Bīskaps Pēteris Sproģis stāsta par pirmo adventi pēc meitas nāves

Bet tikai mazliet. Viņš ir gatavs runāt par to, kas notika pirms trim mēnešiem, kad burtiski uz viņa rokām izdzisa viņa meitiņa, viņa četrgadīgā Izabella: viņa aizrijās un nosmaka. Sāpes Pēteri nav notrulinājušas, tās padarījušas viņu vēl jūtīgāku un atvērtāku, varbūt tāpēc arī stiprāku. To varēja nojaust, kad viņš – ne no papīra, bet no sirdī rakstītām rindām – lūgšanu brokastīs lasīja savu skarbo un vienlaikus maiguma pārpilno stāstu par meitiņas aiziešanu, Dievu un ģimeni.

Šis būs pirmais Adventa laiks bez Izabellas. Šis būs stāsts par Pētera ciešanu ceļu. Pēteris Sproģis ir Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps, un tikai Dievs vien zina, ko viņam nozīmē sēt citos cerību, kad paša dvēselē iecirsta mūžam nedzīstoša rēta.

– Kā jūs spējāt sevi pārvarēt, lai pēc tādas traģēdijas par to runātu lielas auditorijas priekšā?

– Kad cilvēks kaut ko tādu piedzīvo, viņš mēģina to visu racionalizēt, atrast tam visam nozīmi. Vecāki parasti sapņo un cer, ka viņu bērni dzīvos labākā pasaulē. Ja bērns nomirst, tad vecāki saprot: šis sapnis ir beidzies, bērns šeit, uz zemes, vairs nedzīvos. Bet tad varbūt tā mirušā bērna dēļ citi dzīvos labākā pasaulē? Taču es arī saprotu, ka manai meitiņai nevajadzēja mirt, lai šī pasaule taptu labāka. Ja reiz tā ir noticis, tad... neko netēlojot, gribu tomēr redzēt, ka pasaule kļūst labāka. Tā bija galvenā motivācija, kāpēc piekritu publiski par to runāt. Varbūt es varu dot citiem lietas, kuras pats esmu mācījies, varbūt tā ir manis kā tēva instinktīva vēlēšanās iedot manas meitiņas īsajam mūžam lielāku nozīmību. Ja kāds pēc manas uzrunas ir spējis savā dzīvē ieraudzīt ko vairāk, tad labi. Taču es negribu justies kā tēvs, kas savas meitiņas aiziešanu izmanto, lai kādam dzīvi sakārtotu, tomēr daudzi cilvēki man rakstījuši, ka viņi daudz ko vairāk saprot un ierauga. Taču lietas, kas nenotiek ar tevi, ātri aizmirstas, un pārējā dzīve ar visiem saviem impulsiem ātri ienāk iekšā. Ne velti Jēzus iedibināja vakarēdienu. Viņš neteica – sviniet Ziemsvētkus vai sviniet Lieldienas! Viņš teica: pieminiet manu nāvi! Tā ir saistīta ar vakarēdienu, un tur viss parādās: Kristus nāvē mēs ieraugām realitāti – kas mēs esam, kur ir mūsu problēmas un risinājumi.

– Vai cerat, ka cilvēki, dzirdot un jūtot jūsu sāpes, kļūs labestīgāki?

– Lielas ciešanas neatstāj cilvēku tādu pašu, kāds viņš bijis pirms tām. Ciešanas var padarīt cilvēku nocietinātu, ironisku un pat sarkastisku, bet tās var cilvēku padarīt arī mīļāku, atvērtāku, patiesāku. Tā ir Dieva žēlastība, un vienam tas ir pavērsiens pareizā, citam – nepareizā virzienā. Ir tāds teiciens: dzīve ir pieci procenti apstākļu un 95 procenti mūsu attieksmes pret tiem. Bet dažkārt šķiet, ka apstākļu ir daudz vairāk un tie ir kā visa dzīve.

– Kā notika ar jums pašu? Kļuvāt labāks un atvērtāks?

– Godīgi sakot, daudzās jomās vēl esmu brīvā kritienā, un es nezinu, kur piezemēšos. Bet tas nav stāsts par mani, tas ir stāsts par daudz ko vairāk. Izrādījās, ka tās lietas, kas man kādreiz šķita svarīgas, patiesībā bija nesvarīgas. Sapratu, ka lētas atbildes un klišejas vairs nederēs, izlikšanās un pietēlošana vairs neder. Tu meklē īstumu, bet par problēmām, kas šķita nozīmīgas, tu tagad tikai pasmaidi. Dzīves būtiskos jautājumus vairs nevaru iesprostot reliģiskas vai filozofiskas spriedelēšanas kategorijās, tie kļuvuši par ļoti personīgiem jautājumiem. Tas vairs nav tikai apoloģētikas jautājums: vai ir dzīve pēc nāves? Tas man ir personisks jautājums. Tā ir realitāte, kurā patlaban atrodas mana meitiņa Izabella. Sāpes dod milzīgu spēju koncentrēties, un tu vairs nevari novirzīt savas domas pa vieglāko ceļu.

Līdzīgas izjūtas varam piedzīvot patiesā gavēnī, kad ikdienas kārdinājumi mūs nesadala un neatšķaida. Tad tu kaut ko jau sāc ieraudzīt. Ikdienībā tu nogursti no lielām domām, tajā pašā ikdienībā meklējot patvērumu. Bet sāpēs tu nevari atrast patvērumu darba aizņemtībā, hobijos, tikšanās reizēs ar draugiem. Tad patvērums rodams tikai svētajās skumjās, kurās tu tiecies ar savu bērnu. Šis patvērums izslēdz maldugunis, tu atpazīsti patiesumu un sadzirdi dvēseles vibrācijas, kuras pirms tam nepamanīji.

– Sešgadīgā meitiņa droši vien jau saprot, kas noticis ar māsiņu?

– Mēs ar Gabrielu runājām par to, jā. Bērni mēdz aizslēgt ciet to teritoriju, ko sauc par nāvi. Un tad tikai pusaudža vai jau pieauguša cilvēka vecumā nāk uz āru tas, kas ticis apspiests. Prieks, ka ar Gabrielu tas nenotiek. Tikko bijām kapiņos – Belliņa ir apglabāta Užavā, pie jūras. Gabriela pie māsas kapa nodziedāja Mani vada labais gans. Tad mēs runājām, ka Belliņa nav tur, zem zemes, viņa ir debesīs. Es skaidroju, ka cilvēks nav ķermenis, kam uz laiku iedota dvēsele, bet mēs katrs esam dvēsele, kam uz laiku iedota miesa: mēs augam, mēs mainām drēbes, un pienāk brīdis, kad mēs nomainām ķermeni. Vienu vakaru ieraudzīju, ka Gabīte raud. Es pacēlu viņu opā, un meitenīte gluži kā pieaudzis cilvēks, zodiņam trīcot, mēģināja noslēpt savas raudas. Kas noticis, vaicāju. Es skumstu pēc Belliņas, viņa atbildēja. Kad pēc Bellas bērēm visi kopā aizbraucām uz Norvēģiju, arī tad Gabriela runāja par šīm skumjām. Mēģināju mierināt, sakot, ka debesīs ir skaisti. Gabriela atbildēja: «Man gan liekas, ka Bellai labāk patika te.» Kad esmu noskumis, Gabīte man vaicā: tu skumsti pēc Belliņas? Un kāpēc tev visur Belliņas bildes saliktas?

Sērās ir svarīgi neiet par ātru un neiet par lēnu, proti, nepalikt depresijā un nocietinājumā un nesākt priecāties pirms laika, sak, es jau esmu tam ticis pāri. Mūsu ilgas pēc aizgājušā bērna ir tās, kas mūs bremzē, savukārt mūsu divas meitiņas mūs velk uz priekšu. Es ar šausmām varu iedomāties to vecāku izmisumu, kas pazaudē uzreiz visus bērnus vai vienīgo bērnu. Kur tad meklēt motivāciju dzīvot katru nākamo dienu? Bet arī tad, protams, to var atrast.

– Kas jums palīdz nenogrimt bēdās?

– Tas, ka ir cilvēki, kuri paši kaut ko līdzīgu ir piedzīvojuši. No tādiem varbūt nedzirdam daudz, tikai dažus vārdus, kuriem ir nozīme. Un citiem mēs varam dot tikai to, ko esam paši saņēmuši. Viss pārējais labākajā gadījumā ir tikai pieklājība. Esmu izvadījis mazus bērnus, bijis kopā ar vecākiem, kas viņus zaudējuši, un patiesībā es varu justies laimīgs, ka man blakus ir gudrākie un sirdī jūtīgākie cilvēki, bet kā jūtas tie, kuriem apkārt ir tikai apdzērušies radi un pēc pāris dienām jāiet uz darbu un jādzīvo tā, it kā nekas nebūtu noticis? Tāpēc man jāizvērtē arī sevi: kāds esmu bijis blakus cilvēkiem viņu ciešanās? Sāpes ir dažādas, un bērna zaudēšanu ne ar ko nevar salīdzināt. Daži man saka: es zinu, es saprotu, kā tu jūties. Nē, tu nezini. Tu nevari zināt, ja neesi zaudējis bērnu. Tu nesaproti, jo to nevar saprast. Mēs varam būt kopā tikai savā nesapratnē. Kāds mācītājs pienāca klāt bērēs un uzrunāja mani: piedod, ka es tev nepiezvanīju – man vienkārši nebija ko teikt. Jā, mēs kopā varam vienīgi paklusēt. Taču negribu, lai tie, kas man izteikuši līdzjūtību, domātu, ka esmu nepateicīgs: lai Dievs viņus svētī par labajiem vārdiem!

– Vai jums nešķiet, ka cilvēki nemāk sērot? Nereti izskatās, ka viņi kautrējas no sērām. Ir taču arī dzirdēts sakām, ka mums par daudz sēru dienu. Par daudz? Tad pasērojiet vismaz vienu dienu! Bet arī to neprot.

– Jā, cilvēki vairs neprot sērot. Pirmajās nedēļās, kad pēc Belliņas aiziešanas es biju sērās, man šķita – tur ir viena vienīga tumsa. Vienā brīdī es beidzu pretoties šai tumsai un gāju tajā iekšā. Nevis tik maz, cik iespējams, bet līdz galam. Un tad es piedzīvoju to, ka arī tur ir gaisma, jo tur Dievs. Tas ir tāpat kā dzemdībās: ja sieviete mēģinās mukt no sāpēm, viņai sāpēs vēl vairāk. Ej tām sāpēm pretim! – tā saka mana sieva. Ja sieviete baidās no šīm sāpēm, viņa sāk vērties ciet, un tad sāpes ir vēl lielākas.

Līdzīgi arī ar sērām: tu nevari kļūt priecīgs, mūkot no sērām. Tas pats par latviešu sēru dienām. Varbūt par maz ir priecāšanās dienu. Bet, ja izņemsim ārā dažas sēru dienas, vai tad kļūsim priecīgāki? Ja tu ieiesi iekšā sāpēs, tad tur tu arī sastapsi prieku. Pieminot mūsu tautas izsūtīšanu: ja tu to līdz galam izjūti un saproti, tad līdz galam vari novērtēt arī to, ka tagad tu dzīvo brīvā valstī.

– Ir sācies Adventa laiks. Ko teiksiet savai draudzei? Ko teiksiet cilvēkiem, kas gaida no jums labos vārdus?

– ...Pagaidām uz visu skatos caur savas ģimenes notikumu prizmu. Nevaru uzlūkot Ziemsvētkus tikai kā Ziemsvētkus. Es ilgi klusēju, formulējot atbildi uz jūsu jautājumu, jo negribēju runāt klišejās: norimstiet, dzirdiet, apstājieties... Tas viss tā ir, bet to jau esam dzirdējuši, un nekas nemainās. Kad nomira Belliņa, piezvanīju kādam savam draugam, kurš bija pametis sievu ar bērniem un netika galā ar savu dzīvi, mocījās ar atkarībām un vienubrīd pat mēģināja uztaisīt pašnāvību. Tas mani noveda pie tā, ko cilvēkiem vajag pateikt: tev ir bērni un sieva, bet tu vēl gribēji pašnāvību uztaisīt! Es gribēju pateikt: tikko uzzināju, cik vērtīga ir dzīve. Neesmu nekāds varonis, bet es nešaubīgi ziedotu savu dzīvi, lai Belliņa būtu dzīva. Tad kā mēs izniekojam Dieva dāvanu – dzīvību? Viens pat ir gatavs to izmest. Bet, ja tā pa tukšo dzīvo, tad visa dzīve tāda pašnāvība vien ir. Tu nopērcies, noēdies, nodzeries, notērējies līdz kapa malai – bet dzīve taču ir milzīga vērtība, kas jāizmanto pareizi.

– Ir neskaitāmi daudz talantīgu cilvēku, kuri nodzeras. Un tad man gribas jautāt: tev Dievs taču iedevis tādu dāvanu, kāpēc tu to met mēslainē? Kāpēc tu savu dzīvi padari par vienu vienīgu pašnāvību?! Kāda tam jēga?

– Šis jēgas jautājums... Aizejot Belliņai, sapratu: vai nu nekam nav jēgas, vai nu ticībai, kuru esmu sludinājis kopš 18 gadu vecuma. Man ir jēga saņemties, jo man ir divi bērni, man ir mamma un tētis, kuriem arī sāp. Bet, godīgi sakot, kāpēc lai es tagad vienkārši nesāktu dzert, ja šī dzīve ir viss?

– Jā, uz kādu mirkli tas būtu glābiņš.

– Taču tad ieslēdzas veselais saprāts, jo mēdz teikt: realitāti var ignorēt, bet nevar ignorēt sekas, kas iestājas, ignorējot realitāti. Mani no šādas «glābšanās» glābj ticība. Bet par māksliniekiem, kas nodzeras... Viss, kas beidzas ar nāvi, ir bezjēdzīgs, un, ja tiešām redz, ka viss ar to arī beidzas, tad kāda starpība – nomirt tagad vai pēc diviem gadiem? Bet ja viss beidzas un turpinās ar dzīvību, ja mēs sastopam Radītāju? Mūsos taču ir dvēsele, kas nepazūd. Šobrīd pat zinātnieki sāk saskatīt pamatojumu mūžīgajai dzīvībai. Un tad visam ir nozīme un jēga, un tā dzīvei iedod īsto garšu.

– Mēs ar jums tiekamies zīmīgā vietā – lielveikalā. Nule bija diskusija par to, vai slēgt lielveikalus svētdienās: tad baznīcas būšot pilnākas. Redzat tiešu sakarību?

– Savā ziņā lielveikali ir kā senie grieķu un romiešu tempļi. Kāda sieviete, kas bija atbraukusi no Indijas, atzina, ka pie mums esot liela elkdievība un daudz tempļu. Kādi tempļi pie mums? Indijā, tur gan ir! Nē, viņa saka, tās iepirkšanās un izklaides vietas – tie ir jūsu tempļi. Jā, daudzi cilvēki nāk uz šejieni aplūkot skatlogus, atjaunot cerības, ka viņi reiz varēs iegādāties kādu kāroto preci, uzspodrināt solījumus, ka strādās tik ilgi, lai varētu to nopirkt. Ja cilvēks dzīvo šajā plakanajā pasaulē, tad lielveikals pilda tempļa funkciju. Kopumā es domāju, ka būtu labāk, ja lielveikals svētdienās būtu ciet. Diez vai cilvēki vairāk ietu uz baznīcu, viņi vienkārši vairāk meklētu citas nodarbes, kas būtu ģimeniskākas un vairāk atrautas no materiālisma kulta. Diez vai kāds, kopā ar ģimeni iznākot no lielveikala, jūtas garīgi bagātāks un apgaismotāks.

Divreiz esmu bijis Lasvegasā, spēļu ellē, un tur sapratu, kāpēc man pēc tam neapturami gribējās ielēkt kādā upē nomazgāties: šajā pilsētā visi tik ļoti grib kļūt bagāti, ka tur ir burtiski ar pirkstiem sataustāms materiālisma un iekāres mistrojums. Cilvēks ar šo sajutu aplīp. Lielveikali ir labs izgudrojums, un nesaku, ka no tiem vajag velnu izdzīt, bet ir nepieņemami, ja tie kļūst par tempļiem, kas līdzīgi Lasvegasas «tempļiem».

– Kāpēc kļuvāt par mācītāju?

– Mans vectēvs Žanis Ludvigs Ventspilī 40 gadus bija mācītājs. Stiprs vīrs, daudz kam bija izgājis cauri. Atceros, kad biju pusaudža gados, mans vectēvs bija spiests aiziet pensijā, jo saslima. Atvadu dievkalpojumā uzaicināja iznākt priekšā visus, kurus viņš bija salaulājis. Iznāca liels pulks cilvēku. Tad aicināja iznākt priekšā visus, kurus viņš bija kristījis. Atkal iznāca liels pulks... Visi cilvēki viņam pateicās, sakot, cik daudz tas viņiem ir nozīmējis. Tajā brīdī manī kaut kas notika: es sapratu – ja cilvēks savā dzīvē ir spējis tik daudziem cilvēkiem palīdzēt, tad tajā visā kaut kas ir. Vēlāk, kad mācījos vidusskolā, man tika piedāvāta iespēja doties uz Ameriku mācīties biznesu. Sāku domāt: nu labi, es būšu biznesā, un, kad man būs 70 gadi, kas man piederēs? Mājas, mašīnas... Nē, es gribēju ko citu. Ameriku atteicu, savu izvēli – kļūt par mācītāju – izdarīju, un man nav bijusi nedz iespēja, nedz vēlme apstāties. Tagad neesmu vienā draudzē, tagad braukāju pa visu Latviju. Un tajā svētdienā gadījās, ka bijām Valmierā.

– Tur, kur Belliņa aizgāja?

– Jā. Tūkstoškārt esmu pārdomājis visu, kas notika. Iespējams, ja es ar viņu būtu viens pats mežā, varbūt es viņu izglābtu. Ātrās palīdzības mediķi visu darīja pēc labākās sirdsapziņas, taču varbūt vajadzēja rīkoties radikālāk. To vajadzēja tā, to – citādi... Šīs runas kā būtu, ja būtu ir jābeidz. Es negribu aizmirst savu meitu, es negribu dzīvot ar domu, ka kādreiz pateikšu – esmu tam ticis pāri. Es tam negribu tikt pāri. Pasaulē ir notikušas lietas, kas pirmajā mirklī šķiet kā vislielākā bezjēdzība. Kad Jēzus mira Jeruzālemes pievārtē, tas toreiz neizskatījās kā kaut kas vēsturiski nozīmīgs. Tas apkārtējiem izskatījās kā kāda pārprasta sludinātāja nožēlojams gals. Bet 2000 gadus vēlāk mēs redzam, ka neviens notikums nav tik spēcīgi ietekmējis pasaules vēsturi kā šis. Es, protams, nepielīdzinu savas meitas nāvi Kristus nāvei. Bet es ticu, ka Dievs savu mīļo ciešanas neiznieko, spējot visbezjēdzīgākās situācijas novest līdz skaistām beigām. Taču, lai arī kas tas būtu, es nekad neizvēlētos šo samaksu – Bellas nāvi. Kaut gan ticu, ka jēga šim notikuma reiz parādīsies. Citādi nevar būt. To kopīgo zīmējumu, to lielo gobelēnu mēs ieraudzīsim pēc tam. Kad būsim tur, kur tagad ir Belliņa.