Elita Veidemane par piektdienas blondīnēm un «pofigistu» Busuli

Laime vēl, ka piektdienā man bija tā iespēja netraucēti izbaudīt neaptverami kvalitatīvo šovu "Paldies Dievam, piektdiena ir klāt", jo šajā dienā tālrādē paralēli neritēja neviens cits izklaides gabals. "Piektdienā" es patiešām peldēju gandrīz vai nirvānā, izgaršojot TV šova trīs blondo vadītāju "svaigās" asprātības. Ak, visas trīs nebija blondas? Vai, dieniņ, bet man šķita...

Nezinu, kam jānotiek, lai tekstu, piemēram, par hokejistu, kurš tirina kājiņas, uztvertu kā asprātīgu? Vai arī lielmutīgas žākstīšanās intermēdijās saskatītu sievietīgu skaistumu? Piespiedu sevi, lai noskatītos raidījumu līdz galam. Taču tā samākslotības dēļ nolēmu nākamreiz tajā vairs neielūkoties.

Pēcāk domāju: kāpēc gan "Piektdiena" ir nesalīdzināmi nebaudāmāka par "Zvaigžņu lietu"? Iespējams, tādēļ, ka atbaidoši dziedošo "šovmeņu" un "šovvumeņu" sacensībā ir kaut kāda intriga: kurš nodziedās vissliktāk, lai saņemtu pelnīto balvu absurdā šovā? "Piektdienā" šādas sacensības nav, tur ir vienkārši "blondīnes". Tāpēc šai nedēļas dienai ilgu mūžu neparedzu.

Protams, vismaz pagaidām skatītāji vēl mēģina vērot arī šo raidījumu, jo vientiesīgā cerībā domā, ka varbūt nākamais raidījums būs aizraujošāks, dinamiskāks, asprātīgāks un līdz ar to vērtīgāks. Taču nekas nemainās. Nebija nekādu reitinga uzlidojumu arī tad, kad minētajā šovā tika sabāzti seksa jociņi, izmantojot latvju nerātnās dainas. Tās jau nu gan jāprot skandēt atbilstošā vietā un laikā, nevis mēģināt būt "asprātīgām beibēm", kuras večiem iesmērē tieši tās dainas, kas būtu jāskandē sievietēm. Nu, baigi asprātīgi tas bija! Smējos tā, ka gandrīz no dīvāna izkritu. Patiesību sakot, bija mazliet neērti un šovu skatīties vairs negribēju...

Inerces dēļ paskatījos arī "Zvaigžņu lietu". Taisnību sakot, ne tikai inerces dēļ: gaidīju, kā "dziedoņus" vērtēs Intars Busulis un Dons. Jo šiem jaunekļiem ausis tomēr ir īstajā vietā un valoda — tāpat.

Pēc pirmās dziesmas vērtējums Laurai Kosītei: "Lauriņ, tev tā dziedāšana sanāk vēl sliktāk nekā Elitai (Drākei — E.V.), varbūt tomēr labāk palikt pie tā, kas sanāk — dejošanas." Pēc pirmās dziesmas vērtējums Elitai Drākei: "Elitiņ, diemžēl varēja dzirdēt, kā tu dziedi... Va velns, es neko labu nevaru pateikt šinī sakarā." Pēc otrās dziesmas Intars rezumēja: "Es kļūdījos, iepriekš sakot, ka Laura dzied sliktāk par Elitu... Elita tomēr pārspēj Lauru, bet izskaties tu lieliski!"

Tāds, lūk, monolodziņš. Savukārt ar Donu bija citādi: sākumā viņš vērtēja skarbi, taču pēc tam kaut kā "nolūza": pilnīgā vienaldzībā visiem lika desmitniekus. Interesanti, kāpēc tā? Ļaunas mēles melš, ka abiem tiesnešiem kādā reklāmpauzē esot piekodināts, lai beidz taču vienreiz vērtēt, kā saka, pēc tiesas un taisnības! Dons acīmredzot apvainojās, bet Intars kā izteikts "pofigists" tikai vīlēja tālāk tādā pašā garā. Patiešām, ko gan viņam zaudēt?

Ja tas patiešām ir bijis tā, varam aizdomāties arī tālāk: cik taisnīga un godīga ir telefonbalsošana? Kāpēc man vajadzētu ticēt, ka par Drāki, piemēram, nobalsoja vairāk nekā par Kokoreviču? Vai tad šova veidotāji nevar, kā smejies, notēlot "tautas atbalstu"? Protams, ka var. Jo es kaut kā, piedodiet, neticu, ja man apgalvo, ka "visa Latgale" balso par Drāki tāpēc, ka viņai blakus ir Baltacis, kura sejā jau sen rakstīts: "Lūdzu, nebalsojiet par mani!!! Lūdzu, lieciet mani mierā!" Acīmredzot Elita Drāke šajā šovā vajadzīga kā klauns, par kuru var smieties bez mitas, tāpēc arī viņas izmešanu šova veidotāji nepieļauj. Bet nabaga Drāke to diemžēl nesaprot...

Savukārt "Koru kari" pārņēma tālrādi ar tik patiesu azartu, ka no ekrāna nevarēja ne atrauties un dziedāt vien gribējās. Laba, kvalitatīva mūzika, kuru izpilda nevis kaut kādi mazie meža dīvainīši, kuri pirmo reizi vēruši vaļā muti, bet gan cilvēki ar izteiktu muzikalitāti. Profesionāļi? Nē, protams. Tikai daži no viņiem tādi ir. Bet kopumā — daļa no tautas, kas patiešām dzied, nevis mēģina karāties virvēs vai ledus karalienes balsī novīlēt "Strauja, strauja upe tecēj".

Visi kori bija lieliski, visi! Un nav arī taisnība, ka latvieši tādi ziemeļu nūģi vien ir: paskat, kā Rīgas Baltais koris nodejoja un nodziedāja lambadu! Skatoties uz azartiskajiem koristiem, pamodās cerības, ka ar Latvijas jauniešiem nav nemaz tik slikti: viņi ir skaisti, viņi mīl un priecājas tāpat kā dzied — kaislīgi un latviski, kaut arī daudzkārt dzied svešās mēlēs. Viņi — atšķirībā no internacionālistiem — prot ne tikai dzimto valodu vien.

Un tomēr pagājušās svētdienas "Koru karos" mani visvairāk pārsteidza un arī aizkustināja veltījums Aizsaulē aizgājušajai Vijai Artmanei. "Zvaigžņu lietus" veidotāji gan līdz tik sarežģītam domu gājienam netika. Bet ko nu par to... Garīgā himna "Ave Maria", kas izskanēja koru sirsnīgajā interpretācijā, bija tik patiesa, ka izteica cieņu un mīlestību vairāk par jebkuriem vārdiem. Pēc tam iestājās klusums, un man gribējās ticēt, ka Aktrises dvēsele ir dzirdējusi visu, ko gribējām viņai pateikt.