TV3 sākas dejošanas otrais cēliens

Pirms katra jauna šova pats svarīgākais ir – laba komanda. Jo bez labiem dalībniekiem nesanāk labs šovs. Ja mēs vienojamies kopējā vēlmē radīt labu šovu, tad viss arī izdodas. Jo skatītāju neapmānīsi – viņš redz, ar kādu attieksmi mēs visi strādājam. Un pareizākā attieksme ir – darīt no sirds, ar prieku un patikšanu. Un, ja cilvēki nāk dejot tādēļ, ka viņiem patīk, arī skatītājiem patiks un – balsos," ir pārliecināta Dita Torstere, projekta Dejo ar zvaigzni režisore.

Rīt TV3 sākas dejošanas otrais cēliens.

Ar mammas labvēlību

Ikviens televīzijas raidījums vienmēr ir kolektīva darba rezultāts, tomēr ne vienmēr pat izcilu profesionāļu komanda rada vismaz labu rezultātu. Daudz kas ir atkarīgs tieši no "galvenā pavāra", kurš zina, ko, kam, kā un kāpēc gatavo un – pats svarīgākais – spēj sabalansēt sastāvdaļas un arī pasniegt to. Tieši šova režisors ir tas, kas vai nu spēj, vai arī nespēj noturēt skatītāju uzmanību divarpus mēnešu garumā un intrigu – līdz pat finišam. "Šis projekts ir lielas komandas darbs. Ja kāds no posmiem izkristu, šova nebūtu. Režisors viens pats neko nevar izdarīt, ja nav labas komandas – gaismas, skaņas, uzbūve, administratīvā un producentu grupa... Un arī es esmu tikai komandas daļa," uzsver režisore Dita Torstere, kuru projektā iesaistītās personas dēvē gan par "mammu", kas nepārprotami norāda uz viņas īpaši labvēlīgo attieksmi pret dalībniekiem. "Režisors ir persona šovā, kuram var uzdot jebkuru jautājumu un kuram ir jāmāk uz tiem visiem atbildēt. Ja kādam rodas šaubas, tieši pie manis nāk pakonsultēties. Jā, fināla dienā par visu, kas notiek, atbild režisors un viņam jābūt tik zinošam un spēcīgam, lai 50 cilvēku komandu ievadītu pareizā gultnē un tiešraide izdotos," saka Dita Torstere.

Tikai nejaušības pēc Dita pērn esot nokļuvusi šajā projektā, kur viņa uzaicināta ļoti vēlu – tikai trīs nedēļas pirms ētera. Kā lietuviešu producentu kompānija Just TV viņu atradusi, Dita neesot noskaidrojusi, tomēr aizdomas krītot uz Mariju Naumovu, kas zinājusi, ka Dita tieši tobrīd aizgājusi no iepriekšējās darbavietas un domājot, ko darīt tālāk. "Tas man pašai bija milzīgs izaicinājums, jo es nezināju, vai es maz varu vēl to pēc sešu gadu dīkstāves šajā jomā. Teikšu atklāti – lai arī šis ir adaptētais raidījums, man toreiz nebija laika skatīties citus – kādus tos taisa, teiksim, Krievijā vai Lielbritānijā. Un arī tagad neskatos, lai neietekmētos. Vispār jau šoviem ir tikai dažas formulas, pārējais – adaptācija. Režisora profesionalitātes jautājums ir – cik radoši un interesanti māki spēlēt šajos noteikumos. Manas izejvielas bija – 10 dejotāju pāri, divi vadītāji, īpatnēja skatuve... Un mēs vienkārši sākām strādāt. Uzrakstījām detalizētu scenāriju pa minūtēm – kas pēc kā sekos, kādi būs iznācieni, kādi video. Izdomājām visu, pat līdz vārdiem: "Un šovs var sākties!" Tas mums izdevās mēģinājumā, un šo teicienu paturējām kā mūsu firmas zīmi. Tādu mēs šovu uzbūrām. Manuprāt, šovs ir izdevies lakonisks un saprotams," saka Dita Torstere.

Un viņas atbilde uz to, kāpēc šovs kļuva tik populārs, ir: "Laikam tāpēc, ka mēs to darījām no sirds un radījām svētku sajūtu paši sev un līdz ar to – skatītājiem. Un skatītājs jūt šo attieksmi pret viņu. Lai gan risks bija ļoti liels – sporta deja nekad Latvijā nav tik ļoti bijusi izcelta saulītē. Tomēr tas bija krāšņs un skaists šovs, un, manuprāt, tā ir galvenā panākumu atslēga – cilvēki ir noilgojušies pēc pozitīvisma, skaistuma, krāšņuma... Svētdienas vakarā, mierīgi noskaņojoties jaunajai darba nedēļai, auditorija izvēlējās skatīties pozitīvu raidījumu ar zināmu sacensības devu, ko tam deva balsojums. Tik vienkārši."

Nu gan TV3 vairs nav monopolisti šajā jomā, arī telekompānija piedāvā līdzīgu produktu, un tas režisoram sarežģī profesionālo dzīvi, jo – konkurence aug. "Man šīs starptelevīziju spēlītes nepatīk. Jums šovs, mums arī šovs, jums sarunu raidījums, mums arī sarunu raidījums... Vai tiešām mums, radošajiem cilvēkiem, ir tik maza fantāzija? Protams, ka skatītājam nāksies izvēlēties, lai gan man šķiet, ka mēs apzogam skatītāju, iesaistot viņu šajās spēlītēs. Vai mazās Latvijas skatītājs to ir pelnījis? Ne jau man par to lemt – esmu režisore, ko lietuviešu producentu kompānija uzaicinājusi veidot šo šovu, un es to daru ar vislielāko atbildības sajūtu un – neslēpšu – arī ar milzīgu prieku."

Visu sākt no nulles

Pēc teju 15 gadiem Latvijas Televīzijā, kur Dita Torstere sāka strādāt uzreiz pēc skolas absolvēšanas, kāpjot pa karjeras kāpnēm no administratores līdz Eirovīzijas projekta producentei, viņa aizgāja ne tikai no LTV, bet vispār no televīzijas biznesa. "Es laikam esmu tāds cilvēks, kas nebaidās riskēt un sākt no nulles. Man bija jāizvēlas – vai nu turpināt strādāt ar piespiešanos, vai sākt no nulles un atkal pierādīt sevi un mēģināt izsisties. Es izvēlējos pēdējo. Un to nenožēloju. Praksē apguvu mārketingu, pēc tam – personāla vadību, finālā vēl kļūstot par personāla direktori divām lielām kompānijām. Man nav sajūtas, ka toreiz būtu pieņēmusi nepareizu lēmumu. Jā, ir cilvēki, kam līdzīgā situācijā iestājas depresija, bet ne man, jo neesmu no tām, kas ilgi ļaujas sajūtai, ka nu gan ir slikti... Turklāt man bija mazs dēls. Tikai nekad nevajag apstāties un nekad nevajag strādāt ar milzīgu piespiešanos," ir pārliecināta Dita.

To, ka sešus gadus viņa strādāja mārketinga un arī personāla vadības jomā, viņa apzīmē ar vārdiem – tā sanāca. "Kad aizgāju no Latvijas Televīzijas, man teica – tu jau strādāji pie Eirovīzijas, mums nav tāda līmeņa projekta, ko tev piedāvāt. Tā es arī paliku ārpus televīzijas biznesa... Es nolēmu necīnīties par vietu zem saules šajā sfērā. Es atradu citu vietu. Un pat labi, ka tā, jo, strādājot televīzijā, rodas sajūta, ka atrodamies uz vientuļas salas, un tālāk ir tikai okeāns, nekā cita. Tomēr pasaulē nav tikai viena 20 stāvu māja, divas kafejnīcas un kolēģi, ko satiec no rīta, pusdienas laikā un vakarā. Izrādās, pasaulē ir citi cilvēki, citas profesijas, cits bizness... Vajag tikai pāriet pāri Salu tiltam. Un apgūt citas profesijas vienmēr ir interesants process, turklāt režisors, manuprāt, ļoti radoši var strādāt daudzviet. Tikai nevajag baidīties iziet no Zaķusalas, un atzīt, ka viena televīzija nav visa pasaule. Jā, es Latvijas Televīzijā iegāju uzreiz pēc skolas, esmu daudz mācījusies no saviem kolēģiem, esmu tur veidojusies kā režisore, bet – un tas ir ļoti svarīgi – es ne tikai mācījos, bet arī iemācījos." Tāpēc nabassaites pārciršana ar LTV bija labs pierādījums tiem, kas, iespējams, pašu vidē augušu režisori nemaz nopietni neuztvēra.

Bez piespiešanās

Izrādās, bērnībā arī Dita ir dejojusi sarīkojumu dejas. Līdz brīdim, kad izaugusi pārāk gara un palikusi bez deju partnera. Šis fakts gan neesot nekas īpašs, tas ierindojoties viņas bērnības daudzo interešu plejādē – "es izstaigāju daudzus pulciņus un no visiem paņēmu to, ko gribēju.

Teniss, keramika, sarīkojumu dejas, ādas apstrāde, rokdarbi, radio bērnu drāmas ansamblis, koris... Tieši tāpēc es teicu, ka es savu bērnu nespiedīšu ne kļūt par mūziķi, ne par sportistu. Jo es uzskatu, ka viss, kas nāk ar piespiešanos, nav uz labu. Bērnam pašam ir jāgrib, un man savulaik tāda iespēja tika dota". Tomēr Ditas dēls Rūdolfs mācās mūzikas skolā, spēlē klarneti. "Kad dēls sāka mācīties pirmajā klasītē, viņu nepaņēma skolas korī. Ome to nekādi nevarēja saprast – kā tad tā? Viņa puiku aizveda uz mūzikas skolu, un rezultātā viņš tur tika uzņemts."

No daudzajiem bērnības hobijiem pāri palikuši vien rokdarbi, viņai joprojām patīkot šad un tad kaut ko uzadīt. "Man ļoti patīk dzīvoties pa dārzu – tā kā esmu izaugusi, dzīvojot dzīvoklī, šo patikšanu sev atklāju līdz ar dārza esamību. Strādājot dārzā, es nomierinos. Man ir sava rožu dobe. Un ir arī kompānija – sunene Amī, zelta retrīvers."

Un nekam citam īpaši daudz laika neatliekot, jo paralēli šiem šoviem ir vēl citi projekti. "Šis man ir interesants periods – esmu sākusi darīt to, ko es domāju nekad arī nedarīšu, esmu veidojusi šovu gan lielajā Arēnā Rīga, gan brīvdabā. Un pats galvenais – es varu strādāt pie projektiem, kas man pašai ļoti patīk, ne vien ķeksīša pēc – ir jādara, kaut ar piespiešanos un negribot. Ja man patīk, es daru, īpaši nedomājot, cik man tas prasīs enerģiju, laiku un – kas man par to būs. Es esmu kļuvusi daudz atvērtāka un objektīvāka pret ārējo pasauli. Strādājot šaurā vidē, cilvēks kļūst ļoti, ļoti, ļoti subjektīvs un pārējo pasauli neuztver adekvāti. Es sapratu, ka problēmu nav, ir tikai jāatrod risinājuma veidi.

***

DITA TORSTERE

• TV šovu Dejo ar zvaigzni un Dziedi ar zvaigzni projektu režisore

• ART Forte valdes locekle (kopš 2005. gada)

• Dzimusi 1969. gada 7. maijā

• Dēls Rūdolfs (11)

• Strādājusi RICIO Holdinga Latvijas filiālē par personāla daļas direktori (2003–2006), SIA Vernisāžas centrs par mārketinga menedžeri (2001–2003), radio Skonto (1994–1995), Latvijas Televīzijā (1987–2001) – administratore, režisora asistente, režisore.

Bijusi starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa projekta vadītāja Latvijā, TV spēles Brīnumrats producente un režisore, jauno estrādes dziedātāju konkursa Meklējam solistu idejas autore u.c.

• Absolvējusi 72. vidusskolu, mācījusies Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā un Pēterburgas teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā (1990–1992)

• Hobiji – patīk īslaicīgi izbraukumi pa Latviju un ārpus tās robežām, piesaista interjera dizains un visu veidu rokdarbi