Kluba "Kefīrs" īpašnieki un komanda ir sevi degradējuši - FOTO

Šovakar plkst. 19.15 kanālā LNT notikušo risinās arī raidījums Tautas Balss, kurā būs intervija ar morāli sagrauto un pazemoto sievieti.

Aizvadītā gada vienas no karstākajām ballīšu vietām Rīgā bija klubi Piens un Kefīrs.

Tagad klubam Kefīrs būs ne tikai karstākās vietas nosaukums. Pēc izņirgāšanās par jaunu meiteni, redzes invalīdi, šī vieta noteikti jau ir ieguvusi daudzus citus apzīmējumus. Liela daļa ļaužu un pat aktīvie Kefīra apmeklētāji nosoda šo nekorekto rīcību - sakot šis klubs ir degradējies savā iedomībā, uzpūtībā un sarkasmā...

Kluba Kefīrs īpašnieks šobrīd ir kāds uzņēmējs Egons Ozoliņš, liels ventilācijas sistēmu speciālists - viņam pieder arī firma SIA "AC Systems", kas atrodas Tērbatas ielā 56-15 Rīgā.

Šādi izskatījās kluba komanda kādreiz, kad te vēl valdīja kārtība -vidū kluba Kefīrs īpašnieks 2009. gadā Jānis Jēkabsons - šobrīd Jēkabsons vairs nav kluba īpašnieks, daļa veco darbinieku ir palikuši.

Tā vietā, lai Kefīra tagadējā vadība atvainotos par sava apsardzes darbinieka neētisko rīcību un pieņemtu kādus mērus - izskanējusi tikai ņirgāšanās pašu lokā par redzes invalīdi.

Tagad Kefīrs, visa viņa komanda un uzņēmējs Egons Ozoliņš būs slaveni. Slaveni ar savu pretīgo attieksmi šķirojot cilvēkus. cerams, ka Egons Ozoliņš var naktīs mierīgi gulēt.

Uzziņai notikušā izklāsts:

"Pārējie var klubā iet, man esot jāpaliek ārā"

"Man kājās bija parasti ziemas zābaki līdz celim," Ieva saka. "Pēc tam apsargs pateica, ka mamma, mammas māsa un viņas draudzene klubā varot iet, bet mani iekšā nelaidīs un man jāpaliek ārā," Ieva turpina.

Meitene dzīvo Rīgā, Pārdaugavā, un saka, ka nevienā citā izklaides vietā viņai ieeja līdz šim nebija liegta.

Kluba "Kefīrs" menedžeris Arvis Eņģelis portālam TVNET.lv uzsvēris, ka "Kefīrs" ir privāts klubs, kurš patur tiesības dažus apmeklētājus neielaist, nepaskaidrojot iemeslus. Viņš ir pārliecināts, ka personāls izturējies pieklājīgi un korekti, tāpēc pauž šaubas, vai deju klubs neredzīgai meitenei būtu īstā vieta, kur atrasties.

"Šāds šokējošs gadījums nav bijis sen"

Invalīdu biedrība "Apeirons" apņēmusies Ievai sniegt juridisku palīdzību, ja viņa gribētu pret iestādi vērsties tiesā. "Man liekas, ka šis ir klajas diskriminācijas gadījums. Sevišķi komentārs par to, ka var taču atrast citu vietu, ka šāda vide nav piemērotākā neredzīgam cilvēkam. Šāds šokējošs gadījums nav bijis sen. Reizēm vienkārši trūkst vārdu," telefonsarunā portālam teica biedrības pārstāvis. Ieva gan šaubās, vai šo piedāvāto palīdzību izmantos.

"Nezinu, kā to visu labāk risināt," viņa vien bilst.

"Man notikušais likās ļoti aizskaroši. Ja reiz atteicās ielaist klubā, varēja to izdarīt daudz korektāk."

Neredzīgiem cilvēkiem nebūtu jābaidās iet uz publiskām izklaides vietām. "Taču, ja jums nav smalku drēbju, augstpapēžu zābaku, tad uz klubu "Kefīrs" gan labāk nedoties," saka Ieva sarunas noslēgumā.

Par šādiem gadījumiem publiski jārunā

"Paldies meitenei, ka viņa par šo gadījumu neklusēja un uzdrīkstējās runāt. Tā ir ļoti slikta prakse no apsarga vai kluba īpašnieka puses, ka vispār tiek pieļauta doma, ka nedaudz atšķirīgiem cilvēkiem būtu jāmeklē citas vietas, kur atpūsties. Par šādiem gadījumiem ir publiski jārunā," uzskata biedrībā "Apeirons".

"Mums ir privāts klubs" - tas nav arguments

Jautāts, vai klubs šādā gadījumā drīkstētu aizbildināties ar argumentu, ka šī ir privāta iestāde, kura pati izvēlas savu publiku, "Apeirona" pārstāvis atbild noliedzoši. "Pilnīgi nē, tā nedrīkstētu būt. Ja šī vieta ir sabiedriski pieejama, tā ir publiska iestāde. Ja cilvēki tur var iet, tad jānodrošina iespējas visiem. Atrunas par apaviem šajā gadījumā ir tikai atrunas, nevis pamatota rīcība. Turklāt tas, ka kluba pārstāvis izteicās, ka neredzīgam cilvēkam būtu jāmeklē atbilstošākas vietas izklaidei, liecina drīzāk, ka atteikums klubā ielaist nebija nejaušs."

"Ar mammu un mammas māsu izlēmām aiziet uz kādu klubu padejot. Izlēmām, ka iesim uz klubu "Kefīrs". Pie izklaides vietas mūs sagaidīja apsargs, kurš prasīja ieejas maksu. Vīrietis izturējās neiecietīgi un sāka uzdot jautājumus par manu izskatu. Apsargam neiepatikās mana sejas izteiksme (atgādināšu, ka esmu neredzīga) - viņam acīmredzot šķita, ka esmu apreibinošu vielu reibumā. Mana mamma paskaidroja, ka šāds izskats man ir tādēļ, ka esmu neredzīga. Apsargs uz to atbildēja, ka klubā ir "feiskontrole" un visus pēc kārtas šeit neielaiž. Galu galā apsargs paziņoja, ka ar tādiem apaviem kā man klubā nelaidīs. Piebildīšu, ka man bija parasti ziemas zābaciņi - līdz puscelim, pāri bikses. Nezinu, kādi apavi klubā tiek uzskatīti par atbilstošiem, - jā, man nebija augstpapēžu zābaki, kas ziemas laikā arī ir tikai normāli. Man ir apavi, kas ir piemēroti man, lai droši varētu pārvietoties," viņa raksta.

"Likās, ka apsargs apavus minēja vien kā ieganstu - no manas sejas "neatbilstības" viņš veikli pārmetās uz apaviem, kaut gan sākumā viņš tos pat neredzēja. Protams, pēc šāda gājiena izvērtās strīds. Jāatzīstas, ka jutos pazemota. Aizgājām uz citu klubu, kur acīmredzot svarīgāk, lai cilvēks labi pavada laiku, nevis pievērš uzmanību apaviem un tam, ka neredzu."