DOMSTARPĪBAS TIKAI PAR DZĪVOŠANU
Par to, kā strādāšana Īrijā mainījusi ne vienas vien ģimenes likteni, dzirdēti dažādi stāsti. Taču Jēkabs stāsta, ka Īrijā nekas ģimeni graujošs neesot noticis un Latvijā viņš neesot atgriezies ar domu, ka viss ir beidzies: «Manuprāt, ģimenes būšanās nav noteicošais tas, kur cilvēki dzīvo. Precas un šķiras gan Latvijā, gan Īrijā, gan citur. Mums nesaskaņas radās par jautājumu, kurā valstī dzīvot. Es visu laiku biju par to, ka ātrāk vai vēlāk ir jāatgriežas Latvijā, bet Anitai bija savs viedoklis — par labu palikšanai Īrijā. Viņa tur ir iejutusies un varbūt tāpēc nespēj saprast mani. Jau tad, kad devos uz Īriju, skaidri zināju, ka ilgāk par diviem gadiem negribēšu tur palikt. Jau pašā sākumā sevi noskaņoju, ka Īrija man būs tikai pagaidu variants. Un ne mirkli mana pārliecība nemainījās. Novilku tur divus gadus un pāris mēnešu. Radās doma izvilkt vēl kādu laiciņu, lai iznāk pilns gads. Taču atjēdzos un sapratu, ka tā var turpināties gadu no gada. Painteresējos, kas notiek Latvijas biatlona saimniecībā, un, uzzinājis, ka federācijā atbrīvojas ģenerālsekretāra vieta, sapratu, ka man šī iespēja jāizmanto. Tas pasteidzināja lēmuma pieņemšanu.»
NAUDA NEBIJA GALVENAISĪpašu iemeslu pamest Īriju Ješkam tik tiešām nebija, jo viss gāja tikai uz augšu. Viņš meta pie malas mašīnu mazgāšanu, mācījās un sāka darīt to, kas patīk — strādāja par fitnesa instruktoru un gatavojās iet papildu kursos. «Biju iedzīvojies,» bilst Jēkabs, «taču sapratu, ka to pašu varu darīt Latvijā. Protams, nevar salīdzināt atalgojumu mūsu valstī un Īrijā. Es negribu teikt, ka mani neinteresē finansiālais aspekts, taču es neesmu no tiem, kas dzenas pēc naudas. Man iekšējo komfortu pārsvarā rada citas lietas. Tāpēc šajā ziņā man nebija grūti izšķirties par labu Latvijai, kur saņemu mazāku atalgojumu.»Jēkabs domā, ka sievas vēlme palikt Īrijā ir likumsakarīga, un šajā ziņā viņš Anitai neko nevar pārmest: «Tur laiks paskrien ļoti ātri. Varbūt tāpēc Anitai šķita, ka ar atgriešanos nav jāsteidzas. Savukārt man, ikdienā fiziski smagi strādājot, mācoties un kaļot nākotnes plānus, laika izjūta bija cita. Jā, mūsu domas par atgriešanos Latvijā nesakrita. Es daudz domāju un mocījos, taču sapratu, ka Anita Īrijā vēlas palikt bērnu dēļ. Tur tomēr bērnu pabalsts ir 150 eiro mēnesī, bet bērnudārzs, skola un citas sociālās lietas ir krietni vien labākā līmenī nekā pie mums. Atbraukušai uz Latviju, viņai atkal būtu jāmeklē darbs. Problēmu būtu daudz.»
JAUNĀS ATTIECĪBAS NEVĒLAS AFIŠĒTJēkabs atbrauc uz Latviju, sāk strādāt, nostājas uz abām kājām, lai ģimenei, vēlāk atgriežoties dzimtenē, būtu pēc iespējas mazāk problēmu — tas ir pirmais, kas nāk prātā. «Ja visu tik labi un vienkārši varētu sarakstīt un sarēķināt uz priekšu, tad jau dzīvot būtu vienkārši,» iebilst Ješka. Uz piebildi, kad tad jau acīmredzot satikšanās ar citu sievieti un jaunu attiecību sākšana ir sajaukusi visas kārtis, Jēkabs teic: «Jā, dzīvē, tāpat kā kāršu spēlē, mēdz gadīties dažādi. Man par šo tēmu īpaši negribas runāt un spriedelēt, kāpēc ir noticis tā un ne citādi. Nevar teikt, ka mūsu attiecībās bija kaut kas tāds, lai katrs mestos uz savu pusi un negribētu viens otru redzēt. Ne uz to pusi, taču nebija arī tā, ka dzīvojām «uci un tuci». Varbūt tāpēc, ka kādu laiku finansiāli neklājās viegli, bija jārisina sadzīves problēmas un jābrauc uz Īriju. Varbūt tāpēc tā kopābūšanas dzirksts nodzisa.»Par jaunajām attiecībām Jēkabs gan negrib neko stāstīt un sākumā jokojot saka: «Ja man katru nedēļu vai mēnesi būs cita meitene, vai tad katru reizi gribēsiet jautāt un rakstīt par jaunajām attiecībām. Nē, jo es taču neesmu nekāda zvaigzne vai smalko aprindu tips. Ja es pirms tam nebūtu bijis pazīstams sportists, diez vai jums par manu privāto dzīvi būtu kāda interese. Domāju, ka pietiek jau ar to, ko esmu pastāstījis.»
ANITA NEVĒLAS RUNĀTBeigās vēl Ješka piebilst, ka jūt vainas apziņu pret bērniem un Anitu. «Ja ir noticis tā, kā pašlaik, varbūt kaut kas jau no paša sākuma nebija tā, kā vajadzētu būt. Es nezinu, un man nav konkrētas atbildes. Protams, no malas var šķist, ka esmu aizbēdzis, pametis ģimeni... Ja godīgi, pats brīžiem tā jūtos un sevi šaustu. Taču es saprotu, ka vairs neko nevar pagriezt atpakaļ un ar savu vainas apziņu es neko neizlabošu. Jāskatās un jādzīvo uz priekšu. Protams, ir sāpīgi, ka pats esmu Latvijā, bet bērni — Īrijā. Taču neviens mani ar mietu uz Latviju nedzina... Katrā ziņā šeit es jūtos labāk nekā Īrijā.»Un ko saka Anita par jūkošajām un brūkošajām attiecībām? Neko. Visi »Vakara Ziņu« mēģinājumi ar viņu sazināties, lai aicinātu Dublinā uz sarunu, bija nesekmīgi. Tikai telefonā atskanēja paziņojums, ka viņa ir aizņemta un nevar runāt... Anita neatbildēja ne uz vienu automātiskajā atbildētājā atstāto ziņu... Lai gan Jēkabs jau brīdināja, ka viņa ar žurnālistiem diez vai gribēs runāt.«Viņai vienai būs ļoti grūti. Jāuztur taču bērni, jāmaksā par mājas īri,» prognozēja Īrijā sastaptie latvieši, kuri ir labi informēti par Nākumu ģimenes nebūšanām.
VAIRĀK LASIET BRĪVDIENU ŽURNĀLĀ „VAKARA ZIŅAS” NO 15. decembra.
Autors:UĢIS MĀLNIEKS
