Ko mums mācīties no Kaspara Dimitera virtuālā seksa?

Kāpēc bieži vien dators un sērfošana internetā, nemaz nerunājot par virtuālo seksu, kļūst par ģimenes strīdu iemeslu un pat izjauc tās? Kāpēc šī mazā kaste aizvieto mums tuviniekus, bieži vien sagādājot lielāku prieku nekā sieva (vīrs) un bērni?

Greizsirdība uz datoru

Psiholoģe, NLP speciāliste Dace Rolava atzīst: visbiežāk ģimenes problēmas sākas tad, kad sievas kļūst greizsirdīgas uz datoru, kas vīru var aizraut un izklaidēt daudz labāk nekā viņa — dzīvs cilvēks. Sievietei rodas interese, ar ko tad vīrs nodarbojas, — viņa redz, ka viņš spēlē kārtis vai kādu datorspēli vai pavada laiku kādā interneta lapā. Sieviete ir greizsirdīga uz šo vīra aizraušanos ar virtuālo pasauli, kas dod iespēju aizpildīt brīvo laiku. "Ja sieviete, ejot garām vīram, redz, ka viņš aiztaisa lapu, kuru lasījis, ka pārslēdzas uz kaut ko citu, viņā rodas aizdomas, un tad tās vajag apmierināt. Un tajā brīdī tiek pārkāpta ļoti smalka nenovilkta robeža — ielaušanās otra privātajā telpā. Tāda ir vajadzīga katram, lai varētu justies droši. Privātā telpa nav tikai istabas stūris. Tas var būt piezīmju blociņš, atvilktne kādā lielā skapī, pat aploksne vai virtuālā vietne. Ja cilvēks jūt, ka viņu novēro un kontrolē, viņš vairs nejūtas drošs. Tādā situācijā cietēji ir abi. Vienam ir jāmaina sava drošības telpa, un tas otrā izraisa greizsirdību. Svarīgi atcerēties, ka mums vienam pret otru jāizturas saprotoši."

Virtuālo krāpšanu nevar piedot

Tomēr nereti sievietes (un arī vīrieši) otra aizraušanos ar datoru un internetu uztver kā krāpšanu. Galu galā virtuālajā pasaulē tiek pavadīts gana daudz laika, kas tiek atņemts dzīvesbiedram un bērniem. Psiholoģe norāda: par krāpšanu tā kļūst tajā brīdī, kad kāds no pāra sāk kontrolēt otra sarunas. "Daudzas sievietes atzīst: ja vīrs krāpj seksuāli (darbā, kādā tusiņā vai pirtī), tad tas ir vienreiz un to var aizmirst, bet virtuālo krāpšanu viņas nespēj piedod, jo uzskata: ja tev ir interesanti ar otru cilvēku, kāpēc tad mēs esam kopā? Turklāt seksuālais moments ir ļoti īss, bet virtuālā saskarsme ir gara, nereti aizņem ne tikai brīvo laiku vakaros vai naktīs, bet arī darba laiku. Otrs cilvēks to nevar kontrolēt. Bieži vien tas var būt vienkārši flirts, bet otrs jūtas aizvainots, jo šo sarunu nesaprot. Turklāt no virtuālā flirta ir tikai pussolis līdz reālai krāpšanai, reālām attiecībām. Šajā virtuālajā komunikācijā otru var saprast daudz labāk, nekā nereti tas notiek dzīvē."

Tā dzīvot vieglāk

"Virtuālā pasaule nav tikai internets vai spēles, bet arī filmas, mūzika, televizors, telefons. Pats svarīgākais ir tas, kā mēs to uztveram un kā to piefiksē mūsu zemapziņa. Kādēļ tā mūs saista? Internetā cilvēks var mainīt savu vecumu, identitāti, dzimumu. Tur var izlikties, par ko vēlas, un par to nebūs jāatbild. Turklāt var noslēpties un izpaust savas patiesās jūtas. Un cilvēkiem tas patīk, tāpēc viņi iesaistās virtuālajā pasaulē." Psiholoģe stāsta, ka virtuālā pasaule mūs ieved transā, kas ķermenim ir daudz patīkamāks stāvoklis. "Tas izpaužas kā sirdsdarbības un elpošanas palēnināšanās, jo visbiežāk mēs atrodamies sēdus stāvoklī, ķermenis ir atslābinājies, vielmaiņa kļūst lēnāka, jo vairs nav vajadzīgs tik daudz enerģijas, kā aktīvi kustoties. Zemapziņai šis process patīk. Lēnām arī apziņa saņem signālu, ka tas ir super. Tad laiks pazūd, stundas kļūst par minūtēm un veidojas atkarība."

Kontrolē savu laiku

Dace Rolava uzsver: ja šī problēma skartu tikai divu cilvēku attiecības, tas būtu nieks. Atkarība sāk veidoties jau maziem bērniem. "Mēs pērkam saviem bērniem datorus, lai viņi mācītos angļu valodu, spēlētu prātu attīstošās spēles. Tas nav slikti, ja bērnam ar datoru ļauj darboties noteiktu laiku un pēc tam viņam atprasa to, ko viņš apguvis. Piecus gadus vecs bērns visu apgūs daudz ātrāk nekā 60 gadus vecs cilvēks. Ja līdzsvars starp virtuālo un reālo pasauli netiek sabalansēts, mūsu zemapziņa izvēlas uzturēties virtuālajā. Manā praksē ir bijis gadījums, kad septiņus gadus vecs dēls aizcērt mātes priekšā durvis, paziņojot, ka viņa nav vajadzīga, jo viņam ir dators. Mums nebūs jāveido kiborgi, par kādiem sapņo zinātnieki, jo paši kļūstam par bioloģiskajiem robotiem."

Protams, katram cilvēkam vēlme pēc virtuālās pasaules ir atšķirīga. Vieni, pavadījuši darbā pie datora septiņas astoņas stundas, vairs nevēlas tam virsū skatīties, bet ir tādi, kas, pārnākot mājās, virtuālajā pasaulē nosēž vēl pusi nakts. "Vēl viena lieta, kas mūs tur vilina, ir azarts, kas guļ katrā no mums kā dēmons. Virtuālā pasaule ļauj mums īpaši izbaudīt azartu, turklāt par to nekas nav jāmaksā. Ir spēles, kur jākrāj punkti un var iegūt balvas! Virtuālajā pasaulē mēs gūstam uzslavas, bet reālajā pasaulē? Cik bieži mēs uzslavējam savus vīrus un bērnus? Dators sniedz visu nepieciešamo, nav jāklausās pārmetumos un lamās. Ir klusums un miers, var justies labi.