Augstprātīgā un slavas izsalkusī homeopāte Ilva Koškina savā sociālajā tīklā ievietojusi prātam neaptveramus murgus, kurus tagad jau izdzēsusi. Mēs gan par spīti
tos publicējam fotogalerijā, jo uzskatām, ka sabiedrībai savi "varoņi"
ir jāzina. BILŽU GALERIJĀ NO 3.-6. bildei stulbuma pilnie ieraksti; un, protams, pašas, nu jau skandalozas slavenības, dzīves mirkļi."Kā stulba un bezatbildīga Jelgavas ģimenes ārste – homeopāte aizbrauca uz Itāliju "koranovīrusu lūkoties"", ar tik skarbu virsrakstu pie lasītājiem dodas portāls Pietiek.com."Domāju, Pietiek lasītājiem būs interesanti
iepazīties ar stulbas un bezatbildīgas Jelgavas ģimenes ārstes –
homeopātes Ilvas Koškinas feisbukā aprakstītajiem iespaidiem, 7. martā
dodoties uz Itāliju, pašas vārdiem sakot, „izslavēto koranovīrusu
lūkoties”.„Īsā
atelpa, bet varbūt ne tik īsa Braucu to izslavēto koranovīrusu
lūkoties. Ātri jāpārstartē smadzenes, jo laikam iestājies izsīkums.
Katrā ziņā būšu ceturtdien darbā, bet, ja kādam bail no mistiskā mistera
koronovīrusa, tad nu 2 nedējas jāiztiek bez manis Bet pēc tam jau atkal
uz Londonu ļjfe. Dzīve turpinās un ir tikpat skaista kā iepriekš, ar
vai bez vīrusa, ar vai bez griķiem un paracetamola Es šajās politiskajās
spēlēs netaisos piedalīties.
Visas pasaules ierastā Itālija, kas ir par iemeslu panikai visā
Eiropā. Man viņu patiešām žēl, jauki cilvēki. Neliels ieskats vienas
dienas dzīvē Bari un Alebrobello ciematiņā. Itālija pelnījusi krāšņu
aprakstu, bet bez slavenā corona jau nu nekā. Par tukšo lidmašīnu jau
rakstīju, bet izkāpjot ārā no tās nonācām nelielā rindā. Izrādās, visiem
mēra temperatūru, nu gluži kā rindā pie ārsta. 2 darbinieki, tērpušies
minjonu tērpos, katram iešāva pierē termometru. Ienāca prātā doma, ka
senākos laikos visi būtu sasēdināti rindiņā un padusē iesprausts
dzīvsudraba termometrs. Izrādās, ka esam veseli un varam doties. Laiks
gan nav īpaši jauks, vējš un lietus smidzina. Šoreiz nolēmām izbaudīt
dienvidus ar sabiedrisko transportu un no rīta dodamies meklēt autobusu
uz Alberobello, kas pazīstams kā rūķu ciematiņš to dīvaino māju dēļ.
Ieejam dzelzceļa stacijā, un pēkšņi mūsu ceļu aizšķērso 2 policisti.
Esot jāuzrāda dokumenti. Es jau nobālu, sāku svīst, jo somu ar pasi
atstāju viesnīcā. Nu gan varēšu doties uz iecirkni skaidroties, ka manos
plānos nebija uzspridzināt staciju. Bet tad atviegloti nopūšos, jo maku
tomēr Romāna somā biju ielikusi un tur ir id karte. Tās tiek rūpīgi
pētītas un fotogrāfētas, bet atzīst par labām.
Piebrauc autobuss, bet never vaļā priekšējās durvis, jākāpj pa
aizmugurējām. Viss jau labi, bet nezinām, vai autobuss iet uz pareizo
ciemu. Pie šofera klāt netiec, jo viņš sevi norobežojis 2 rindas no
sēdvietām. Tāds tagad likums, līdz ar to biļetes neviens vairs
nepārbauda, brauc kaut vai bez. Sabļaustamies, ka laikam būs pareizais
auto.
Autobuss gan pilns. Pa pašu ciematiņu staigājot gan sajūta, ka esi
gandrīz vai viens, ja neskaita dažas grupiņas ar citiem latviešiem, kas
klejo turpu šurpu pa šaurajām ieliņām. Skats bēdīgs, kafejnīcas tukšas,
cilvēku nav, bet ir jau arī nesezona. Katrā ziņā vieta must see, mazas
akmens mājiņas kā no pasakas. Ziemassvētkos prasītos vēl rūķīšus uz
ielām. Tagad bija tikai sirdis Nokļūstot atpakaļ Bari jauns likums
izdots par vīrusa apturēšanu, Lielveikalos cilvēkus laiž iekšā pa
vienam, pārējie nesaprašanā drūzmējas pie durvīm un aplaiž cits citu. Un
tad ejot garām plauktiem, tāpat saskaries ar citiem. Uzraksts pie kases
- ievērot metra distanci. Tādi paši attāluma ierobežojumi stacijā pie
kasēm, iedomājaties, cilvēki no metra attāluma sviež monētas, varu
iedomāties, kā viņi pin kodu ievada. Tajā pašā laikā darbinieks cimdos,
pareizi, bet ar tiem cimdiem sev degunu pakasa, naudu paņem, nu dīvaini
man tie pasākumi likās. Vēl ielas pilnas ar policistiem, sajūta, ka viņi
visi medī vīrusu, tāpat kā Lietuvā armija uz robežas. Neesmu sapratusi,
kā viņi to plāno darīt. Bet mans ieteikums būtu, katram policistam
rokās termometru un iet pa ielu un visiem izmērīt temperatūru.
Iedomājaties sajūtu, kāda būtu, ka tev pēkšņi viens stroķi pierē. Bet
ēst dod, kafejnīcas strādā un pa lielam viss notiek kā ierasts. Cilvēku
maskās praktiski nav, daži kautrīgākie piesedz muti ar šalli, bet tādu
nav daudz
Otrā diena. Matera. Neskatoties uz itāļu raidkanāliem, kas kaut ko
nesaprotamā valodā runā tikai un vienīgi par coronu un vispār vienīgais,
ko tajā vispār saprotu, ir vārds bubulis, mēris un visas cilvēces
slepkava CORONAV1RUS, brīžiem sajutos kā šausmenē, kur izdzīvojuši ir
tikai daži no visas cilvēces, tai skaitā mēs. Pirmdienā dodamies baudīt
alu pilsētiņu Materu. Kaut ko tik iespaidīgu, acīm baudāmu vēl nebiju
redzējusi. Izkāpjot Materas centrālajā stacijā, kas šķiet nesen uzbūvēta
pēc labākajiem arhitektu paraugiem, nonākam parastā pilsētā. Atliek
doties uz vecpilsētu. Šķērsojot klusās ielas un kārtējo reizi sajūtoties
kā vienīgajiem cilvēkiem šajā miestā, jo ielas izslaucītas, visas
lavočkas aizbultētas ar dzelzs slēģiem, pēkšņi priekšā paveras
neaprakstāms skats, ko reizēm var vērot kādās viduslaiku filmās. Tavā
priekšā pa visu apvārsni parādās smilšu krāsu ciemats, liekas, ka esi
nokļuvis kādā smilšu skulptūru festivālā. Šaurās ieliņas, smilšakmens
nami viens virs otra, baznīcas, nebeidzamās trepes dažādos virzienos,
neiztrūkstošā veļa šaurajās ielās, viss liecina par kaut ķo īpašu,
neizprotamu, ne no šī laikmeta. Laternas protams piedod īpašu šarmu un
plānojam nakts stundā to vēlreiz apskatīt. Bet elpa aizraujas nonākot
ciemata malā, kur tas robežojas ar klintīm un elpu aizraujošu kanjonu.
Un lejā ir takas, tilts - skaidrs, iesim ekspotīcijā, kā teica Vinnijs
Pūks. Kaut kā taču tur lejā jātiek. Bet ak vai, vienīgās kāpnes smagi
aizbultētas ar dēļiem, metāla trubām. Ievērtēju, ka pa vienu pusi varētu
diezgan nesāpīgi pārkāpt un varbūt pat nenoripot lejā kaktusu audzē,
bet kaut kāda uzraksts pat mani no tā attur. Skaidrā itāļu valodā
uzrakstīts vārds TRIBUNALE. Slinkums man pētīt, ko tas nozīmē, bet skan
baisi un nolemjam neiesaistīties tiesu darbos ar vietējo varu. Nopūšos,
ka tik jauks pasākums tomēr neizdodas un ejam meklēt viesnīcu. Šoreiz
nenoturējos un budžeta viesnīcas vietā izvēlējos ekskluzīvāku veidu,
gribējās izmēģināt, kā ir gulēt alās. Jāatzīst gan viesnīcā, kas
izveidota alā. Skaļi nopūšoties, kā man kādreiz to gribētos, dabūju to
kā dāvanu kāzu jubilejā. Istabiņa burvīga, tiešām kā alā, grīda auksta
un mikla, neskatoties, ka pašā telpā silts. Nepārtraukti gan darbojas
mitruma nosūcējs un sildītājs, bet tomēr naktī pamostos kā tvaika pirtī
ar sajūtu, ka tūlīt nosmakšu un nācās raut vaļā durvis, lai tiktu vaļā
no nenormālā mitruma. Tagad saprotu, kāpēc cilvēki no šīm alām tika ar
varu izmesti un ierādīti dzīvokļi, jo alās bija izplatījušās bīstamas
slimības. Man pašai vairāk likās, ka tā var tuberkulozi dabūt, bet droši
vien ko nopietnāku kā plaušu sēni arī. Bet nākamais stāsts par
pārsteigumu, ko nesa rīts jeb kā mēs mēģinājām nokļūt mājās, sekos, kad
tajās būšu nokļuvusi. Patreiz mans sociālais eksperiments Covid 19 un tā
ietekme uz cilvēku psihi turpinās, patreiz, ja paveiksies, dodos uz
Londonu.
* Iespēju robežās saglabāta oriģinālrakstība
Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) paziņojums:
"LĀB prezidente Ilze Aizsilniece ir sazinājusies ar Ilvu Koškinu, kura ir ceļā uz Latviju. Daktere ierakstu Facebook ir
veikusi pirms karantīnas izsludināšanas Itālijā. Viņa apzinās
situācijas nopietnību, pēc atgriešanās veiks analīzes, darbā
atgriezīsies, kad būs pārliecināta, ka neapdraud citus.""Pēc sabiedrības un mediju spiediena augstprātīgā homeopāte Ilva Koškina savā sociālajā tīklā ir ievietojusi atvainošanos par saviem murgiem, kurus izdzēsusi. Mēs gan tos publicējam fotogalerijā, jo uzskatām, ka sabiedrībai savi "varoņi" ir jāzina.LASIET ARĪ: Cik ar koronavīrusu saslimušo ir Latvijā? Cik Eiropā inficēti un miruši: oficiāla vietne ar visjaunāko informāciju
