Busulis un atkritumu konteineri uz operas skatuves

Vakara sākumā pie skatītājiem iznācis piecdesmito gadu noskaņās tērpies, izpildīdams Frenka Sinatras par hitu padarīto I’ve Got You Under My Skin, jau uzreiz Busulis klausītājus paņēma savā varā, liekot bažīties — ja jau pirmā dziesma ir ar tādu «uzrāvienu», vai turpmākajā koncerta gaitā izdosies publiku noturēt uz viļņa.

Taču šaubām nebija pamata. Sācis draiskās džeza un svinga noskaņās, Intars klausītājus, likdams dzīvot līdzi ik izdziedātajai frāzei, droši vadīja cauri visai savai muzikālajai daiļradei. Protams, ne bez pavadošā sastāva — šarmanto fona vokālistu un pavadošā orķestra (kurā bija manāmas pazīstamas sejas, gan no vairs neeksistējošā Time After Time, gan citu zināmu projektu) — palīdzības. Uz skatuves pie taustiņiem atradās arī Busuļa muzikālais līdzgaitnieks, albuma Kino mūzikas autors Kārlis Lācis.

Lai arī sākums bija visnotaļ jestrs, koncerts turpinājās uz mierīgākas, noskaņu pilnas nots. Skatuve apgriezās ap savu asi, atklājot skatam… gandrīz vai izgāztuvi, iespaidu papildināja ielas klaidoņu drānās tērptie mūziķi. Atskanēja šūpuļdziesma, liekot vai ikvienam atcerēties bērnību. Savās atmiņās par jaunības gadiem netālu no Talsu gaļas kombināta nekautrējās dalīties arī pats dziedātājs, un viņa trāpīgie, vienlaikus tik sirsnīgie izteikumi pauzēs starp dziesmām  ļāva noticēt, ka, lūk, Busulis uzrunā tieši tevi.

Tāpat nevar nepieminēt neviltoto īstumu, kas ļāva noticēt ikvienai izdziedātajai vai pateiktajai frāzei. Sācis runāt, Busulis brīžiem nebija vai apstādināms, turklāt īpašu uzmanību pievērsa īpašajiem viesiem — no Prezidenta ložas koncertu vēroja Latvijas valsts prezidents Valdis Zatlers ar kundzi. Pēc dekorāciju maiņas sekoja visu gaidītais saldais ēdiens — dziesmas no albuma Kino.

Meistarīgi spēlējoties ar balsi, dziedātājs tāpat spēlējās arī ar savu izskatu — vienubrīd Busulis pamanījās samulsināt publiku, kas pat uz mirkli noticēja, ka iemīļotais mākslinieks ļāvies tetovētājiem, vai visu savu ķermeni noklājot ar fantāzijas zīmējumiem, kas gan beigās izrādījās vien musturots krekliņš.

Taču, neatkarīgi no tā, vai tērpies spīdīgā žaketē, vai kailu vēderu, dziedātājs pilnīgi izstaroja eneģiju, gluži kā zibens lādiņš ne mirkli neapstājoties. Un, izpildot dziesmu kopā ar Sergeju Timofejevu, Kino tekstu krievu valodā autoru, Busulis rokās ņēma instrumentu — trombonu, lai muzikāli izteiktos savādāk, nekā ierasts. Brīžiem bija grūti izsekot visam uz skatuves notiekošajam — valšķīgo fona dziedātāju flirtam ar mūziķiem, ekrānam, uz kura bija redzami kadri no pasenām kinofilmām, kā arī, protams, pašam dziedātājam, kurš ne mirkli neapstājās uz vietas.

Kulmināciju koncerts piedzīvoja pašās beigās — grūti bija noticēt, ka Operā sēdošos iespējams piecelt kājās, lai uzdejotu, taču tieši tas notika, kad sāka skanēt visiem zināmie popmūzikas hiti. Šķiet, pats dziedātājs par notiekošo bija samulsis (vai arī ļoti veiksmīgi par tādu izlikās), atzīstot — «nu diez vai Operā tā vajadzēja.» Bet vajadzēja gan, jo Busuļa atskaites koncerti varētu būt etalons, kādam ir jābūt pasākumam, lai to nodēvētu par Lielkoncertu. Ar lielo burtu.