Par «gaziku», akordeonu, Dimiteru un bērēm

Lai piedod tie cilvēku tūkstoši, kas virtenēm stāvēja Esplanādē, lai tikai tiktu Pareizticīgo katedrālē un atvadītos no Vijas Artmanes, taču jāatzīst, ka bēru ceremonijā bija iemaldījušies arī simtiem... kā tos varētu nosaukt? Ziņkārīgie? Interesenti? Garāmgājēji? Katrā ziņā — tādi, kas uz bērēm bija atnākuši kā uz šovu.

Pārsteidza krievu mediju histēriskā reakcija. Skatoties «Panorāmā» demonstrēto sižetu, kurā krievu raidījumā «Lai runā» mūsu kauna traips Viktors Alksnis ālējās par to, cik ļoti Artmani pat pēc nāves Latvijā mēģina noniecināt esošās varas pārstāvji, palika kaut kā nelabi... Un žēl režisora Alvja Hermaņa, kurš centās kaut ko skaidrot, līdz bija spiests izmisis vaicāt: «Ko jūs vēlaties ar to panākt?!»

Ūdeni uz kaimiņzemes propagandas dzirnavām uzlēja arī prezidenti — visi trīs. Guntis Ulmanis varēja attapties un parūpēties par Artmanes godināšanu, viņai vēl dzīvai esot, Valdis Zatlers — par oficiālas līdzjūtības izteikšanu vismaz pirms Krievijas prezidenta, bet Vaira Vīķe-Freiberga... Nu, tas vispār ir «kronis».

Emigrācijā ilgus gadus sānus sildošajai kundzītei jau nu nenāktos moralizēt par cienījamo aktrisi kā «padomju varas propagandisti», kas, viesojoties Ziemeļamerikā, sazin kad uzstājoties sazin kādā TV, esot aizstāvējusi komunistisko ideoloģiju un PSRS valdību, tāpēc esot «augsta ranga aktīva komuniste». Ja pat tā arī bijis, ko tad Artmanei bija darīt? Aģitēt gāzt tolaik šeit diemžēl pastāvošo valsts varu un pie viena pakot čemodānus braucienam uz Sibīriju?

Aktrises piemiņa ir svēta lieta, taču daudzi jautājumi tomēr prasītos pēc atbildēm. Ne par VVF — kanādiete ne pirmo reizi ir pierādījusi, ka viņai diezgan grūti orientēties procesos, kas Latvijā notika padomjlaikos. Ne arī par «GAZ 53», akordeonistu un Pokrova kapiem — tā ir tikai un vienīgi tuvinieku darīšana (un aizgājējas paustā griba), kā notiek bēres. Taču par ģimenes nostāju dažās lietās gan, piemēram, uzstājīgo pabalstu prasīšanu bērēm, līdzjūtības paģērēšana (nevis gaidīšana, bet tieši pieprasīšana!) no valsts augstākajām amatpersonām u.tml. It kā jau bērnu pienākumus būtu pienācīgi apbērēt māti, nevis valsts, ja arī aizgājēja ir visas nācijas gods un lepnums...

Par to visu savu skaidrojumu varētu sniegt aktrises dēls Kaspars Dimiters, kurš parasti ar e-pasta starpniecību neliedz atbildes nevienā jautājumā, lai cik tas arī smags būtu. Arī šoreiz Kaspars jeb «Gaziks Akordeonovičs», kā viņš pats lūdza sevi dēvēt pēdējā laika notikumu kontekstā, sākotnēji it kā piekrita esarunai, taču... «Desmit gadus ar Līgu esam veltījuši mammai. Un viņa aizgāja kā uzvarētāja — no katedrāles. Tautas, ne etiķetes pavadīta. Ja kādam ar to ir par maz, nekādi paskaidrojumi neko nemainīs. Kas godāja, pagodināja. Kas negodāja, negodās arī pēc maniem paskaidrojumiem. Es šīs sistēmas komunicēšanas standartus pametu. Kas man būs uz sirds, to publicēšu blogā. Piedod, «ticu Dievam un tinos»,» savā e-pastā ar nosaukumu «I"m Off» vēstīja Kaspars.