Nevienam vairs nerada nekādu pārsteigumu valdošo politiķu
nekaunība, un kārtējais apliecinājums tai ir „elitei” plānotais
ievērojamais algu pielikums, kas būs vidējās mēnešalgas robežās, kuru
saņem ievērojams iedzīvotāju skaits, ik dienas strādājot astoņas
stundas. Interesanti, ka algu lielums galīgi nav atkarīgs no darba
ražīguma vai kādiem citiem kvalitātes kritērijiem, un tā nu lielāku algu
saņems arī veselības ministre Anda Čakša – nu jau 4240 eiro mēnesī.
Čakšai gan vienalga būs ievērojami
mazāk nekā, ieņemot amatus valsts slimnīcās, - tad vidēji mēnesī sanāca
ap 10 000 eiro. Salīdzinoši: medicīnas māsa pēc Veselības ministrijas
(VM) sistēmas atalgojumā saņem līdz 675 eiro, bet kopā ar nakts stundām
un piemaksām jau pat 929 eiro mēnesī (pirms nodokļu nomaksas).
Pati A.Čakša gan ir atzinusi, ka darbinieks nevarot strādāt
kvalitatīvi 24 stundas no vietas un dežūras būtu jādala. Viņa apgalvo,
ka Bērnu slimnīcā šāda prakse tikusi izskausta.
Bet tagad tas kaut kā jau ir aizmirsies: mediķi oficiāli strādā ne
tikai 24 stundas no vietas, bet pat 24 stundas no vietas visu nedēļu un
pat vairāk stundas, nekā ir diennaktī, piemēram, 36 stundas.
Ministre izliekas to neredzam, jo pazudusi iecere nodalīt valsts
medicīnu no privātās, lai mediķi varētu ar pilnu noslogojumu strādāt
vienā darbavietā un saņemt algu ja ne kā ministram, tad vismaz
atbilstoši savas profesijas profesionālajām kompetencēm un profesiju
standarta klasifikācijai.
Ministre A.Čakša var priecāties par savu algas pielikumu, žēl tikai,
ka viņas darbu negatīvi vērtē ne tikai iedzīvotāji un pacienti, bet arī
medicīnas profesionāļi. Atšķirībā no VM darbiniekiem neviens nekādu
uzlabojumu veselības aprūpē neredz, jo faktiski tāda arī nav.
Kaut arī tiek solīta papildu nauda arī ārstniecībai, nav nekādu
objektīvu kvalitātes prasību, kuras VM uzskatītu par vajadzību ieviest
un kontrolēt. Tas netiek iestrādāts pat attīstības plānos, kaut bez tā
nekādas reformas nav iespējamas!
Nav nekādas politiskās atbildības kontroles un prasību arī pret
A.Čakšas darbu, jo svarīgāko darāmo darbu termiņi ir pārlikti uz nākamā
gada beigām. Slavinātais Reformu plāns nav ticis tālāk par virspusēju
informatīvo ziņojumu bez aprēķiniem, ieviešanas grafika, rīcības plāna,
konkrētiem mērķiem un vienībām.
Ziņojumā aprakstītās izmaiņas nevar nosaukt arī par reformām. Tās
drīzāk ir šauras idejas, lai pārdalītu veselības pakalpojuma tirgu pēc
VM ieskatiem. Bet iecerētais neuzlabo kvalitāti un darba ražīgumu, nedod
mērāmu sabiedrības labumu un efektivitāti mērķu sasniegšanā, kas ir
pamatā labai veselības aprūpes vadībai ikvienā OECD valstī.
Kaut Eiropas Komisija (EK) sagaida strukturālo reformu plānu, ko
nosaka budžeta atkāpe uz deficīta rēķina, lielas iebildes neviens pret
šīm apšaubāmajām VM iecerēm šobrīd neceļ, jo galu galā tā ir valsts
atbildība, kā tiek tērēta nauda uz mūsu bērnu rēķina.
Nav skaidrs, kā pēc diviem gadiem tiks kompensēts vērienīgais finanšu
pieplūdums, jo šobrīd visas pozīcijas, kur tiek piešķirta papildus
nauda, atbilst bāzes pozīcijas izdevumiem un valdība 2020. gadā kopā ar
mediķiem var atrasties pie sasistas siles, jo nekādas reformas, kas
optimizētu darbu, tā arī nebūs paveiktas.
Skaļi pieteiktais Veselības aprūpes finansēšanas likums arī nerisina
nekādas problēmas, jo ir tik zemas kvalitātes, ka vairāk problēmas rada
un daļa iedzīvotāju jūtas pazemoti kā potenciālie valsts ienaidnieki,
kaut paklausīgi pilda valsts noteikumus par darba samaksu un atbilstoši
maksā pašnodarbināto vai mikrouzņēmuma nodokļus.
VM „neredz” citu valstu pieredzi, kas ir atzinušas, ka iedzīvotājiem
nedrīkst liegt pamata veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, radot tam
ierobežojumus (kā tagad uz nodokļu maksāšanas pamata). Nav skaidrs, vai
šādai VM pieejai finansēšanā vispār būs īstermiņa ieguvums, bet ir
pilnīgi skaidrs, ka ilgtermiņā tāda nav.
Zaļo zemnieku savienība (ZZS) nesmukumu ar likumu grib nodzēst,
nododot to darbam ZZS Saeimas komisijām. Taču nākamgada Saeimas vēlēšanu
tuvums neļaus klusi to izdarīt, un aizvien vairāk izskan objektīvu
argumentu pret Veselības aprūpes finansēšanas likumu un tur ietvertajām
normām.
Šis likuma projekts nerisina neko, tam nav pat definēts mērķis,
toties pēc nosacīto sociālo partneru iegribām tiek veidota padome, kas
nu brīvi varēs aizstāvēt savu organizāciju biedru - privāto veselības
kompāniju intereses, ietekmējot vienlīdzīgu sadalījumu, lai priekšroku
negūtu valsts un pašvaldību īpašumā esošas poliklīnikas un slimnīcas.
Nav arī risinājuma par ģimenes ārstu streiku, un naivi cerēt, ka tas
atrisināsies pats no sevis. VM nemaz nekomunicē ar ģimenes ārstiem, viņu
pārstāvjiem. Visa sarakste ar ārstiem notiek pastarpināti ar ziņu
aģentūru starpniecību, bet onkrētas rakstiskas atbildes vai priekšlikumu
uz visām ārstu prasībām VM ir bijis grūti noformulēt.
Var atrast VM versijas no kategoriskiem apgalvojumiem, ka papildus
naudas nebūs, līdz absurdām prasībām, pie kurām nauda tomēr būs. Pārējās
prasības par e-veselību un koppraksēm ģimenes ārstiem pieņemamā veidā,
kas atbilstu primārās veselības aprūpes principiem, vispār netiek
izskatītas.Raksts pirmoreiz publicēts Pietiek.com
