Pasaules klases modes fotogrāfs Džeks Malipans fotografējis Rīgā

Svētku tendenču modes skate Glazūra 6. novembrī norisinājās modes un izklaides centrā Rīga Plaza. Tās ietvaros žurnāla JOY stilisti iepazīstināja skatītājus ar jaunākajām modes tendencēm no tirdzniecības centrā esošo veikalu rudens kolekciju klāsta. Neilgi pēc skates notika stila lapu fotosesija, kuru iemūžināja slavenais fotogrāfs. Modes un izklaides centram Rīga Plaza Džeks Malipans sniedza ekskuzīvu interviju par pilsētu, modi, tās atspoguļojumu fotogrāfijā un pārmaiņām modes fotogrāfijā nākotnē.

Džeks Malipans Rīgā ir viesojies jau vairākas reizes un atzinīgi novērtē pilsētas mūsdienīgumu un arhitektūru. Modes fotosesijas ir Džeka Malipana ikdiena, kuru viņš spēj apvienot arī ar savas iedvesmas avotu - ceļošanu. Runājot par savu fotosesiju modes un izklaides centrā Rīga Plaza, viņš atzīst, ka fotosesijas tirdzniecības centros visā pasaulē ir ierasta lieta, jo tieši šeit cilvēki vislabprātāk iepazīstas ar jaunāko modi. Malipans uzsver: "Fotografējot modi, ņemot talkā krāsas un formas, es cenšos radīt stāstu. Lai stāsts tiktu uztverts, tas jādara pietiekami vienkārši un saprotami." Viņš atzīst, ka modes fotosesijās viņu visvairāk saista tieši emocijas un to iemūžināšana. Ar citiem fotogrāfa darbiem iespējams iepazīties viņa mājas lapā www.jackmalipan.net.

Džeka Malipana fotografētās stila lapas un intervija ar fotogrāfu atrodama arī interneta vietnē www.modeunizklaide.lv.

Pilns intervijas teksts ar fotogrāfu Džeku Malipanu ir šīs relīzes pielikumā. Intervija tapusi sadarbībā ar izdevniecību Lilit.

Lilita: Četrpadsmit gadu vecumā tiki pie savas pirmās fotokameras. Jau tad zināji, ka vēlies kļūt par fotogrāfu?

Jā, bijām ar ģimeni ceļojumā uz Azoru salām. [Portugālei piederošas salas Atlantijas okeāna vidū.] Tā ir ļoti skaista vieta, bet tur nekā cita, izņemot dabu, īsti nav. Man kā četrpadsmit gadus jaunam puisim tur bija ļoti garlaicīgi. Mana māte bija ļoti mākslinieciska, un gribēja, lai arī es tāds esmu, tāpēc dzimšanas dienā bija man uzdāvinājusi fotokameru. Klaiņoju pa salu un uzņēmu fotogrāfijas, un tai procesā iemīlējos.

Lilita: Kas bija pirmās lietas, ko bildēji?

Kad sāku fotografēt, bildēju tikai detaļas un materiālus. Tās bija ļoti abstraktas fotogrāfijas. Un, protams, tās īpaši patika manai mātei.

Lilita: Tu ļoti daudz ceļo, ik pa laikam ierodoties arī Latvijā. Kas tevi uz šejieni velk?

Latvijā esmu bijis jau kādas astoņas reizes. Pirmoreiz te ierados kā tūrists. Biju Igaunijā, kur spēlēju kā dīdžejs. Ziņkāres mākts atbraucu arī uz Latviju. Pēc tam arī uz Latviju braucu kā dīdžejs. Tikai aptuveni pirms gada pirmoreiz šeit ierados kā fotogrāfs.

Lilita: Kur tu spēlēji kā dīdžejs?

Toreiz es par Latviju biju ļoti pārsteigts, jo man bija jāspēlē ļoti, ļoti labi organizētā reiva ballītē! Bija ieradušies aptuveni 2000 cilvēku, viesiem tika pasniegts suši, viss bija ļoti gaumīgi, turklāt piedalījās pasaulē populāri dīdžeji, kuri bija salīdzinoši dārgi. Bet pats interesantākais, ka ballīte bija par godu auto veikala atklāšanai! Pirmo reizi mūžā redzēju tik vērienīgu auto salona atklāšanas pasākumu. Vēl esmu spēlējis arī Rīgas svētkos.

Lilita: Dzirdēju, ka tavs mērķis esot apceļot vismaz 100 valstis? Cik valstīs esi bijis jau šobrīd?

Iespējams, ka tas vienkārši ir mans attaisnojums, lai varētu turpināt dzīvot kā tīnis. Es vienmēr sev apgalvoju, ka tad, kad būšu pabijis 100 valstīs, dibināšu ģimeni vai sākšu darīt savā dzīvē arī nopietnas lietas. Es esmu iespaidojies no viena amerikāņu puiša, kurš esot bijis pilnīgi visās valstīs, kas vien ir uz Zemes. Mēs dzīvojam visai tukšā laikā, bet šis puisis vismaz var teikt - es zinu mūsu planētu! Tāpēc esmu nolēmis, ka arī es vēlos apgūt mūsu planētu. Ceļošana ir veids, kā saglabāju objektivitāti, tā es pats varu kļūt labāks. Es salīdzinu, kādi ir cilvēki dažādās pasaules valstīs un cenšos no viņiem visiem paņemt labāko. Man ir svarīgi saprast, kāpēc valstīs, kuras ir nabadzīgākas, cilvēki ir laimīgāki. Un kāpēc Japānā un Norvēģijā, kur dzīvo bagāti cilvēki, viņi ir nelaimīgi?

Lilita: Cik valstīs pagaidām esi pabijis?

Aptuveni septiņdesmit. Drīzumā pāris mēnešus došos padzīvot uz Bangkoku. Šobrīd Eiropa man liekas ļoti depresīva vieta, toties Austrumāzija ir ļoti iedvesmojoša.

Lilita: Ko, salīdzinot ar citām zemēm, tu vari teikt par Latviju?

Es parasti runāju par Baltijas valstīm kopumā, un arī saviem draugiem vienmēr iesaku apmeklēt visas trīs valstis. Es pats dzīvoju Portugālē, tāpēc man ir interesanti, ka trīs mazas valstis, kuras atrodas viena otrai blakus, ir pavisam atšķirīgas. Atšķiras gan cilvēku attieksme, gan valoda. Un tajos sešsimt kilometros no Tallinas līdz Viļņai visu šo dažādību iespējams piedzīvot. Bet tieši Rīgā man vislabāk patīk arhitektūra. Vēl esmu ļoti iecienījis salātus, kādus iespējams dabūt tikai Latvijā - siļķi kažokā. Katru reizi, kad esmu šeit, dodos uz kādu veikalu un nopērku siļķi kažokā.

Lilita: Zinu, ka reizēs, kad ierodies Latvijā, tev nereti gadās ķibeles ar veselību. Reiz iedzīvojies plaušu karsonī, bet vēl kādā reizē pakriti viesnīcas dušā un savainojies... Tā gadās arī citās zemēs vai tikai Latvijā?

Nezinu, kāpēc tā ir, bet patiešām tā ir tikai Latvijā! Liekas, ka kāds tur augšā mani testē.

Lilita: Taisnība, ka ceļojot tu neizmanto nekādas vakcīnas, jo tām netici?

Jā! Es neticu vakcīnām! Es uzskatu, ka tās cilvēkam nodara vairāk ļauna, nekā laba. Protams, man ir daži izņēmumi, bet kopumā no vakcīnām izvairos.

Rīga Plaza: Šodien pats bildēji fotosesiju lielveikalā RIGA PLAZA. Modes skates veikalos un tirdzniecības centros citur pasaulē ir ierasta lieta?

Jā, tas ir populāri un tas arī ir saprotami, jo cilvēki lielveikalos tērē naudu un šeit viņi labprāt arī iepazīstas ar jaunāko modi. Arī Portugālē mani klienti bieži vēlas, lai fotosesijas notiktu tieši tirdzniecības centros.

Lilita: Kādas ir neparastākās vietas, kur esi fotografējis?

Šis ir ļoti labs jautājums, jo jocīgu vietu ir patiešām daudz. Viena no tādā vietām bija Eritreja Āfrikā. Tur, Āfrikas vidienē, es atradu daļu no trīsdesmito gadu Itālijas! [Eritreja agrāk bija Itālijas kolonija.] Kad itāļi valsti pameta, Eritrejā sākās pilsoņu karš. Un kopš 1940. gada tā ir ļoti nabadzīga, tur nekas tā pa īstam vairs nav noticis. Es tiešām jutos kā veco laiku Itālijā! Un interesanti, ka viņi ļoti interesējas, kāpēc es šeit esmu ieradies, kā esmu uzzinājis, ka ir tāda vieta kā Eritreja.

Rīga Plaza: Fotografējot dizaineru apģērbu, vai vari brīvi izpausties un būt radošs, vai arī šī vide tomēr ir pietiekami konservatīva?

Esmu komerciāls fotogrāfs un man nesagādā grūtības piemēroties modes biznesa prasībām. Fotografējot modi, ņemot talkā krāsas un formas, es cenšos radīt stāstu. Lai stāsts tiktu uztverts, tas jādara pietiekami vienkārši un saprotami.

Strādāju arī reklāmā un tur tad varu atļauties eksperimentēt vairāk. Seši dažādi cilvēki var censties pateikt vienu un to pašu lietu, bet aizvien katram ir sava ideja.

Rīga Plaza: vai vari nosaukt kādu piemēru, kur modes zīmolam caur fotogrāfiju ir izdevies radīt unikālu stāstu, kas nelīdzinās nevienam citam? Kāda fotosesija tevi pašu ir ļoti iedvesmojusi?

Jā, man ļoti patīk, kā strādā fotogrāfs Terijs Ričardsons. Viņš "Sisley" fotosesijās izmanto amatieru kameras, tāpēc viņa rezultāti ir visai neparasti. Viņš savos darbos izstaro daudz enerģijas un seksa, tāpēc viņa fotogrāfijas atceras. Viņš cilvēkus šokē, bet vienmēr apzinās robežu. Viņa fotogrāfijas ir ļoti labas.

Rīga Plaza: Kā tev liekas, tuvākā nākotnē modes fotogrāfijā kaut kas varētu mainīties?

Mūsdienās vispār fotogrāfiju pasaule ir ļoti mainījusies, jo ikvienam ir pieejamas labas kameras un nepieciešamā programmatūra. Agrāk fotogrāfija bija kaut kas tehnisks, profesionāli sarežģīts, bet tagad ar digitālajām tehnoloģijām viss ir mainījies.

Modes fotogrāfijai ir tendence arvien vairāk attālināsies no sarežģītām tehnoloģijām un mākslīgas studiju vides. Tā arvien vairāk kļūst par daļu no mūsu ikdienas un dzīvesveida, it kā to būtu uzņēmis kāds no mūsu līdzgaitniekiem vai draugiem. Fotogrāfija kļūs sociālāka..

Rīga Plaza: Fotografējot reklāmas kampaņu fotogrāfijas, galarezultātā liela nozīme ir arī modeles personībai, vai svarīgāka ir fotogrāfa tehnika?

Nav vienas pareizās atbildes. Tas ir atkarīgs no fotosesijas. Fotogrāfijā ir daudz psiholoģijas, man jācenšas no modeles paņemt labāko. Kā jau teicu, reklāmā un modes foto iznākumam viebiežāk jābūt vienkāršam un konkrētam. Arī ar modelēm man ir ļoti dažāda pieredze. Nereti modeles, kuras it nemaz nav slavenas un atpazīstamas, ir vieglāk fotografēt. Man pat nav īsti jāskatās uz fotokameru, vienkārši jāspiež podziņa. Ja man pretī stāv atpazīstama, iedomīga modele, kas uz fotogrāfu skatās no augšas, tas nebūt nenozīmē, ka fotosesija būs labāka, nekā ar nevienam nezināmo meiteni.

Lilita: Vai tev ir kāda iecienītākā modele?

Jā, tā ir brazīliešu modele Alesandra Ambrosio. Diemžēl nav sanācis ar viņu vēl strādāt.

Rīga Plaza: Ko tu pats vislabprātāk fotografē?

Nav vienas tādas noteiktas formas, kuru īpaši izceltu. Man patīk fotografēt modes sesijas, jo tur redzamas emocijas. Tāpat man patīk fotografēt dabas skatus. Bildēju arī kompozīcijas, izmantoju ģeometriju un formas. Tikpat labi kā tehnisks izaicinājums man patīk reklāmu fotografēšana.

Lilita: Esmu dzirdējis, ka tavs mūža sapnis esot kļūt par žurnāla "National Geographic" fotogrāfu...

Tā ir taisnība, bet īpaši jau šobrīd tieši šai jomā iespraukties ir visgrūtāk, turklāt tur arī maksā vismazāk. Es mācījos par fotožurnālistu pie slavena Vjetnamas kara fotogrāfa un mans sapnis bija par tādu arī kļūt. Tāpēc es agri sāku mācīties valodas, daudz ceļoju. Mēs ar vēl vienu puisi bijām viņa labākie skolnieki. Mēs bijām tie, kuriem pēc mācībām bija jākļūst par labiem fotožurnālistiem. Bet sagadījās, ka es nokļuvu modes un reklāmas pasaulē. Pirms pieciem gadiem manam skolotājam palika sešdesmit, un es pat biju uzgājis viņa kontaktus, lai apsveiktu dzimšanas dienā. Bet es to neizdarīju, jo sajutu lielu kaunu. Viņš vienmēr bija mums abiem ticējis. Mans draugs patiešām kļuva par pirmo fotogrāfu, kurš bildēja Afganistānas kara laikā. Viņš izvairījās no lodēm, kāpa pāri kājnieku mīnām un piedzīvoja daudzas citas aizraujošas lietas, par ko mēs abi sapņojām. Un tad es iedomājos, par ko ar savu skolotāju runāšu, un sakautrējos, jo es viņam nevarēju pateikt, ka pēdējos 12 gadus esmu nostrādājis ar grima māksliniekiem un modelēm, kas ir pilnīgi pretēji tam, par ko es mācījos un par ko sapņoju...

Intervija: Artis Kamals, Izdevniecība LILITA