Gunitas Kaņepes nošautā lūsene ir stāsts par dažu cilvēku izpriecām

Pirms daudziem gadiem pajautāju savam septiņgadīgajam dēlam:

- Klau, vai tu gribētu, kad izaugsi, kļūt par mednieku?

- Nē, negribētu.

- Kādēļ? - es jutos ieinteresēts.

- MAN NEPATĪK NOGALINĀT!...- viņš paskaidroja.

Šķiet, šeit slēpjas visa mūsdienu medību problēma. Medības un dzīvnieku nogalināšana no dzīves nepieciešamības ir kļuvusi par izpriecu, sākusi patikt. Un tas ir amorāli.

Es nesaskatu neko sliktu, ka cilvēki ēd gaļu, valkā ādas kurpes un jostas. Tā ir iekārtota pasaule – lai vieni dzīvotu, citiem ir jāmirst. Tā ir arī dabā – vieni pārtiek no otriem. Mēs nevaram pret to iebilst.

Veģetāriešu un vegānu uzskati ir ļoti šauri, un to realizēšana dzīvē nolemtu iznīcībai lielāko daļu ziemeļu iedzīvotāju, kuriem gaļa un zivis ir vienīgais vai vismaz galvenais uzturs. Esmu bijis ziemeļos, redzējis un runājis ar šiem cilvēkiem. Skarbajā klimatā vispiemērotākāis ir apģērbs, darināts no dzīvnieku ādām. Kājās – untas no suņādām vīriešiem vai pimas no ziemeļbriežu ādām sievietēm, mugurā – ziemeļbrieža ādas apģērbs ar kapuci. Viņiem nav iespējas izaudzēt kokvilnu un uzadīt vai uztamborēt kaut ko mugurā velkamu. Arī aitu vilna nav saražojama. Augļu nav, dārzeņu nav. Tādēļ šādos apstākļos sludināt veģetārismu izskatās visai absurdi. Tāpat – aizliegt medības vai dzīvnieku kaušanu.

Cita lieta – siltās zemes. Piemēram, Indijā, sevišķi tās karstākajās daļās, kur gaisa temperatūra reti kad noslīd zem divdesmit grādiem un cilvēks var izdzīvot pat bez pajumtes un apģērba (tur ir pat reliģijas novirziens, kas sludina galēju askēzi, tajā skaitā pilnīgu atteikšanos no apģērba), veģetārisms ir pilnīgi pieņemama vai pat ieteicama lieta. Ja Indijā pliks cilvēks var dzīvot uz ielas, pārtiekot no augu valsts pārtikas, tad aiz polārā loka tas nav iespējams. Tādējādi radikāla veģetārisma sludināšana faktiski pielīdzināma genocīdam pret visām tālu no ekvatora dzīvojošām tautām.

Bet – atgriežamies pie medībām mūsu platuma grādos. Jāteic, ka ir pasaulē saglabājušās vietas, kur pamatiedzīvotājiem medības ir izdzīvošanas jautājums. Šovasar atgriezos no Austrumsibīrijas, kur tikos ar vairākiem vietējiem iedzīvotājiem, kuru iztikas avots ir medības, ogošana un zveja.

- Taiga mūs baro, - viņi atzīst.

Tik tālu viss tā kā būtu kārtībā. No morāles viedokļa, vismaz. Medības viņiem ir diezgan smags darbs. Neviens no viņiem man nestāstīja, ka šautu zvērus IZPRIECAS DĒĻ. Pieļauju, ka viņi to pat nesaprastu.

Un nu esam nonākuši līdz galvenajai tēmai – medībām Latvijā. Un šeit situācija ir pilnīgi atšķirīga.

Vairums Latvijas “mednieku” ne tikai nemedī iztikai, bet ir labi materiāli situēti. Medības, kā viņi paši atzīst, nav lēts “prieks”. Daudz lētāk ir nopirkt gaļu veikalā. Tad kas ir tas, kas šos vīrus, un tagad, kā izrādās, arī sievas dzen mežā ar ieroci pār plecu? Mīlestība pret dabu? Mīlestība pret dzīvniekiem? Nav, ko ēst? Nav, ko vilkt mugurā? Bet varbūt tas ir apzinīgums, kas liek “regulēt” dzīvnieku skaitu, atšaujot liekos? Vai rūpes par zemnieku ganāmpulkiem vai sējumiem?

Jautājumi ir retoriski, jo saprotams, ka neviens no šiem iemesliem nav īstais. Jo argumenti tiem par labu neiztur pat vispaviršāko pārbaudi. Iztikas avots tas nav. Dabas mīlestība? Kādēļ gan nebaudīt tieši to pašu mežu nevis ar ieroci, bet ar sēņu vai ogu grozu rokā? Bet, ja pirmatnējais medību instinkts ir tik stiprs, var taču pielavīties un nofotografēt visslēptākos dzīvnieku dzīves brīžus. Un izlikt bildes sociālajos tīklos. Daudziem jo daudziem cilvēkiem par prieku un svētību. Bet bērniem – par piemēru, kā cienīt un mīlēt dabu.

Pamazām nonākam līdz atbildei. Latvijas medniekiem PATĪK NOGALINĀT DZĪVNIEKUS. Daži no viņiem, bagātākie, dodas pat uz Āfriku, lai, samaksājot lielu naudu, varētu tikt pie iespējas nošaut kādu lauvu. Vai tīģeri. Varbūt pat tādu milzi, kā zilonis.

Pēc tam var uzlikt kāju vai uzsēsties uz beigtā dzīvnieka un tikt pie ekskluzīvām fotogrāfijām, ar kurām lielīties draugu un paziņu lokā.

Stāsts nav par to, ka kādam patīk šaut. Ieroči un šaušana, šķiet, neatstāj vienaldzīgu nevienu puiku vai vīrieti. Mums visiem patīk šaut. Bet mēs runājam par to, cik ētiski ir izvēlēties šaušanai dzīvos mērķus. Kādēļ nevar šaut pa pudelēm vai lidojošiem priekšmetiem? Kādēļ nevar piedalīties šaušanas sacensībās? Kādēļ “trāpīt mērķī” ir sinonīms vārdam “nogalināt”. Kādēļ uz dzīvniekiem un putniem jāraugās kā uz potenciāliem mērķiem?

Es pazīstu daudzus medniekus, un, jāatzīst, lielākā viņu daļa ir tiešām jauki cilvēki. Bet, kā saka – katram sava uts. Un, kas saka, ka nav, - tam divas! Tieksme nogalināt dzīvniekus varbūt ir patrekna uts. Bet tas nenozīmē, ka cilvēks ir nelietis vai sadists. Varbūt viņš, vienkārši nav aizdomājies, kādēļ viņš to dara un kas liek to darīt. Gadās, ka pat ilggadīgi mednieki kļūst par izpriecas medību pretiniekiem. Viens tāds sarakstīja grāmatu, kura man savulaik lika aizdomāties par cilvēka un dabas attiecībām.

Cilvēks uz planētas Zeme ir kā dievs. Viņam ir tāds tehnoloģiskais pārākums pār visu pārējo dabu, ka nekas nespēj viņa priekšā pastāvēt. Šaujamieroči mūsdienās var būt aprīkoti ar optiskajiem tēmēkļiem, citi medī ar prožektoriem, citi – ar nakts tēmēkļiem. Citi – no džipiem, citi – no helikopteriem. Nedz dzīvnieku maņas, nedz zobi, nedz ragi, nedz nagi nespēj konkurēt šajā tehnoloģiju uzvaras gājienā. Bet...Vai tā nebūs Pirra uzvara?

Dzīve rāda, ka cilvēks ir ļoti slikts zemes “dievs”. Viņš ir slikts saimnieks. To pierāda daudzu jo daudzu dzīvnieku sugu izzušana cilvēku darbības rezultātā. Es nesaku, ka lūši izzudīs tāpēc, ka kāda sieviete nošāva lūšu māti. Es saku, ka izzudīs tad, ja cilvēki neatjēgsies un nemainīs savu attieksmi. Kamēr viņi lielīsies ar saviem medību “panākumiem”, un sabiedrība tam piekritīs, nekas labs nav gaidāms. Kad viņi nepierādīs savu pārākumu ar dzīvnieku nogalināšanu, bet gan ar patiesu gudrību un rūpēm par savu mājvietu, ko sauc par Zemi.

Tāpat arī sabiedrībai, kurā ir deformējušies priekšstati par sieviešu un vīriešu sociālajām un citām lomām, nav nākotnes. Šajā “lūša sāgā” bēdīgākais ir tas, ka sieviete demonstrē savas augstās pozīcijas “sieviete” atstāšanu. Piedodiet, bet es neticu, ka sieviete, kuras hobijs ir ar ieroci plecā kopā ar večiem sirot pa mežucerībā kaut ko nošaut, var būt laba sieva, laba māte, laba priekšzīme saviem bērniem. Un tā jau vairs nav tikai sievietes – šāvējas problēma. Tā ir visas slimās sabiedrības problēma.

Nebāzīsim “visu vienā maisā”. Nogalināt un nogalināt var būt divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Visu nosaka motīvs. Stāsts ir tikai par dažu cilvēku priekšstatiem par izpriecām. Bet šī smalkā robeža – kad medības ir nepieciešamība, bet kad – brutāla izklaide, lai paliek uz katra sirdsapziņas."

Lūdzam rakstu komentēt bez naida kurināšanas un vardarbības aicinājumiem.

Raksts pārpublicēts no Pietiek.com

Bēdīgi slavenās Gunitas Kaņepes foto nākamajā lapā bilžu galerijā