"Parasti Mārtiņdienu - savu vārda dienu, es svinētu tradicionāli ar veselu zoss cepeti. Šogad es arī cepu zosi, bet pavisam citos apstākļos. Tā vietā, lai dzīrotu Vincentā vai kopā ar dažiem draugiem manās mājās Baltezerā, es atrados pie frontes līnijas ar helikopteriem un izlūklidmašīnām virs manas galvas," turpina Rītiņš.
"10.novembrī es kopā ar 4 maniem pavāriem un 400 kg svaigas, sezonālas un vietējas produkcijas, kuru audzējuši mūsu Latviešu zemnieki, izlidoju uz Afganistānu, lai paēdinātu tur dienošos Latviešu karavīrus. Mēs nolaidāmies Meimenas armijas bāzē, 20 km no Tadžikistānas robežas, un pēc 20 stundu garā pārlidojuma uzreiz sākām darbu ar līdzpaņemtajiem produktiem.
Ķelmēnu rudzu maize un Dundagas lauku sviests, kaņepju sēklas, Latgales Rušonas siers, Aizputes grūbas un baltās pupiņas, savvaļas lasis - marinēts bietēs un ķimenēs, Initas ķimeņu siers un pat ķirbji, kurus audzējusi Laima no Dobeles. Un šo sarakstu es varētu vēl turpināt.
Mēs mūsu drošsirdīgajiem karavīriem atvedām tik daudz Latvijas garšu, cik varējām. Mums tomēr bija viena būtiska problēma - Mārtiņdienas zoss cepetis. Birokrātisku šķēršļu dēļ Latvija nedrīkst eksportēt zosis. Vienīgais veids būtu bijis pierunāt zosis lidot konvojā aiz lidmašīnas. Paldies norvēģiem, kuri izlīdzēja un nodrošināja mums gandrīz tikpat labas zosis, kā to būtu izdarījusi mūsu zemniece Mērija.
Es vienmēr biju armijas virtuvi iedomājies, kā milzīgu telpu, kurā sēž viens pats pavārs pie milzīgas mizojamo kartupeļu kaudzes. Nekā tamlīdzīga. Šajā virtuvē neviens nav redzējis svaigu kartupeli ar mizu. Mēs tur esošo kārtību drastiski izmainījām, un pēc gara un nogurdinoša darba mūsu karavīriem un viņu Norvēģu kolēģiem pasniedzām viņu cienīgu maltīti. Šī bija fenomenāla pieredze redzēt mūsu zēnus šajā vidē, kā viņi pielāgojušies dzīves apstākļiem tik tālu no mājām bīstamā zemē. Milzīgs kultūras šoks, kas liek apzināties, ka viss pie viņiem nav nemaz tik slikti kā izskatās un izklausās.
Es no sirds viņus apbrīnoju un būtu gatavs atkārtot šo pieredzi, pagatavojot viņiem vēl kādu svētku mielastu. Es salutēju viņiem visiem!
No sirds esmu pateicīgs visiem Slow Food zemniekiem, kuri palīdzēja man paveikt šo cēlo uzdevumu. Mans sirsnīgākais paldies mūsu sadarbības partnerim Mehmetam no Frisch Paradise (Vācija), kas man piegādāja svaigo lasi pēdējā brīdī, lai mēs to varētu iemarinēt Vincentā un svaigu nogādāt līdz Afganistānai.
Tomēr vislielāko pateicību es gribētu rezervēt Bertoltam Flikam, Air Baltic prezidentam, kurš mūs visus un 400kg pārtikas nogādāja līdz Oslo un atpakaļ. Bez viņa palīdzības mēs nebūtu tikuši tālāk par 22.autobusa pieturu lidostā."
