Tā, protams, ir paša Aināra Šlesera personiskā lieta, cik liekulīgas asaras viņš tagad lej un kā mēģina attaisnoties gan savā, gan sabiedrības priekšā par savu gļēvo un mīksto rīcību, par ko viss jau skaidri pateikts Grāmatā, kuras vārdu politiķis valkā vietā un nevietā. „Tad mēs sacījām savam kungam: zēns nevar atstāt savu tēvu; un, ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs,” teikts 1. Mozus grāmatā – un jebkādi komentāri te, protams, ir lieki.
Taču grāmata „Šofera dēls minhauzens” ir nevis par politiķa tēvu Robertu Leščinski – dzīves neveiksminieku, neuzticīgu vīru un garā vāju slepkavu, bet gan par pašu Aināru Leščinski un to, kādu faktoru ietekmē viņš ir kļuvis par mums šodien skaidri atklājušos cilvēku, kam kārē pēc varas ir labi jebkuri līdzekļi un jebkuras metodes.
Tomēr Aināram Šleseram nevajadzētu īpaši uztraukties par savu jaunības dienu nodevību un gļēvuma nākšanu gaismā, - grāmatā šis apraksts aizņem tikai nenozīmīgu daļu, salīdzinot ar visu to, par ko politiķim nāksies taisnoties tuvākajās dienās, kad grāmata „Šofera dēls minhauzens” būs nonākusi lasītāju rokās. Un tur ar priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas ietvaros izspiestām asarām vien nebūs gana.
Lato Lapsa
