"Ļoti dzīvespriecīga, cenšos būt pozitīva, sliņķe jau arī bišķiņ..." tā par sevi saka viņa pati.
"Ko es varētu pateikt par sevi sliktu? Visu ko jau..." Aisha mīļi pasmaida un atzīst, ka no rītiem, kad nāk miegs, viņu labāk neaiztikt, jo viņa prot būt arī ļoti, ļoti dusmīga.
Aisha: "Protams, es raudu. Par dajebko! Sabiedrībā jau visi ir smaidīgi un foršiņi. Bet jā, mājās es raudu. Kad ir sakrājies, varu raudāt par vismazāko sīkumu. Izraudos un tad atkal smaidu..."
Vārdos neizsakāme sāpe
Ir arī vārdos neizsakāma sāpe par mazā brālīša Anrija mīklaino pazušanu. 13. martā, dienu pēc dziedātājas vārdadienas, viņš pateica vecmāmiņai, ka dosies mājās, un kopš tā brīža ir pazudis...
"Tas, kas notika ar mūsu ģimeni, galīgi nav forši, un es to nenovēlētu nevienam cilvēkam. Nevienam pašam! Cerība? (Aisha domās pazūd tālu, tālu...) Nezinu, man jau liekas, ka nu jau ir muļķīgi vēl kaut ko cerēt, cik tad ilgi var domāt tās pozitīvās domas, bet ... nu, protams, ka cerība ir! Un tā būs vienmēr! Kad brālis pazuda, viņam bija tikai trīspadsmit gadu, augustā būs... būtu septiņpadsmit..."
Avots:Patiesie stāsti
