Tieši darba lietu dēļ viņš ir spiests mosties agri, taču visērtāk Roberts jūtas pēcpusdienā. Sarunas laikā atklājas, ka viņš nav vis vieglprātīgs televīzijas šovu vadītājs, bet latvietis, kas zina savas tautas vēsturi un piederību.
— Tātad agrā mošanās tev sagādā grūtības…
— Man nepatīk agri celties, taču, ja ir tāda nepieciešamība, tad neko darīt — saņemos un pieceļos. Ceļoties pirms deviņiem, mākslinieks pats pret sevi veic noziegumu. Esmu runājis ar saviem radošajiem draugiem, kuri arī pauduši, ka viņiem nepatīk agri rīti. Kaut kā pēdējā laikā sanāk, ka ik rītu man diezgan agri jāmostas. Taču, ja nav nekur jāsteidzas, parasti ceļos ap kādiem 11 no rīta. Bet, ja pieceļos ap desmitiem, tad aizeju uz sporta zāli, patrenējos. Esmu ievērojis, ka varu skriet un plēsties, taču protu arī mierīgi visu izdarīt. Vārdu sakot, nav jēgas saspringt šajā dzīvē.
— Pie kā tu šobrīd strādā?
— Pašlaik veidoju raidījumu «Leģendu mednieki», kuru svētdienās rāda LTV 7. Strādāju «BOOMFILMS» un esmu idejas autors, iniciators un režisors dokumentālai filmai par latviešu lidotāja Herberta Cukura dzīvi un nāvi. Pie filmas strādāju kopā ar kolēģiem — profesionālu kinooperatoru Raiti Valteru un Latvijas labāko operatoru Raivo Karro. Gan raidījumu, gan dokumentālo filmu veido studija «BOOMFILMS». Pie filmas jau strādājam vairāk nekā gadu, un filmēšana notiek dažādās pasaules vietās — esam izbraukājuši Brazīliju, Urugvaju, Izraēlu, bet Latvijā tā ir Rīga, Liepāja un Bukaiši. Tas ir ļoti nopietns darbs, jo Cukura dzīve bija tik krāšņa un piepildīta, savukārt viņa nāve tik ģeogrāfiski tāla un sarežģīta. Kā zināms, Cukuru 1965. gadā nošāva Urugvajā. Mēs cenšamies noskaidrot, kā tas bija īstenībā. Filmai jābūt maksimāli pilnīgai, jo materiāls ir iespaidīgs.
— Lai arī no rīta vēl nāk miegs un neesi gatavs lauzīt galvu, lai atbildētu uz jautājumiem, tomēr jautāšu, kādi ir sirdij tuvākie gada svētki?
— Varbūt esmu pārāk liels patriots, bet man tas ir 18. novembris — nacionālie valsts svētki. Tie ir ļoti svarīgi un manā uztverē visnozīmīgākie svētki ar savu vēsturisko nozīmīgumu, filozofiju un būtību.
— Kā tu atzīmē 18. novembri?
— Manai ģimenei novembrī ir divas tradīcijas: 11. novembrī, Lāčplēša dienā, mēs braucam likt svecītes krastmalā, bet 18. novembrī mums ir ģimenes vakariņas, kurās runājam par savu valsti un zemi, par to, kā Latvija atguva neatkarību. Agrāk kopā ar sievu un bērniem braucām arī uz Daugavas krastmalu vērot svētku salūtu, bet tagad pāris gadus to vairs nedarām, jo tā ļaužu burzma ļoti nogurdina.
— Cik noprotu, tu negaidi, kad taviem bērniem skolā mācīs Latvijas vēsturi, bet pats viņus ar to iepazīstini?
— Viņi zina daudz vairāk pat par pieaugušajiem. Pats pēc aicinājuma esmu vēsturnieks. Tas ir tas, ar ko es nodarbojos. Mēs par vēsturi, īpaši par Latvijas vēsturi, varam ilgi runāt.
— Ar kādu ordeni apbalvoti Latvijas brīvības cīnītāji?
— Ir vairāki ordeņi. Numur viens Latvijā ir Lāčplēša Kara ordenis, kas diemžēl līdz šim nav atjaunots, bet vēl jau arī bija Latvijas Brīvības cīņu piemiņas zīme un Viestura Kara ordenis.
— Vai arī mājās svētkus svinat latviskā garā?
— Ja tu domā, ka īsti latviski ir karbonāde, šķovēti kāposti un zirņi ar speķi, tad noteikti ne. Ir lietas, kur mūsu latvietība beidzas. Tā ir nacionālā virtuve. Tur nu mēs esam kosmopolīti, un mūsu uzturs līdzinās meksikāņu, japāņu un Austrumu virtuvēm, jo, manuprāt, latviešu virtuve ir viena no visneveselīgākajām. Mēs mēģinām šo latvisko garu uzturēt visā pārējā — mūsu mājās goda vietu ieņem latviešu dziesmas, literatūra un kultūra. Tiesa gan, tas nenozīmē, ka mūsu mājās nav ienākusi arī citu pasaules valstu kultūra.
Mana tēva vecāki nākuši no poļiem, tāpēc man ir ļoti daudz poļu asinis, un arī mans temperaments nav latvisks. Neesmu mierīgs un nosvērts cilvēks, kādi pārsvarā ir latvieši. Manas mammas vecāki ir latvieši, tāpēc arī man ir tuvas daudzas latviskās lietas.
— Kā tautā mēdz teikt: latvieši svētkus svin no Mārtiņiem līdz pat Jāņiem…
— Latvieši aktīvi svin Mārtiņus. Kinostudijā ēdu ļoti garšīgu Mārtiņdienas zosi. Ēdu un domāju, ka šī ir ļoti jauka tradīcija. Vispār mūsu nacionālās tradīcijas ir tik interesantas, jaukas un mīļas ar filozofisku piebildīti.
Jāņos cenšos būt mājās Kalngalē, vai arī šos svētkus svinu vietā, kur to dara pēc latviešu tradīcijām. Bet vispār Jāņos man ir bail, jo šis laiks ir lielie svētki dažādiem ēdienu un legālo «narkotiku» tirgoņiem. Mani atbaida arī helovīni un Valentīna dienas. Tas ir kārtējais biznesa gājiens. Tā ir viena no amerikāņu subkultūras izpausmēm, viena no «Coca-Cola» kultūrām.
— Tātad tu nedzer kolu?
— Šad tad to dzeru, bet faktiski nelietoju tādas lietas, kādas tirgo makdonaldā, frī kartupeļus un čipsus.
— Daži pieaugušie atzinuši, ka bērnībā svētku izjūta bijusi daudz lielāka nekā tagad. Kā ir tev?
— Acīmredzot tie cilvēki ir ļoti, ļoti (ar pirkstiem rāda «pēdiņas») izauguši. Cik man zināms, katrā cilvēkā ir vecāks, pieaugušais un bērns. Lai arī esmu jau 35 gadus vecs, manī joprojām ir ļoti daudz no bērna, un es par to priecājos. Dažreiz jūtos kā pusaudzis, dažreiz — kā puišelis. Sapratu, ka varu spēlēties ar savu divus gadus veco dēlu. Tas ir forši. Domāju, ka tie lielie un nopietnie cilvēki iedomājušies, ka viņi kļuvuši par kaut kādiem pārcilvēkiem. Tie ir aizspriedumi un pašu cilvēku iedomas.
— Vai svētkos ar ģimeni ej uz baznīcu?
— Ir brīži, kad mēs to darām. Pēdējo reizi biju Rēzeknes rajona Bērzgales baznīcā, kurai blakus esošajos kapos guļ mani vecvecāki. Paldies Dievam, Latgalē katoļu baznīca vēl joprojām uztur garīgās vērtības. Ļoti daudzas lietas katoļu baznīcā izraisa cieņu, bet ir lietas, kuras man nav saprotamas un pieņemamas. Tāpēc neuzskatu, ka baznīca ir vienīgā vieta, kur iespējams kontaktēties ar Dievu.
Esmu bijis pareizticīgo un luterāņu baznīcā, viesojies krišnaītu templī, mošejā un sinagogā.
— Kā svini Ziemassvētkus?
— Tie ir svētki bērniem, jo tad nāk Ziemassvētku vecītis un nes visiem dāvanas. Kopā sanākam viss lielais radu pulks, un tad notiek lielās svinības.
Ziemassvētku drudzis mani iedzen stresā. Labi, ka sieva man šo stresu noņem. Viņa vienkārši pasaka, cik daudz naudas vajag, lai iegādātos visiem dāvanas. Kādreiz arī braucu uz mežu pēc eglītes, tagad opis atved. Es tikai palīdzu bērniem to izdekorēt.
— Ko novēlēsi lasītājiem Valsts dzimšanas dienā?
— Izstāstīšu kā es 18. novembri atzīmēju 1989. gadā. Tolaik biju krievu armijā, lai arī tas bija bīstami, pa kluso savācāmies 13 latviešu un krievu puiši un atzīmējām valsts svētkus. Atvērām konjaka «Belij aist» pudeli un nodziedājām «Dievs, svētī Latviju». Tajā brīdī mēs jutāmies ļoti vienoti, tas bija ļoti svarīgi, jo sevi apzinājāmies kā vienotu veselumu un kā vienas nācijas un zemes dēlus. Pirms 18. novembra gribu novēlēt šo sajūtu visiem Latvijas iedzīvotājiem, lai mēs apzināmies, ka tie ir Latvijas valsts dibināšanas svētki, lai vārds «Latvija» izskan spēcīgi un skaļi — tikpat koši kā tad, kad dibināja šo valsti.
Santa Sergejeva
