi slaveni aktieri.

25. janvārī uz ‘Dailes’ teātra skatuves publiku priecēs Romāna Viktjuka izrāde ‘Ferdinando’. Vienu no galvenajām lomām – donnu Klotildi Lukanigre spēlē viena no Krievijas izcilākajām aktrisēm Era Garafovna Zaganšina.

Ir vērts pieminēts, ka šī nav pirmā donnas Klotildes versija’ šīs aktrises izpildījumā. Deviņdesmito gadu vidū viņa jau spēlēja šo lomu pie Viktjuka:

Deviņdesmito gadu sākumā es ļoti ilgi gaidīju tikšanos ar Romānu Viktjuku saistībā ar izrādi ‘Ferdinando’. Kad Viktjuks man beidzot piedāvāja donnas Klotildes Lukanigre lomu, dzima mūsu mīlestība.

Vienā no intervijām avīzei ‘Час’, Era Garafovna saka:

 -         Man bija ļoti svarīgi strādāt ar tādu mākslinieku kā Viktjuks. Man nepavisam nav svarīga ne viņa reputācija, ne orientācija. Kad mēģinājām ‘Ferdinando’, izrādi, kuru caurvij juteklīgums, man pat bija interesanti: kā es jutīšos tik izaicinoši neērtā izrādē, es, kura ir nodzīvojusi diezgan nopietnu dzīvi un uzaudzinājusi trīs bērnus. Izrādījās - pilnīgi normāli!! Izaicinājums – tā ir mijiedarbība ar dzīvi un teātrī tas pat ir labi. Tad kas notiks, ja kāds pienāks pie manis un teiks: ‘Era, Tu ko, kam Tev tas viss ir vajadzīgs?’ – es atbildi parādā nepalikšu.

Mēģināt izrādi ar Viktjuku – tā ir tīrā izprieca no pirmā mēģinājuma līdz pat pirmizrādei. Romānam Grigorjevičam ir divas labas rakstura iezīmes – neprātīga mīlestība pret dzīvi un tāda pati pret aktieri. Viņam piemīt kolosāla enerģētika, un viņa enerģija ir tik lipīga un dzīvespriecīga! Viņa fantāzija – nesavaldīga un trakulīga. Mēģinājumos viņš darbojas kā hipnotizētājs, viņš māk aizraut. Tas gan nenozīmē, ka viņš nelamājas, arī rupjiem vārdiem.. Sauc: ‘ģēnijs, ģēnijs’ un pēc mirkļa jau sauc par ‘talanta vakuumu’ un tad atkal :‘ģēnijs’.. Bet tie ir tikai vārdi, nekad nekas vairāk.

Romāns Grigorjevič pārvalda teātra maģiju un tas mani     apbur. Teātrī IR jāvalda   MAĢIJAI, teātrī nevar vienkārši lamāties, vienkārši skaidrot attiecības, vienkārši smīdināt cilvēkus, ar ko, jāsaka, tagad nodarbojas visi…

…Protams, izrāde jaunajā variantā ir    mainījusies. Pirmo reizi to uzveda 1994. gadā, valdīja demokrātija, ‘perestroika’, viss tika dalīts un šajā jūklī bija nepieciešams radīt kaut ko skaistu… Viktjuks radīja skaistumu, radās sajūta, it kā viņš sacītu: ‘Cilvēki, apstājaties, ienāciet, palūkojaties cik dzīve ir skaista! Cik skaista ir mīlestība!’

Pirmā sastāva Ferdinando bija ļoti skaists’- atceras Era Ziganšina. – ‘Ģērbies zīdā, baltiem matiem, visas dekorācijas bija nopītas ar liānām. Tagad viss ir savādāk: mēs pārdzīvojām diezgan interesantus laikus un esam ļoti mainījušies. Ja spriežam pēc manis, tad es esmu kļuvusi gluži cits cilvēks nekā biju 1994, un runa nav par manu vecumu, bet gan par to, ka LAIKS IR MAINĪJIES. Viss ir ļoti asi: savādāka pasaule, savādāki cilvēki, savādāki aktieri ar savādāku attieksmi pret dzīvi.’

‘Era mīl izrādi, mīl šo tekstu, mīl šo lomu’- saka Romans Viktjuks. – ‘Tas ir milzīgs retums. Pēc izrādes Era man teica: ‘Mans Dievs! Es jūtos jaunāka, man liekas, ka es tikai tagad uzsāku savu   radošo dzīvi!!! Tas ir lieliski!’’

‘Tomēr aktieru vecumam nav nozīmes, bērnu dārzos bērni tēlo pieaugušos, vai arī pieaugušie tēlo bērnus. Laiks neko nemaina, tās ir muļķības. Ar laiku aktieri savā tēlojumā kļūst patiesāki, atmetot visu to, ko viņiem ir uzkrāvusi dzīve, ekonomika, politika, aizspriedumi un pārējās muļķības… Lugas autors Annibale Ručello bija pirmais pēc Pirandello, kurš mēģināja noņemt melu un liekulības plīvuru.’

2009 gadā Era Ziganšina ar patiesu baudu atgriezās pie ‘Ferdinando’ mēģinājumiem ar jauno sastāvu.

‘Man ļoti patīk Romāns Poļanskijs kā titullomas atveidotājs un es gūstu baudījumu no izrādes. Vispār jau es izvēlējos šo profesiju, lai gūtu baudījumu…’

Eras Garafovnas Ziganšinas dosjē:

Dzimusi 1944 gada 1. Februārī Kazaņā.

Sāka studijas Maskavā Vahtangova mācību iestādē, bet pabeidza Tovstohogova studiju ; ieguva aktrises slavu Pēterburgā.

Strādāja Ļeņingradas Ļeņinskova Komsomola (им. Ленинского Комсомола) teātrī. Pēc tam viņa pārcēlās uz Maskavu, bet turpināja strādāt divās pilsētās, dažādos teātros ar pašiem slavenākajiem režisoriem – Gētu Janovsku, Romānu Viktjuku, Vladimiru Tumanovu.  

Strādāja Maskavas  jauno skatītāju teātrī (ТЮЗ): 1998 gada ‘Kuilene’ lugā ‘Vētra’ (Гроза). Šobrīd strādā arī ‘Baltdomā’ (Балтдом).

Krievijas tautas aktrise 2005 gadā.

Darbs teātrī. Ieguvusi augstāko Sanktpēterburgas teātra prēmiju ‘ Zelta sofīte -2008’ nominācijā ‘Labākā sieviešu loma dramatiskajā iestudējumā’ par galveno lomu lugā, kas tapusi pēc P. Sanaeva grāmatas ‘Apglabājiet mani aiz grīdlīstes’ ("Похороните меня за плинтусом").

Ieguvusi Vladislava Stržeļčika teātra prēmijas balvu.

Ieguvusi K.S. Staņislavskova prēmiju par labāko sieviešu lomu.

Romāns Poļnanskijs ( Ferdinando)

2008 gadā pabeidzis B.V.Ščukina Augstāko teatrālo skolu ( V.V. Ivanova kursu). Tajā pašā gadā tika iekļauts J.Vahtangova teātra trupā.

Kino: ‘Paņem mani sev līdzi’ ( 2008), rež. N. Kaptans, ‘Es atgriezīšos’(2008) rež. J.Ņemihs, ‘Jaunā gada tarifs’(2008), rež. J. Bedarevs.

Olga Onišenko ( Džezualda)

Romāna Viktjuka teātra aktrise. Olga beidza Valsts Teātra Mākslas Institūtu (ГИТИС), V.A. Andrejeva klasi 1985 gadā un iestājās Rīgas Jaunā Skatītāja Teātrī (ТЮЗ), kur nospēlēja lomu lugās ‘Rīt bija karš’(rež. A.Šapiro), „Feja dražeja” (‘«Фея драже»’) ( rež. A. Vasiļjevs)

Sākot ar 1989 gadu ir  Ļeņingradas Ļeninska Komsomola teātra aktrise. Ar Romānu Viktjuku pirmo reizi satikās lugas ‘Ferdinando’ mēģinājumos, kurā spēlē donnu Džezualdu.

Kino: ‘Maņka’ ( 1984), ‘Jaunā ārsta piezīmes’ ( 1991), ‘Klusās lappuses’ ( 1994) rež. A. Sokurovs, ‘Vasjka Ņemešajevs’ ( 1996) rež. P. Gotars, ‘Melnais krauklis’ ( 2000-2005), ‘Nāvīgais spēks’(2000), ‘Māsas’ (2001), ‘Kamenska’ – 5 (2008) u.c.

Andrejs Vasiļjevs ( padre Katellino)

Pabeidzis Krievijas Teātra Mākslas Akadēmiju-Valsts Teātra Mākslas Institūtu (РАТИ-ГИТИС) A.V. Borodina klasi. 2009 gadā tika uzņemts Romāna Viktjuka Teātra trupā, kurā debitēja ar lomu izrādē ‘Neizdibināmā sieviete, kas dzīvo mūsos’ ( Horhe). Lomas teātrī: Rudais runcis (‘Utopijas krasts’, rež.A. Borodins Krievu Akadēmiskais Jaunatnes Teātris,(РАМТ) ), Zaldāts ( ‘ Lorencačo’, rež. A. Borodin, Krievu Akadēmiskais Jaunatnes Teātris,( РАМТ) ).