Paši smieklīgākie autovadītāju paskaidrojumi ceļu policijai Latvijā

- Kad sapratu, ka nevarēšu izvairīties no sadursmes, piespiedu gāzi un ietriecos citā mašīnā.
- Ārsts no ātrās palīdzības mani piedzērušos pataisīja mākslīgi.
- Mums jau kursos mācīja, ka pirmais jānobrauc ir tas, kurš ir mazāk svarīgs.
- Es sāku smieties par cietušo nevis tāpēc, ka esmu ļauns, bet tāpēc, ka viņš smieklīgi vārtījās.
- Es nekad nevienam līdz šim nebiju uzbraucis, tāpēc nezināju , kā to pareizi darīt.
- Piedzēries bija mans brālis, nevis es. Bet, kā viņš tika pie stūres, es nezinu.
- Es domāju, ka lūka ir atvērta, bet kad izbāzu ārā galvu, izrādījās, ka tā nav.
- Pārmest man, ka esmu vainīgs, nu nekādi nevarēja, it īpaši, ja būtu redzējuši tā cilvēka ģīmi.
- Krustojumā dega te zaļa, te dzeltena, te sarkana – kurš gan tur varēja ko saprast.
- Es uzbraucu tam vīrietim, jo viņš neievēroja satiksmes noteikumus.
- Es neatbildēju tāpēc, ka tas policists, kurš mani izjautāja, uzvedās tā, itkā es būtu sabraukusi viņu, nevis to vīrieti.
- Tur neviens nebija vainīgs, jo izrādījās, ka mēs abi esam dzēruši.
- Lai gan policists man šķita aizdomīgs, viņam neviens nekur nelika pūst.
- Eksperti šausmīgi sadusmojās, kad ieraudzīja manu priekšpusi…
- Uz šosejas es padevu auto atpakaļgaitā, ielauzu dārza žodziņu un iebraucu vasarnīcā. Ar auto es jau braucu piecus gadus, bet tādos brīžos vēl nemāku atcerēties, kur tās bremzes īsti atrodas.
- Izbāzu roku pa logu ar nolūku pārbaudīt, no kuras puses pūš vējš. Bet ceļu policists nodomāja, ka rādu viņam vidējo pirkstu.
- Gribēju novilkt žaketi, bet aizmirsu atsprādzēt drošības jostu. Josta mani sasēja un nelaida vaļā. Nācās neapstājoties braukt līdz Līvāniem, kur man beidzās benzīns un es lēnām apgāzu govi.
- Braucot mašīnā es tā smējos, ka aizmirsu, ka esmu pie stūres. Domāju, ka stūrē Jurčiks. Viņu būtu jāsauc pie atbildības.
- Braucu ar auto alkohola reibumā, jo biju pārāk iereibis, lai varētu paiet.
- Alkometrs meloja, un pēc policista acīm varēja redzēt, ka viņi ir uz vienu roku.