Muzikālās bankas tumšais zirdziņš - grupa "Ēnas" (VIDEO)

Muzikālās bankas piecpadsmit finālistu sarakstā blakus pazīstamām «blicēm» iekārtojusies grupa «Ēnas».Grupa pastāv jau gandrīz desmit gadus. Zināmāki «Ēnu» puiši kļuva pirms trim gadiem, kad radiostacijās sāka spēlēt viņu «Beautiful Morning».

Tobrīd daudzi izbrīnā rauca uzacis — vai tie vispār ir latvieši? Jā gan, turklāt ļoti talantīgi, jauni un ar patiesu mīlestību pret mūziku! «Spēlējam tādu mūziku, kurai nevar interneta portālā pielikt smaidiņu un uzrakstīt: «Tu man patīc!» Tiem, kas mūs klausās, viedoklis ir vairāk par diviem vārdiem,» ir pārliecināts Muzikālās bankas finālists, grupas «ēnas» solists Lauris Valters.

Mūzika — mana dzīve

Par sevi portālā «draugiem.lv» Lauris raksta: «...atdodu visu sevi mūzikai un saņemu emocijas no mūzikas... jo patiesībā nekā cita nav.» Vai tiešām — nekā, itin nekā cita nav?

«Bērnībā baigi rāvos uz visām pusēm — bija skola, basketbols, mūzikas skola, biju vidusskolas parlamenta prezidents, braukāju uz dažādām konferencēm, bet, uzsākot studijas, sapratu, ka māku daudzas lietas, varētu viduvējā līmenī spēlēt basketbolu, bet nebūtu spožs. Tā kā studēju politoloģiju, varētu būt ierēdnis, bet zinu, ka tad es tikai eksistētu,» stāsta mūziķis. «Pēdējo divu trīs gadu laikā esmu sapratis, ka mūzika ir visa mana dzīve un pārējās lietas ir tai pakārtotas.»

Varbūt tieši tāpēc jau piecus gadus Laura sirds ir brīva? Puisis iesmejas: «Arī, protams. Ja ir kāds cilvēks blakus un jūties komfortabli, emociju pasaulē valda miers, radošums var apdzist.» Uz manu iebildumu, ka varbūt ir tieši otrādi un otrs kļūst par iedvesmas avotu, viņš kļūst domīgs: «Nezinu, vai mūza varētu būt mīļotais cilvēks. Kad pēdējoreiz blakus bija kāds, man bija 19 gadi, nu man ir 24, grūti teikt, kā būtu tagad. Nekad neesmu bijis saldo, gaudulīgo dziesmu rakstītājs, bet, manuprāt, radošā dzirksts un mūzika labāk nāk ārā tad, kad kaut kas nav kārtībā, nevis ir.»

Nevarētu paciest «cacu»

Klausoties Laura teiktajā, pieķeru sevi domājam — viņš ir jauns, izskatīgs, gudrs vīrietis, neticami, ka jau piecus gadus šāds Lieliskais bijis viens. Viņš tikmēr turpina: «Pēdējos gados esmu bijis sevī sapinies... Esmu komunikabls, atvērts, bet ir viena robeža, kad iekšējā pasaule slēdzas ciet. Kā tāds liels aizsargmehānisms.»

Varbūt tā ir kāda sena trauma? Valters iesmejas: «Savā ziņā — jā, tā ir negatīva pieredze. Kad esi ielaidis cilvēku reiz savā pasaulē līdz galam un pēc tam «noraujies pa sirdi» uz vairākiem gadiem... Tu vēlāk vienkārši atsalsti, kļūsti vienaldzīgs. Citi šādos gadījumos mēģina atspēlēties citiem — ir kopā, tad saka «čau» un skatās, kas nākamais rindā. Man tā nav. Pirms gadiem trijiem četriem, kad iekšējā pasaule vēl atkopās, man bija labas attiecības ar alkoholu, brīvdienas aizgāja tā, ka nu! Taču pēdējos divarpus gadus nelietoju vispār, pat alu ne. Starp vīrieti un sievieti tās dziņas bieži vien parādās tieši ballītēs, kad iedzer, tad ir rīts un — opā! Citi saka, ka iedzērušiem cilvēkiem atveras kaut kāda zemapziņa, kad var teikt taisnību, palikt drošāks, bet man nevajag alkohola, lai justos labi.»