Skaista, atraktīva, jautra, un tomēr — cita. Viņa ir pievērsusies reliģijai, atmetusi visus dzīves netikumus un atkal grib dziedāt. Par garīgo pasauli un atgriešanos uz skatuves Maija stāsta intervijā "Vakara Ziņām".
Ilgi gaidītā atgriešanās
Vai taisnība, ka pēc vairāku gadu pārtraukuma gatavojies atgriezties uz skatuves kā solodziedātāja?
Jā, es to ļoti vēlos! Ir pagājis noteikts dzīves periods, kurā nepazuda arī muzikālās aktivitātes, vairāk ar grupu "Dāmu pops", tāpat arī sadarbība ar bērnu kolektīviem un šovasar uzstāšanās ar "Zodiaku" festivālā "Liepājas dzintars". Tomēr tas nav bijis mērķtiecīgs darbs, tās bija tikai epizodes. Lai es tagad varētu dziedāt un izvērst aktīvu koncertdarbību, sapratu, ka man ir vajadzīgs kāds cilvēks, kas palīdzētu organizēt manu vēlmi radoši izpausties un koncertēt, un Dievs man atsūtīja cilvēku, kas gatavs to uzņemties. Pirms četriem gadiem apzināti aizgāju prom — izzinot garīgo pasauli, griezu nost no savas dzīves laicīgās lietas. Šis laiks man devis ļoti daudz; esmu sakārtojusi savu dzīvi citā jomā, tajā, kurai kādreiz man nebija ne laika, ne arī gribēšanas, ne arī saprašanas.
Kas tev lika pievērsties garīgajai pasaulei?
Neviens nelika, es pati to gribēju. Bija ļoti daudz jautājumu, uz kuriem nebija atbilžu.
Parasti cilvēki Dievam pievēršas, kad ir grūti. Arī man tā bija. Kaut gan biju kristīta, zināšanu par šīm lietām man nebija. Un tad dzīve iet pa straumi, kur tā nes, tur arī es... Reizēm tie bija dziļi atvari... Pāris reižu vajadzēja aizbraukt uz pareizticīgo klosteri, un viss, kas man līdz tam šķita svarīgs, zaudēja jēgu. Agrāk vērtība bija visi netikumi, domāju, ka tajos slēpjas galvenā dzīves jēga; ja visi tā dara, man jātur līdzi, citādi kaut ko pazaudēšu.
Kādi bija tavi netikumi?
Piemēram, ja kādam precētam vīrietim ir mīļākā, kāpēc arī man nevarētu būt mīļākais? Tas nekas, ka viņš ir precēts cilvēks ar trim bērniem. Galvenais ir turēt visiem līdzi. Tagad tādu greznību nevaru atļauties, lai gan piedāvājumu ir daudz, īpaši no precētiem vīriešiem nevar atkratīties. Nākas viņus visus nolikt pie vietas, turklāt uzmanīgi, lai neapvainojas. Es cenšos ar viņiem komunicēt cilvēcīgi, bet pienāk tāds moments, kad izskan šie piedāvājumi.
Droši vien piekrīti daudzu sieviešu uzskatam, ka vīrieši ir cūkas.
Tam gan es nepiekrītu. Tā drīzāk ir domāšanas kroplība... Es jau sen nedomāju kā vairākums. Šajos četros gados esmu sapratusi, ka visa pamatā ir svētība, kas nāk no Dieva, un, ja cilvēki grib būt kopā, viņiem jāiet pie Dieva un jālūdz, lai viņš iesvēta šīs attiecības. Tas nenozīmē gribēt tikai vienam otru — es gribu tevi, un tu gribi mani, un Dievs labāk lai nejaucas pa kājām. Ir jābūt arī vēlmei būt garīgā savienībā vienam ar otru. Ne vienmēr tā notiek — ja viņa saka: es gribu, viņš saka: man pofig... — un arī otrādi. Pēc tam sākas problēmas, jo attiecību pamati tiek balstīti uz cilvēciskām vājībām — tas ir normāli, bet nav pareizi. Tādās ģimenēs vienmēr vienam jābūt garīgam līderim. Ļoti labi, ja tas būtu vīrietis, jo Dievs vīrieti tādu izveidojis, tikai tas kaut kur ir nozaudēts.
Patlaban tev blakus ir šāds cilvēks?
(Smejas.) Teikt vai neteikt... Gribētos gan, ka viņš būtu man blakus, tomēr abi esam ļoti aizņemti. Bet viņš teica, ka mīlēs mani vienmēr.
Tā jau mēs bieži sakām.
Svarīgi ir tas, ka mans cilvēks ir man to pateicis. Šiem vārdiem ir milzīgs spēks. Viss pateiktais kaut kur atrod savu vietu.
Tev pirkstā ir laulības gredzens.
Tas ir baznīcā iesvētīts manas krustmātes dāvināts gredzens, uz kura rakstīts: "Spasi i sohraņi."* Tam ir aizsardzība tāpat kā krustam. Tā ir tradīcija — likt šādu gredzenu uz zeltneša.
Diena sākas ar lūgšanām
Daudziem, īpaši jauniešiem, šķiet, ka dzīvi bez netikumiem ir grūti baudīt.
Baudot dzīvi tikai ar netikumiem, nevar uzzināt, kas ir garīgā pasaule. Vajag dzīvot dzīvi, tāpēc jau tā ir dota. Bet — vajag ne tikai baudīt, bet arī iemācīties, kā jādzīvo pēc Radītāja likumiem. Parasti cilvēks, kas tikai grib baudīt un grib dažnedažādas baudas, notrulinās. Un vienā brīdī viņam šķitīs, ka viss ir izsmelts, un tad sāksies postošā dzīve, kurā ienāks spēks, kas piedāvās kroplības. Cilvēkam liksies, ka tas ir kaut kas jauns un nu tikai viss sāksies. Tā vairākums jauniešu pazaudē laiku, ko Dievs iedevis citiem uzdevumiem, kuri viņiem būtu jāveic noteiktā dzīves posmā, un parasti tādi jaunieši nolemti garīgam trulumam.
Kā paiet tava diena?
Esmu aizņemta no rīta līdz vakaram, jo ir ļoti daudz cilvēku, kuriem esmu vajadzīga un kuriem man sevi jāatdod, palīdzot nonākt tur, kur es esmu šodien... Bet es gribu arī radoši sevi izteikt — esmu uzrakstījusi daudzas dziesmas. Dziedāšu gan savas, gan arī tās, kuras neesmu nodziedājusi tikai tā iemesla dēļ, ka pirms deviņiem gadiem izšķīros no Jāņa Lūsēna. Šis notikums mani arī zināmā mērā izstūma no mūzikas pasaules. Tad palika "Dāmu pops"; vēlāk bija pārtraukums, jo negribēju dziedāt piepīpētos klubos. Iedomājies, no vienas puses — klosteris, kur notiek nemitīga lūgšanās, un tajā pašā laikā jākāpj ar meitenēm uz skatuves klubos, kur cilvēki nodarbojas ar pavisam ko citu. Kā atombumbas sprādziens! Man bija jāmācās pieņemt to, kas notiek apkārt... Domāju, ka viena no augstākajām garīgajām pakāpēm ir tā, ka tu spēj būt starp pasaules sārņiem un būt brīvs no tiem.
Tu īsti neatbildēji, kā paiet tava diena...
Mana diena sākas ar lūgšanu. Pēc tam es baroju puķes un baložus; manam kaimiņam tas ļoti nepatīk, un viņš vienmēr cenšas tos aizbaidīt. Tā mums tāda klusa saprašanās: es saprotu, ka viņš necieš šo manu nodarbi, bet viņš apzinās, ka man tāda ir vajadzīga. Man bieži ir dažādas tikšanās, vēl palīdzu mūkiem, piemēram, aizvedu "matušku" pie ārsta — darīšu to tik ilgi, kamēr tas būs manos spēkos. Visiem mūkiem ir kādas nelaimes, jo viņi nepietiekamā daudzumā uzņem organismam vajadzīgās vielas. Tagad regulāri sazvanos ar savu menedžeri, un tiek sastādīts plāns dienas aktivitātēm. Ja nekur neeju, man vienmēr ir, ko darīt mājās — lasu garīgo literatūru, pārlasu draugu dzejnieku atsūtītos dzejoļus, uzņemu kādu ciemiņu vai arī par kādu īpaši lūdzu. Parasti diena arī beidzas ar lūgšanu, reizēm tas ir ļoti vēlu, naktī, kad visi jau guļ. Tās ir svētītās stundas... Tikai manējās... Nauda? Man ir bijuši pāris veiksmīgi darījumi nekustamo īpašumu tirgū.
Kāpēc pievērsies tieši pareizticībai?
Ja var tā teikt, mani Dievs aizveda uz pareizticību. Pirms tam gāju uz pareizticīgo baznīcu un nesapratu, ko citi cilvēki tur dara. Es tikai stāvēju un skatījos griestos. Man ar to pilnīgi pietika, man vienkārši tur bija labi, man patika atmosfēra, kas valdīja dievkalpojumos. Pāris reižu aizbraucu uz pareizticīgo klosteri, un laikam, kā teiktu man garīgais skolotājs arhimandrīts Tihons — "blagodatj kosnulasj".**
Ko tu domā par to Maiju Lūsēnu, kas bija pirms gadiem desmit?
Tās Maijas vairs nav. Es domāju — iekšējo pasauli, tā ir pilnībā mainījusies.
Tu atkal dziedāsi, tātad atgriezīsies šovbiznesa vidē, kas, kā mēs zinām, nav nemaz tik šķīsta.
Zini, es tur jau tik ilgi neesmu bijusi, ka nezinu, kāda tā ir: šķīsta vai nešķīsta? Es pazīstu savus kolēģus; es zinu, ar kuriem cilvēkiem gribu strādāt, mani interesē tikai profesionālās lietas, bez tam man ir menedžere, kas vairāk atradīsies šajā vidē, es pārsvarā būšu tikai uz skatuves. Es balstos uz citiem spēkiem, tie ir mani lielākie un spēcīgākie garanti.
Tas nozīmē, ka ar mūziķiem kopā netusēsi?
Ja tusēšana ir kopīgs darbs studijā, veidojot projektus, tad tusēšu. Koncertus organizēs menedžere; ja vajadzēs, viņa glāzi šampanieša ar visiem izdzers.
Krustmeita — IEVA AKURATERE
Kādas ir tavas domas par Latvijas sabiedrību?
Nu... Kā tad savu tautu noliksi, nevar taču. Latvijas sabiedrībai ir akūti nepieciešama garīgā izglītošanās. Ne tikai formāli, bet, lai tas aizietu līdz cilvēku sirdīm un dvēselēm. Patlaban garīgajā jomā Latvijā valda daudz naidīgu vēju, kas sajauc cilvēku prātus. Sektantisms, psihoze — ļoti daudz cilvēku pazūd nebūtībā. Ļoti žēl, ka viņu vidū ir arī tie, kas vada mūsu valsti. Nevienu negribu aizvainot, bet cilvēkiem, kas grib būt līderi, ir vajadzīgs patiess garīgais spēks, nevis viltus mācības.
Kas šobrīd notiek ar "Dāmu popu"?
Ik pa laikam mums ir koncerti. Šovbiznesā pastāv uzskats, ka visu laiku jārada kaut kas jauns, bet attiecībā uz "Dāmu popu" es domāju citādi — ar to, kas mums ir, mēs mierīgi varētu dzīvot līdz pasaules galam, jo "Dāmu popa" satikšanās ar publiku vienmēr ir kā emocionāls sprādziens. Ne reizi nav bijis tā, ka ir klusums un visi vienaldzīgi aiziet. Grupā neesmu viena, tāpēc jārēķinās ar pārējo meiteņu viedokli.
Kāda ir viņu attieksme pret tavu pievēršanos reliģijai?
Ļoti laba; viņas nāk man līdzi uz baznīcu, reizēm kopā braucam uz klosteriem. Ieva nokristījusies arī pareizticībā, viņa ir mana krustmeita. Edīte arī ir pietuvojusies pareizticības būtībai. Olga ir katoliete, taču tas mums netraucē kopīgi dziedāt un koncertēt, tieši pretēji — ir kāda stīga, kas satur mūs visas kopā citās jomās.
* Glāb un sargā! — Krievu val.** Svētība pieskārusies. — Krievu val.
Ilmārs Stūriška
VAIRĀK LASIET BRĪVDIENU ŽURNĀLĀ „VAKARA ZIŅAS” NO 17. NOVEMBRA.
