Veidemane: Par ko latvietis ienīst latvieti (šoreiz Busuli)

Ja tie būtu tikai daži komentāri, to autorus varētu pieskaitīt parasto tīmekļa ekstrēmistu bariņam. Taču līdzīgas tonalitātes indīgi šļācieni ir piepildījuši elektronisko mediju telpu tik blīvi, ka jāsāk domāt par kādas konkrētas latviešu tautas daļas garīgo veselību. Tik briesmīgs, dziļš, ne ar ko nepamatots naids un slimīga priecāšanās par savas valsts pārstāvja neveiksmi var liecināt par kādu hronisku kaiti, un tas jau ir nopietni. Šo psiholoģisko fenomenu kādreiz droši vien pētīs attiecīgās medicīnas jomas speciālisti, aprakstot latvju tautas mentalitātes īpatnības.

Bet, kamēr viņi nav ķērušies pie zinātniskiem pētījumiem, kaut ko aplūkot varam arī mēs. Nerunāsim par to, ka Intara izpildītā skarbi drastiskā Probka neievietojās eirodziesmas saldajos folkpopa rāmjos, kas vietām apdarināti ar pastulbām kiča mežģīnēm. Nerunāsim arī par to, ka pats Intars nav spējīgs iekļauties kaut kādas nosacītības šaurajos gaiteņos – viņš tiešām vienmēr ir atšķīries no daudziem citiem dziedātājiem, un tas var patikt, bet var arī nepatikt.

Taču galvenais ir tas, ka Intaram februārī tika dots mandāts – doties uz eirodziesmas konkursu Maskavā. Mandātu viņam deva skatītāji. Un šā mandāta ieraksts visiem bija skaidri zināms, un ikvienam arī nebija ilūziju par to, kāds ir Intara uzstāšanās stils. Vienkāršāk sakot – Intars ir neordinārs, raupjš, atraktīvs, sīvs kā sīpols – ja vajag, bet neiespējami no viņa sagaidīt bezierunu pakļaušanos, kur nu vēl pielīšanu. Un visi to zina. Tad kāpēc šie paši mandāta devēji tagad pilnām mutēm brēc par to, ka Intars izrādījies ne tāds, kādu viņu grib redzēt vidējais Eirovīzijas skatītājs?

Patiesību sakot, var saprast, no kurienes izverd internetam piekļuvušo niknuļu naida lavīnas. Atslēgu dod viens vienīgs teikums kādā virtuālajā atsauksmju grāmatā: "Tā dzērāju un okupantu valoda mani tracina!" Nu, jā. Skarbs vērtējums... ē, angļu valodai? Cik tad nav redzēti piedzērušies britu tūristi, un kurš gan nezina par gadsimtiem britu jūgā smakušajām dienvidu kolonijām! Bet, izrādās, interneta drosminieks ar to domā krievu valodu, kuru viņš nīst no visas sirds, un šajā valodā tas "krievu pielīdējs" Busulis atļāvies dziedāt Maskavā notiekošajā eirokonkursā. Pārmetumi Intaram Busulim gāzās pāri kā lavīna, turklāt no daudziem īstajiem letiņiem, kuriem ikviena valoda, kas nav latviešu, griež ausīs derdzīgi, nāvīgi un nepiedodami.

Ak, ko nu par to. Busulis dziedāja krieviski, tāpēc viņš ir "latviešu tautas interešu nodevējs". Taču visi taisnie un drosmīgie, bet nezin kādēļ tikai anonīmie soģi aizmirst, ka latviešu popmūzikas karaļi – grupa Prāta vētra – regulāri dzied krieviski, regulāri dodas uz Krieviju koncertēt un regulāri ieraksta dziesmas kopā ar krievu mūziķiem. Kur tad paliek interneta publikas bļaušana par nacionālo interešu nodevību? Vai tas nozīmē: kas atļauts Prāta vētrai, tas nav atļauts Intaram Busulim? Kāpēc gan tāda liekulība un dubultstandartu atbalstīšana? Kur tad paliek latviešu nacionālisms, kura spožākās un drosmīgākās izpausmes mūsdienās diemžēl ir sastopamas vienīgi interneta anonīmajos komentāros?

Man nav atbildes uz jautājumu: kāpēc latvietis tik ļoti ienīst latvieti? Nezinu arī to, kāpēc gandrīz tikai interneta vidē latvietis ir tik pareizi nacionāls, ka gatavs savu latvietību samērīt ar citu indivīdu latvietību, gluži kā pusaudži vai dzīves apdalīti vīrietīši mērās ar krāniņiem. Varbūt beidzot apstāsimies, paskatīsimies uz sevi spogulī un padomāsim: iespējams, tieši tāpēc, ka smokam savstarpējā naidā, mums iet tik šķērmi un šķidri. Un iespējams, ka šo krīzi, kurā iekritusi pasaule, esam pelnījuši ar uzviju – par to, ka esam tik vīzdegunīgi, naidīgi un truli, par to, ka neizmantojam savu nacionālo apziņu tur, kur to vajadzētu izmantot – palīdzot augt Latvijai.